Demjena Hērsta kolekcijā iekļauts arī Džefa Kūnsa 1985. gada darbs “Three Ball 50/50 Tank (Spalding Dr. JK Silver Series)”

Dzīvespriecīgā tumsa. Demjens Hērsts kā kolekcionārs? 0

Olga Abramova Maskavā
18/12/2013 

Freedom Not Genius. Darbi no Demjena Hērsta kolekcijas
Maskavas Multimediju mākslas muzejs (MAMM), Maskava
30. novembris, 2013 – 2. februāris, 2014 

Demjens Hērsts (Damien Hirst, 1965) netic ģenialitātei, bet tic brīvībai un tam, ka mākslinieki nepiedzimst īpaši – viņi ir “parasti cilvēki, kuriem izdevies saprast kaut ko visiem būtisku”.

Viņš bija dumpiniecisks pusaudzis, pēc tam trakulīgs panks un students Londonas Goldsmiths koledžā – brīvs cilvēks brīvā valstī –, taču acīmredzot spēja aizskart cilvēkos ko tādu, kas tagad pārvērtis viņu pašā slavenākajā, dārgākajā, bagātākajā un vienā no šokējošākajiem britu māksliniekiem. Formaldehīdā iegremdēti lopu ķermeņi, aptiekas vitrīnas ar narkotikām, taurenīšu mozaīkas visās varavīksnes krāsās, maniakāla “punktiņglezniecība” – tas viss nav zināms vien retajam. Savos darbos Hērsts arvien meklē atbildes uz vispārcilvēciskiem jautājumiem: “Kā dzīvot dzīvi bez nožēlas? Ko mācīt saviem bērniem? Vai Dievs ir? Un vai patiesi tu nokļūsi paradīzē, ja izturēsies labi pret līdzcilvēkiem?”

Kolekcionēšanai Hērsts pievērsies ar to pašu nevaldāmo enerģiju, kas raksturo visas viņa darbības jomas. Būdams tendēts uz poētiskām metaforām (ja atceramies, ka beigto haizivi viņš nosauca par “Nāves fizisko neiespējamību dzīva cilvēka apziņā”), mākslinieks savai kolekcijai devis vārdu Murderme (“Noslepkavomani”) un publiski parādījis to tikai trīs reizes. Pirmoreiz 2006. gadā Londonas Serpentine galerijā – toreiz no kolekcijas kopā ar Hansu Ulrihu Obristu atlasītā ekspozīcija saucās “Pat vistumšākajā stundā var atspīdēt gaisma”. 2012. gadā kolekcijas izstāde ar nosaukumu “Brīvība, ne ģenialitāte” bija izstādīta Džovanni un Marellas Aņjelli pinakotēkā (Pinacoteca Giovanni e Marella Agnelli) Turīnā (kuratore Elēna Džeuna). Tagad Turīnas ekspozīcija nonākusi arī līdz Maskavai – vairāk nekā 50 mākslinieki no pieciem gadsimtiem.

Sarunās ar kuratoriem Hērsts daudz spriež par kolekcionēšanas būtību, salīdzinot to ar paisumu, kas kaut kur jūras krastā izmet visdažādākās lietas, un tā vieta – esi tu pats. Viņš ir pārliecināts, ka “kolekcija ir kā tās īpašnieka dzīves karte” un ka viņa paša kolekcija ir par viņu, par to, “ko viņš mīl un nemīl, par viņa bailēm un kaislībām”, par to, kā viņš attīstās – gan kā kolekcionārs, gan mākslinieks.


Takashi Murakami. There Are Little People Inside Me. 2007

Maskavas ekspozīcijā var apskatīt dažus šīs kartes “arhipelāgus”. Pirmais – tie ir koledžas biedri un jaunības draugi, jo, ja neskaita aizraušanos ar markām un minerāliem bērnībā, kolekcionēšana sākās jau koledžā, kur Hērsts ar biedriem vienkārši mainījās ar darbiem. Vēlāk, kad viņš ātrāk par citiem bija kļuvis bagāts, Hērsts sāka viņu darbus pirkt, jo nevēlējās naudu vienkārši aizdot – baidījās neatdotu parādu dēļ sanīsties. Šeit ir daži Sāras Lukasas objekti, Hērstaprāt, “skaistas lietas, kas radītas, ekonomējot līdzekļus un materiālus – īsts arte povera”, Engusa Feirhērsta ģeometriska abstrakcija – viņa pašnāvība Hērstam bija liels trieciens; kā arī Džima Lembija darbs Rock Me, Move Me – ar gaišzilu emaljas krāsu noliets matracis, kas satrieca Demjenu ar vienkāršību un noslēpumainību. Hērsts atbalsta arī savu skandalozo draudzeni Treisiju Eminu – ne tikai viņas talanta dēļ, bet arī tāpēc, ka uzskata, ka sievietēm-māksliniecēm ir daudz grūtāk gūt panākumus. Viņš bieži uzstājas kā šāds “labais puisis”, palīdzot draugiem pārlaist grūtus laikus.

Panākumi, kas nāca pēc paša organizētās un kūrētās izstādes Freeze 1988. gadā un nostiprinājās 1992. gada izstādē YBA (Young British Artists) Saatchi galerijā, ļāva viņam piekļūt jau citas klases mākslas darbiem – “pat nepaguvu aci pamirkšķināt, kad jau pārgāju uz Pikaso”. Kolekcijā parādījās Kurts Šviters un Džakometi, angļu popārta korifeji Pīters Bleiks un Ričards Hamiltons, kā arī Vorhols, Ričards Prinss, Džefs Kūnss un visiecienītākais – Frensiss Bēkons.

Hērsts izvēlas mākslu, kas izkārtojas secīgā stāstā, kura noslēdzošā nodaļa ir viņa paša daiļrade. No mūsdienām viņš būvē tiltus uz tāliem gadsimtiem. Viņu interesē jautājumi par dzīvi un nāvi, tāpēc viņš krāj to, kas tādā vai citādā veidā saistīts ar nāvi, taču, būdams īsts brits, skatās tās drūmajā sejā visnotaļ bezrūpīgi, saucot palīgos raksturīgo angļu humoru.


Peter Blake. The Endings Of My Favourite Books. 2005

Vienu no izstādes zālēm pilda skeleti un galvaskausi – gan īsti, gan akmens, koka, metāla un plastmasas. Blakus cilvēka galvaskausam atrodams klauna galvaskauss un Mikipeles skelets. Senlaiku vanitas klusās dabas un mūmiju fotogrāfijas eksponētas līdzās Vorhola zīdgrafikām, galvas rentgenogrammām un Pikaso “Klusajai dabai ar galvaskausu un krūku”. Pīters Bleiks ar lodīšu pildspalvu uz plastmasas galvaskausu pierakstījis mīļāko grāmatu nobeigumus, bet Stīvens Gregorijs inkrustējis galvaskausus ar pusdārgakmeņiem un parakstījies ar dažādām aizkustinošām frāzēm: “Apbrīnojiet mani” vai “No kurienes tev tādas actiņas?”.  Šādā kontekstā paša Hērsta radītais platīna un briljantu galvaskauss, ko viņš nosauca “Dieva mīlestības vārdā” un 2007. gadā prezentēja izstādē “Ārpus ticības”, šķiet kā organisks turpinājums šīm nebeidzamajām pārdomām par mūsu esamības nīcīgumu, tāda tradicionāla memento mori, kas jo spēcīgāk liek novērtēt dzīves dāvātos priekus.

Pēdējā ekspozīcijas daļa veltīta dzīvnieku pasaulei. Kolekcionārs šeit atzīstas mīlestībā dabas vēstures muzejiem, kunstkamerām, renesanses meistaru kabinetiem-laboratorijām un reizē arī visspilgtākajiem mūsdienu mākslas paraugiem. Viņš izrāda kolekcijas raritātes kā savas iedvesmas avotus. Asprātīgā veidā šeit līdzās eksponēts Džefa Kūnsa zilonis, Banksija lamatās iekļuvušais Vinnijs Pūks un kāda nezināma 18. gadsimta meistara radīta zirga galva no ģipša, ko var uzskatīt par paša Hērsta skulptūru tiešu priekšteci. Bet blakus taksidermista-autodidakta Voltera Potera radītajam sentimentālajam trillerim “Laimīgā ģimene” (1870) – vitrīnai, kas pilna ar kaķu, peļu, putnu, suņu, trušu izbāzeņiem – Hērsta tauriņi un vaboles izskatās kā izsmalcināta dekorācija. Šeit top skaidrs, ka visas pretenzijas un vēršanās pret šo mākslinieku ir netaisnas – viss, ko viņš dara, organiski sakņojas gan pasaules, gan britu mākslas vēsturē, viņš ir monumentāls un tehnoloģisks, bet sprāgoņu simbolismu apdziedāja jau Bodlērs.


Richard Prince. Hurricane Nurse. 2001

Var slēpties no mūsdienu eksistences problēmām, aizsegties ar svētulīgiem spriedelējumiem par mūsdienu sabiedrības morālo un tikumisko pagrimumu, taču Demjens Hērsts labāk izvēlas ar savas un citu mākslas palīdzību atklāti pieņemt izaicinājumus. Viņam ir trīs dēli, jauna draudzene, pēc divdesmit gadu kopdzīves pie amerikāņu veterāna aizbēgusi civilsieva, trīs poniji, seši kaķi, trīs suņi, truši, jūras cūciņas, cāļi un projekta stadijā milzīga darbnīca, paredzēta kolekcijas izvietošanai. Visu ir jāpaspēj, jo, ja pārfrāzē pazīstamu latīņu teicienu, – lai arī māksla ir mūžīga, dzīve tomēr ir īsa.


Colin Lowe. You Will Never Forget Me. 2007

Ostozhenka st., 16
Maskava, Krievija
www.mamm-mdf.ru