Kad māksla kļūst par daļu no dzīves
Intervija ar kolekcionāri Patrīciju Sandreto Re Rebaudengo
17/12/2013
Nevainojams grims un klasiska piegriezuma tērpi, kurus kā allaž papildina izsmalcināta amerikāņu bižutērija no pašas kolekcijas, ko veido ap trīs simtiem 20. gadsimta 30.–70. gados Trifari, Marcel Boucher, Coro, De Rosa, Eisenberg un Kenneth J. Lane darbnīcās tapušu rotu.
Mūžīgā jaunība, pāri plūstoša enerģija un atbruņojoša sirsnība... Kaut kas šajā tēlā atgādina Velsas princeses ikonisko būtni. Tā ir mākslas patronese un kolekcionāre Patrīcija Sandreto Re Rebaudengo (Patrizia Sandretto Re Rebaudengo) no Itālijas. Nereti viņu zem rokas pavada viens vai divi izskatīgi jaunekļi – Patrīcijas dēli. Tā tas ir arī šoreiz, kad tiekamies Vīnes mākslas mesē. Nesalaužams itāliešu ģimeniskuma kods!
Patrīcijas Sandreto Re Rebaudengo kolekcijas mītnes vieta ir Turīna – Itālijas ziemeļrietumos. Starptautiskās laikmetīgās mākslas kolekcijas izveidi kolekcionāre aizsāka 1995. gadā, un šobrīd to veido vairāk nekā 1000 darbi, kas tapuši laikā no 1970. gada līdz mūsdienām. Kolekcijas zvaigžņu karti veido tādi vārdi kā Pols Makartijs (Paul McCarthy), Tomass Rufs (Thomas Ruff), Fischli&Weiss, Anišs Kapurs (Anish Kapoor), Sindija Šērmena (Cindy Sherman), Maurīcijs Katelāns (Maurizio Cattelan) un citi.
Sandreto Re Rebaudengo mākslas kolekcijas hailaiti regulāri tiek eksponēti muzejos un izstāžu zālēs visā pasaulē, tostarp Londonas Tate un Ņujorkas MoMA. 2013. gadā kolekcijas skates ārpus Turīnas notika Londonas Vaitčapelas galerijā (Whitechapel Gallery), Austrijas pilsētā Kremsā un Polijas pilsētā Toruņā.
Savukārt ar iedibinājuma Fondazione Sandretto Re Rebaudengo atbalstu 55. Venēcijas Biennāles atklāšanas dienās uz kuģa Arsenāla kanālā apmeklētāji varēja vērot islandiešu mākslinieka Ragnara Kjartansona četru stundu performanci S.S. Hangover. Bezpeļņas organizācija Fondazione Sandretto Re Rebaudengo tika nodibināta 1997. gadā, un šobrīd tās mākslinieciskā direktora – pazīstamā itāliešu kuratora un mākslas zinātnieka Frančesko Bonami (Francesco Bonami) vadībā tā atbalsta laikmetīgās mākslas iniciatīvas, jaunos māksliniekus, mākslas kritiķus un kuratorus.
Kas ir tas, kas licis jums neatraut roku no laikmetīgās mākslas pulsa jau divdesmit gadu garumā?
Laikmetīgā māksla ir vienīgā māksla, kuras liecinieki mēs varam būt. Tā ļauj redzēt mākslu tās tapšanas gaitā, veidot personiskas attiecības ar māksliniekiem un paredzēt viņu virzību nākotnē. Tas ir laikmetīgās mākslas kolekcionēšanas unikālākais aspekts!
Pastāstiet, lūdzu, kā mākslas kolekcionēšanas prakse ir mainījusies – salīdzinot ar laiku, kad tai pievērsāties.
Kolekcionēt sāku 90. gados. Sākumā centos pēc iespējas vairāk izzināt pašus māksliniekus, personības, kas stāv aiz mākslas darbiem, tāpēc bieži apmeklēju darbnīcas.
Tagad ir citādāk. Toreiz pasaule bija mazāka, mākslas tirgus teritorija bija daudz aptveramāka, un visi virzījās pa vienu un to pašu maršrutu – lai sastaptu māksliniekus, atlika vien doties uz Londonu vai Ņujorku. Tagad labi mākslinieki un māksla, kuru vērts uztaustīt, meklējama arī Honkongā, Maskavā, Rīgā... Mākslas tirgus scēnai pievienojusies jauna teritorija – tostarp Arābu valstis, Dienvidamerika, Austrumeiropas reģions... Līdz ar to arī mākslinieku skaits ir daudzkāršojies. Iespējas ir neizmērojamas! Apzināt mākslas pasauli vairs nav tik vienkārši, tāpēc tagad iegādājos mākslas darbus ar galeristu starpniecību. Tā ir ķēdīte, kādā darbojas mākslas tirgus, un man ir svarīgi, lai katrs tajā pildītu savu lomu.
Gadatirgi ir pilnībā mainījuši mākslas kolekcionēšanas, pirkšanas un pārdošanas pieredzi. Meses ir ārkārtīgi interesantas galerijām. Vienas meses laikā tās pagūst pārdot daudz vairāk un īsākā laikā, nekā atrodoties savā mājvietā. Zināmas ērtības gadatirgus nodrošina arī pašiem kolekcionāriem – sešās stundās iespējams apgūt divus desmitus galeriju no dažādām valstīm, kas, nepārtraukti ceļojot, prasītu sešas nedēļas. Mākslas mese – tas ir lielisks formāts, kurā vienuviet satiekas visi tirgus spēlētāji!
Lai gan šobrīd pasaulē notiek tik daudz izstāžu (tajā pašā Katarā, no kurienes vakar atgriezos pēc Demjena Hērsta izstādes apmeklējuma, viens muzejs tiek būvēts aiz otra!) un gadatirgu, izsoļu scēna ir spēcīga, pastāv primārais un sekundārais mākslas tirgus, es neuzskatu, ka būtu izveidojies tik daudzpiesauktais “mākslas tirgus ziepju burbulis”. Nē, nav! Ja 90. gados visi kā viens skrēja pēc Pikaso un Van Goga, tad šobrīd beidzot cilvēki ir sākuši interesēties arī par ko citu, un laikmetīgā māksla tiek uzlūkota jau ar citu pieeju. Piedāvājums ir milzīgs. Šis ir kolekcionāriem ļoti labvēlīgs laiks, lai iegādātos jaunu, vēl mazpazīstamu mākslinieku darbus, kamēr tie vēl nav tik dārgi.
Vai pārzināt, piemēram, Baltijas valstu galeriju scēnu?
Baltijas valstīs neesmu vēl bijusi, taču noteikti tās apmeklēšu. Cik man zināms, šajā reģionā ir daudz jaunu laikmetīgās mākslas centru un ne mazums labu mākslinieku.
Tāpēc es ļoti augstu vērtēju tādu mesi kā VIENNAFAIR, kuras Austrumeiropas fokuss sniedz iespēju beidzot palūkoties, kas ir vēl bez lielajām galerijām, kuras reizi no reizes tiek pārstāvētas visos lielajos mākslas gadatirgos.
Šis fokuss uz mākslu noteiktā pasaules daļā man ir ļoti būtisks, jo es kolekcionēju īstu laikmetīgo mākslu, ko šajā brīdī rada šī paaudze. VIENNAFAIR ir iespēja iepazīsties ar galerijām, viņu prezentētajiem māksliniekiem, lai sāktu sekot viņu darbībai no paša pirmavota.
Starp citu, manā uzmanības lokā ir nonācis latviešu mākslinieks Jānis Avotiņš. Manā kolekcijā ir jau divi viņa darbi, un šobrīd apsveru domu par trešā iegādi. Par viņu uzzināju, pateicoties savam dēlam, kurš tikko kā ir uzsācis savas gaitas mākslas pasaulē. Jāni Avotiņu mans dēls pamanīja Ibid Projects galerijā Londonā, kur arī nopirkām pirmo viņa darbu, bet otrs pirkums sekoja Turīnas mākslas mesē Artissima.
Kas jūs uzrunājis viņa darbos?
Ierasti gan dodu priekšroku skulpturāliem darbiem un fotogrāfijai, taču uzskatu, ka Avotiņa gleznas ir ļoti spēcīgas. Tas ir mākslinieks, kuram vērts sekot! Es neiegādājos darbus tikai skaļa vārda dēļ, man būtiska ir pareizā darba izvēle – tāda, kas trāpīgi prezentē kopējo mākslinieka rokrakstu un iederas kolekcijas kopainā.
Vai savas kolekcijas izveidē esat pieļāvusi kļūdas, par kurām nākas jo bieži domāt?
Mana kolekcija nav vārdu saraksts, bet darbi. Un katrs ir svarīgs.
Labi, varbūt ir mākslinieki, kuru darbus iegādājos pirms divdesmit gadiem, bet nu viņi ir pazuduši un neko vairs nerada... Bet tas nav būtiski – no kļūdām mēs mācāmies! Svarīgi ir iegādāties darbus, kas trāpīgi stāsta par konkrēto brīdi un iezīmē nākotnes virzību.
Ir gadījies, ka esmu aizmirsusi iegādāties kāda laba mākslinieka darbus. Jā, tā tas notiek, bet tad mani dēli – mana jaunā kolekcionāru paaudze sāk protestēt un atgādināt. Bet visu nav iespējams nopirkt!
Bet kur, jūsuprāt, vēlas būt paši mākslinieki – muzejos vai privātajās kolekcijās?
(Sarunai pievienojas kolekcionāres dēls Jevgēnio Re Rebaudengo (Eugenio Re Rebaudengo) un, smejoties, jautājumu pārfrāzē: “Vai mākslinieki grib būt muzejos, vai būt bagāti..?!”)
Pirmkārt jau muzejos, tad iedibinājumos ar muzeja statusu un tikai tad privātkolekcijās. Muzejs ir tradicionāla vērtība ar vislielāko uzticības kredītu, taču šodienas problēma ir tāda, ka tieši muzeji nespēj atļauties mākslinieku darbu iegādi.
Vai mākslas baudītājs uzticas privātkolekciju veidotāju izvēlēm?
Domāju, jā. Laikmetīgā māksla pati par sevi nav viegli izprotama. Tā var nepatikt, un, ja tā nepatīk, tad tā nepatiks nedz muzejā, nedz privātās kolekcijas izstāžu telpā.
Lūdzu, iepazīstiniet ar iedibinājuma La Fondazione Sandretto Re Rebaudengo darbības virzienu!
Veidojot savu privātkolekciju, ar laiku nonācu pie slēdziena, ka vēlos atbalstīt tos māksliniekus, kuri nonākuši manā uzmanības lokā. Tāpat es vēlējos savu kolekciju darīt pieejamu publikai, vēlējos dalīties, nevis turēt to kādā glabātavā.
Tolaik, kad Itālijā vēl nebija tik daudz sabiedrisko laikmetīgās mākslas institūciju, tapa bezpeļņas iedibinājums La Fondazione Sandretto Re Rebaudengo.
Tajā tiek izrādīti darbi no manas kolekcijas, rīkotas izstādes, aicināti mākslinieki un veicināta viņu jaunrade jeb mākslas produkcija. Iedibinājums sniedz atbalstu māksliniekiem, prezentējot to veikumu dažādās starptautiskās izstādēs – Venēcijas biennālē, Manifesta u.c.
Tāpat La Fondazione Sandretto Re Rebaudengo iesaistās izglītības procesos, veicinot izpratni par laikmetīgo mākslu. Izglītības nodaļa Turīnā katru gadu nodrošina vairāk nekā 15 000 bērnu un jauniešu dalību organizētajās ekskursijās un meistardarbnīcās. Ir izstrādātas programmas arī pieaugušajiem, kurās mākslas zinātņu profesori bez maksas dalās zināšanās par mākslu, skaidro un iesaistās diskusijās.
Īpaša programma izstrādāta arī jaunajiem kuratoriem. Katru gadu aicinām trīs jaunos kuratorus no pasaules labākajām mācību iestādēm. Viņi pavada Itālijā vairākus mēnešus un apciemo māksliniekus no Turīnas līdz Romai un Venēcijai, viesojas galerijās un muzejos. Pēc izpētes ceļojuma tie atgriežas Turīnā, lai gūto pieredzi un kontaktus izmantotu, organizējot izstādi. Tā mēs paši uzzinām par jauniem māksliniekiem Itālijā un jau priekšlaikus iepazīstamies ar potenciālajiem zvaigžņu kuratoriem, galeristiem, iespējams, nākamajiem muzeju direktoriem.
Līdzās kolekciju veidošanai – par kādām aktivitātēm vēl iespējams runāt citu Itālijas kolekcionāru kontekstā?
Šis Itālijai varbūt nav tas vieglākais laiks, bet mums ir virkne kolekcionāru no valsts ziemeļiem līdz dienvidiem. Ir arī institūcijas, kas darbojas līdzīgi kā mans fonds. Esošajiem kolekcionāriem pievienojas arī jaunās paaudzes mākslas entuziasti. No viņiem ceram sagaidīt ko jaunu. Piemēram, mans dēls Jevgēnio nesen iedibināja inovatīvu online platformu ar nosaukumu Artuner.
Jevgēnio Re Rebaudengo: Artuner piedāvā ekspertu kūrētu glezniecības un foto darbu atlasi, ko iespējams iegādāties tiešsaistē, taču atšķirībā no, piemēram, Amazon modeļa, Artuner vienlaikus darbosies kā padomdevējs tiem, kas ieinteresēti mākslas pasaulē un kvalitatīvas mākslas kolekcijas izveidē. Tāpēc vienkāršu mākslas tirdzniecību Artuner papildina ar izglītojošu saturu – informāciju par darbiem, intervijām. Interneta vietne piedāvā kā jau labi zināmu, tā arī mākslas pasaules jaunpienācēju darbus, un ir vienlīdz interesanta kā jauniem, tā jau pieredzējušiem kolekcionāriem.
Vai varat aprakstīt to sajūtu, kad pievienojat savai kolekcijai kādu kāroto darbu?
Neiespējami aprakstīt! Tas ir fantastiski. Man mājās ir Tomasa Rufa fotogrāfija ar zilajām debesīm, un katru rītu pamostoties es redzu savas zilās debesis – tas ir lieliski! Šis darbs ir kļuvis par daļu no manas dzīves! Ja esi sācis kolekcionēt, atpakaļceļa nav – nav iespējams apstāties! Kolekcionēšana ir mani izmainījusi – esmu kļuvusi atvērtāka, tolerantāka, mācos saprast, ko mākslinieks vēlējies ar savu darbu pasacīt. Nevaru iedomāties savu dzīvi bez saviem diviem dēliem un mākslas darbiem!
