Kristians Ringnēs. Foto: Ivar Kvaal

Kolekcionēt ir cilvēcīgi 0

Intervija ar norvēģu mākslas kolekcionāru, Ēkebergas skulptūru parka veidotāju - Kristianu Ringnēsu 

Una Meistere, www.anothertravelguide.com
10/12/2013 

Septembra beigās Oslo, kuru The Wall Street Journal šogad pasludināja par “vienu no elektrizējošākajām vietām, kur redzēt jauno mākslu”, tika pie vēl viena kultūras tūristu galamērķa - Ēkebergas skulptūru parka. Tas ir atvērts 24 stundas diennaktī un atrodas Ēkebergas kalnā. Turpat, kur Munks savulaik iedvesmojās savam slavenajam “Kliedzienam”. Un šobrīd parka 26 hektāru lielajā teritorijā izvietota 31 skulptūra - izcila vecmeistaru un laikmetīgo mākslas darbu kolekcija. To vidū ir gan Rodēna “Eva”, gan Luīzes Buržuā The Couple - starp divām milzīgām priedēm iekārtas alumīnija figūras, kas te - mierā un klusumā - savā divatnē, šķiet, vienotas uz mūžu; gan Džeimsa Tarela (James Turrell) Ekeberg Skyspace – telpa, kur ļauties gaismas un krāsas meditācijai un kur nokļūstot burtiski pazūd laiks, un Diānas Maklīnas (Diane Maclean) gigantiskā tērauda Open Book, kuras lappusēs nemitīgā halucogēnā mainībā spoguļojas katrs tās lasītājs un apkārtnes ainava.  

Ēkebergas skulptūru parks ir norvēģu uzņēmēja, miljardiera un mākslas kolekcionāra Kristiana Ringnēsa (Christian Ringnes) ideja. Sapnis, ar kuru viņš bijis apsēsts teju desmit gadus. Arī viņa vectēvs – Ellefs Ringnēss (Ellef Ringnes) savulaik bijis mākslas kolekcionārs. Kristians Ringnēss absolvējis Lozannas universitāti un Hārvardas biznesa skolu, kopš 80. gadiem viņš aktīvi darbojas nekustamo īpašumu biznesā un ir divu nekustamo īpašumu kompāniju lielākais akciju turētājs un valdes priekšsēdētājs (CEO). Viņam pieder viena no lielākajām privātajām mākslas kolekcijām Norvēģijā, kurā cita starpā rodami arī tādi vārdi kā Ogists Rodēns, Ričards Hadsons, Salvadora Dalī un Marks Kvinns. Ēkebergas parks nav viņa vienīgā dāvana Oslo – to vidū ir arī strūklaka “Pāvs” pie Nacionālā teātra un Marka Kvinna “Keita Mosa” Oslo vecās Operas pasāžā.


Ann-Sofi Sidén. Fideicommissum. Bronza

Ēkebergas projekts Ringnēss izmaksājis apmēram 350 miljonus norvēģu kronu.

Uz interviju viņš ierodas Tesla Model S – pasaulē pirmajā elektriskajā luksus automašīnā. Ģērbies uzvalkā un baltā kreklā ar kakla lakatiņu. Ir viena no klasiskajām Norvēģijas rudens dienām. Līst tā, ka plīkšķ. “Paliks tikai sliktāk,” smejoties saka Ringnēss, lietū pavadot mani privātā ekskursijā pa Ēkebergas parku. Un cita starpā sūkstoties, ka šodien neviens nav nomazgājis zviedru mākslinieces Annas Sofijas Sidēnas (Ann-Sofi Sidén) skulptūru - strūklaku Fideicommissum. Bronzas sievietes tēlu, kas turpat uz meža takas kārto dabiskās vajadzības. Viņš stāsta, cik cilvēki patiesībā ir neaprēķināmi – ne viens vien, piemēram, cenšoties iekustināt britu mākslinieka Linna Čedvika (Lynn Chadwick) gigantisko tērauda instalāciju Ace of Diamonds, kas ir vairākas tonnas smaga un atrodas pašā kraujas malā. Vai mēģinot paraustīt Dalī “Milosas Venēras” bronzas atvilktnītes. “Tas ir ilgs izglītošanas ceļš,” saka Ringnēss.

Tiesa, neraugoties uz nešpetno laiku, mēs parkā neesam vienīgie. Cilvēku te ir gana. Un teju katrs uz takas sastaptais, ieraugot Ringnēsu, apstājas, aprunājas un saka paldies. Turklāt tas notiek bez jebkādas uzspēles. Šķiet, lielāku gandarījumu Ringnēsa kungs diezin vai var vēlēties. Īpaši pēc peripetiju jūras, kas vēl nesen gāzās pār topošo parku. Ieskaitot feministu protestus un apvainojumus vīriešu šovinismā, kas sekoja ziņai, ka Ringnēss parku iecerējis kā “veltījumu sievietēm”; vides aktīvistu protestus pret koku izciršanu; sašutuma vilni, ka miljardieris, lūk, grasoties ierakstīt sevi vēsturē kā kāds, kas radījis konkurentu slavenajam Oslo Vīgelanda parkam...


Auguste Renoir. La grande Laveuse, 1917. Bronza, 1,22 x 1,34 m

Ēkebergas skulptūru parka projekts ir bijis vētrainu kaislību apvīts. Kāpēc jūs to vispār iesākāt? Kāds bija patiesais iemesls? Jeb, precīzāk, kāpēc jums bija vajadzīgi visi šie kreņķi un nepatikšanas?

Patiesībā viss šis stāsts ir par vēlmi kaut ko atdot atpakaļ Oslo – pilsētai, kuru es mīlu un kura man sniegusi tik brīnišķīgas dzīves un lieliskas profesionālās karjeras iespēju. Kad izlēmu ķerties pie šī projekta, es jau paredzēju – zināju, ka būs nepatikšanas. Es biju par to pilnīgi pārliecināts. Viss sākās 1984. gadā. Tolaik biju jauns menedžeris lielā nekustamo īpašumu kompānijā. Manas kompānijas toreizējais valdes priekšsēdētājs paziņoja, ka vēlas Oslo pilsētai dāvāt strūklaku. Toreiz  process ilga trīs gadus, taču pēc tam šādi dāvinājumi kļuva ļoti populāri –  Oslo no mums saņēma vairākas strūklakas un arī skulptūras. Turklāt redzējām arī, kāds šādiem projektiem ir transformācijas spēks. Ne tikai tas, ka nāca cilvēki, priecājās un fotografējās pie mākslas darbiem. Mēs redzējām, kā tas maina pilsētu. Tā kļuva daudz, daudz jaukāka nekā pirms tam. 2003. gadā nopirkām Ēkebergas restorānu, kas bija pilnīgi nolaists, praktiski drupas. Tas bija ļoti populārs pagājušā gadsimta 30. gados, taču 90. gados tika pamests, ēka stāvēja neizmantota, ar izsistiem logiem. Narkotikas, prostitūcija – restorāna apkaimē notika viss iespējamais. Taču, ņemot vērā ēkas vēsturi, Oslo pilsēta bija ļoti ieinteresēta, lai kaut kas mainītos. Sākumā domājām, ka tas vienkārši būs skaists projekts – radīt kaut ko jaunu. Taču tad es sāku iedziļināties šīs teritorijas vēsturē un atklāju, ka 19. gadsimta sākumā šis ir bijis tautas parks. Vecajās fotogrāfijās varēja redzēt skaistas takas, mazus parka ielokus, kur cilvēki sēdēja uz glītiem soliņiem. Tiesa, no tā gan nekas vairs nebija palicis.

Kādreiz te bija milzīgas priedes, kas pacēlās pāri visam. Kazas, kas ganījās savā vaļā, ēda zāli un krūmus. 1963. gadā tās pameta parka teritoriju – kopā ar trim ganiem. Un kopš tā laika te nekas vairs nenotika. Parka pagātne mani uzvedināja uz domu, ka varbūt iespējams izdarīt kaut ko vairāk. Tā kā man jau bija pieredze ar skulptūrām, šķita, ka būtu lieliski ne tikai sakopt teritoriju, bet izvietot tajā arī skulptūras. Tad es sāku runāt – ar vietējiem, vietējām partijām, politiķiem, Sarkanā Krusta lauvām, rotariešiem, veciem cilvēkiem, kam te apkārtnē bija mājas. Visur, kur stāstīju par restorānu, beigās piebildu arī par savu sapni – skulptūru parku, kas reiz še varētu atrasties... Visiem mana ideja patika, bet nekas nenotika. Tad veicu dažas aktivitātes presē - līdz Oslo pilsētas padome vērsās pie pilsētas vadības – sak, mēs vēlamies saprast, kas ir tā dāvana, ko Ringnēsa kungs mums piedāvā, vai tā ir tiešām laba un kāda veida vienošanās mums ar viņu nepieciešama? Visas šīs procedūras aizņēma trīs gadus. Projekta vadība tika uzticēta Oslo Kultūras departamentam un tajā pastāvīgi darbojās trīs cilvēki, kurus apmaksāja mans fonds. Rezultātā tika izstrādāts jauns teritorijas plānojums, par kuru 2011. gadā bija balsojums pilsētas domē.

Un tad sākās daudzie strīdi presē. Projekta sākumstadijā ir diezgan grūti cerēt uz pozitīvu reakciju, jo cilvēkus baida pārmaiņas. Tāpat bija ar Vīgelanda parku, sākumā ļoti daudzi bija pret. Es jau zināju, ka šis diskusiju periods būs ilgs, īpaši kopš biju izziņojis, ka topošā parka temats un iedvesmas avots būs sieviete. Protams, ka šī ideja bija absolūti nepopulāra  - vispirms jau mākslinieku aprindās. Viņi uzskatīja, ka tā pieder aizgājušam gadsimtam un nav nekas cits kā ekscentriska vīra dīvaina fantāzija.


Auguste Renoir. Venus Victrix, 1914–1916. Bronza, 1,8 m

Bet kāpēc jūs bijāt ar to tik ļoti apsēsts? Kāpēc tieši sievietes?

Tāpēc, ka es vēlējos, lai parkam būtu sava identitāte. Pasaulē top ļoti daudz dažādu parku. Teju katru pusgadu ir kāda atklāšana. Taču beigu beigās tie visi izskatās vairāk vai mazāk vienādi. Tā visa ir laikmetīgā māksla, lielākoties tas pats mākslinieku grupas kodols, kas visur citur.

Tā teikt, labi zināmi vārdi?

Jā, jo to īpašnieki parasti apmeklē vienas un tās pašas galerijas, un viņu interešu objekti ir visai vienādi. Tāpēc man radās šī doma – kāpēc gan nepamēģināt piešķirt parkam identitāti? Es daudz gudroju, kas tas varētu būt – dzīvnieki, miers, kas vēl... Līdz radās ideja veltīt to sievietēm, kurai ir arī ļoti skaidrs pamatojums. Oslo jau ir milzīgais Vīgelanda parks, kas ir ļoti vīrišķīgs – neraugoties uz kailo sieviešu tēliem. Gan veidā, kā radītas pašas skulptūras, gan kā tās izvietotas. Vīgelanda parkā māksla ir prioritāte, daba tai ir it kā pakārtota. Savukārt šeit ir pilnīgi pretēji – daba ir tā, kas diktē noteikumus.  Līdz ar to pieeja ir it kā daudz organiskāka un sievišķīgāka. Turklāt Vīgelanda parks atrodas Oslo rietumos, Ēkebergas – austrumos. Tā teikt, vīrišķīgie rietumi, sievišķīgie austrumi. Un tad vēl, protams, Norvēģijas saistība ar Miera balvu. Ja tā padomājam, “miers” - tas ir sievišķīgi vai vīrišķīgi? Kuri ir tie, kas parasti sāk visus karus? Vīrieši. Un kas noņemas ar savstarpējo attiecību lietām, diskusijām? Sievietes. Vīrieši klusē un dodas kaujā. Savukārt sievietes – sāk protestēt, runā, diskutē, dažreiz gan teju aizmirstot, ar ko patiesībā viss sācies, bet šai procesā nav kara. Ir diskusijas un viņas atrod risinājumu.

Identitāte bija ļoti svarīga arī tālab, lai parks izceltos starptautiskā mērogā. Es, protams, apzinājos, ja projekts izdosies, tas Norvēģijā būs ļoti populārs, taču vēlējos, lai tas kļūtu arī starptautiski pazīstams.

Fiziski parka projekta īstenošana sākās pusgadu pēc tam, kad bija saskaņoti visi plāni. Pats parka izveides process ilga tikai pusotru gadu. Tas, ko esam izdarījuši – mēs sakopām jau esošo teritoriju, saglabājot senās takas, salikām jaunus soliņus un mazliet patīrījām mežu, lai tas neaizsegtu skatu uz fjordu. Tālab arī bija visa šī protestu jezga.


Auguste Rodin. Cariatide Tombee à l'Urne.  Bronza

Protestējot pret koku izciršanu, bija izveidota pat atsevišķa vietne facebook.

Taču mēs izdarījām daudz. Un, protams, ieviesām arī jaunus elementus. Piemēram, ezeru. Tiesa, tā to dēvēt būtu pārāk ambiciozi – tas drīzāk ir paliela peldbaseina izmērā. Zem tā atrodas Džeimsa Tarela mākslas darbs. Mēs īpaši izcēlām arī “Kliedziena vietu" (Scream Point), kur – ja var ticēt mitoloģijai, Munks iedvesmojies savai leģendārajai gleznai. Tiesa, tas varētu būt bijis arī mazliet pa labi vai pa kreisi, taču Munks rakstīja, ka tā bijusi Ēkeberga, viņš arī aprakstīja pašu ainavu un tā, kas paveras no šī skatu punkta, ir ļoti līdzīga “Kliedzienā” attēlotajai.

Tā kā Ēkebergas parks atrodas vecākajā Oslo daļā, kur akmens laikmetā ienāca pirmie cilvēki, mums bija ļoti svarīgi saglabāt arī vēsturiskā mantojuma liecības. To nav daudz, kopumā desmit pieturpunkti – tostarp arī seni akmens petroglifi. Izveidojām arī muzeju, kas atklāj Ēkebergas stāstu no pašiem pirmsākumiem. Tajā ir telpa, kurā varat sadzirdēt 25 dažādas Oslo raksturīgas skaņas, kuras rada gan mašīnas, gan kuģi fjordā, gan lapsas un skudras...

Parks tika atklāts 26. septembrī, ikkatrā brīvdienā tas ir cilvēku pārpilns, visi ir laimīgi un nav vairs nekādu protestu. Tā teikt, situācija ir pilnībā mainījusies. Tas gan bija iepriekš paredzams, bet vienalga esmu ļoti laimīgs.

Protams, mums joprojām ir daudz problēmu. Autostāvvieta ir pārāk maza, lietus laikā takas slīgst dubļos...

Daļa no parkā esošajiem mākslas darbiem tika speciāli pasūtīti, daļa – iegādāti. Kā notika to izvēle? 

2008. gadā – mūsu un Oslo vadības sadarbības projekta ietvaros, tika nodibināta speciāla mākslas padome. Pilsētas Domes galva to prezentējot nodēvēja par savveida privātu/publisku uzņēmumu. Piebilstot, ka pilsētas vadība ir tā, kas izvēlas, un tad norādīja uz mani – bet viņš ir tas, kas maksā. Tā tas arī ir. Visus lēmumus par katru no parkā izvietotajiem mākslas darbiem ir pieņēmusi īpaši izveidotā mākslas padome. Tajā darbojas seši cilvēki – divus izvēlējās Oslo kultūras departaments (viens ir Vīgelanda parka vadītājs, otrs ieņem vadošu amatu Munka muzejā), divi ir mākslinieki, kurus ieteica Norvēģijas Tēlnieku asociācija un divu izvēle tika uzticēta manam fondam. Padomē darbojos es un bijušais Norvēģijas Nacionālā muzeja vadītājs. Pirmoreiz tā sanāca kopā 2008. gadā, lai izvēlētos no tām skulptūrām, kuras, domādams par šo projektu, biju sācis iepirkt jau kopš 2003. gada. Būdams optimistisks, biju sapircis diezgan daudz klasisku skulptūru. Tolaik domāju – ja projekts neizdosies, izlikšu tās kaut kur citur. Taču biju pilnīgi pārliecināts, ka gribu mēģināt parkā iekļaut arī klasiskus darbus, tādējādi piešķirot tam it kā vēl papildus dimensiju – ārpus laikmetīgā. Biju iepircis Dalī, Renuāru, Rodēnu un daudzus, daudzus citus. Padomes pirmais uzdevums bija izvēlēties, kuras no skulptūrām ir gana labas parkam. Par tādām tika atzītas mazliet mazāk kā puse. Pārējās jau esmu izlicis vai arī izlikšu kaut kur citur. 


Sean Henry. Walking Woman, 2010. Krāsota bronza,  2,17 x 0,76 x 1,25 m. Foto: Ivar Kvaal

Tas nozīmēja, ka atlikušās nebija gana labas? Kādas bija jūsu sajūtas to uzzinot?

Jā, tās nebija pietiekami labas. Kaut nenoliedzami – tās ir labas skulptūras. Ja man jākomentē mākslas padomes izvēle – viņi izvēlējās labākās. Un arī visdārgākās. 2008. gadā mums bija desmit skulptūras, un mēs zinājām, ka nepieciešamas vēl 23. Šobrīd ir 31, sešas no tām radītas speciāli Ēkebergas parkam. Vienas autors ir amerikāņu mākslinieks Dens Greiems (Dan Graham). Mēs ielūdzām arī gaismu meistaru Džeimsu Tarelu. Uzrunājām Toniju Oursleru (Tony Orsler), jo bijām redzējuši viņa projekcijas Ņujorkas Centrālparkā. Viņš speciāli mums radīja trīs darbus. Uzaicinājām arī amerikāņu mākslinieci Dženiju Holseri (Jenny Holzer), kura ir pazīstama ar savu īso un trāpīgo paziņojumu sēriju Truisms.  Taču tā bija tikai procesa viena daļa, otra bija atrast skulptūras, turklāt ļoti īpašas. Viena no tām ir Luīzes Buržuā darbs The Couple, kas iekārts kokā. Manuprāt, tā ir esence skulptūru parkam, kas atrodas mežā.

Vai no jūsu viedokļa tas ir parka centrālais darbs?

Mums ir četri vai pieci tā dēvētie hailaiti. Viens ir Džeimsa Tarela  Ekeberg Skyspace. Tiesa, tas publikai nav atvērts visu laiku, jo tam nepieciešams īpašs personāls. Otra, protams, ir Luīze Buržuā. Savukārt visvairāk fotografētā ir britu mākslinieka Šona  Henrija  (Sean Henry) skulptūra The Walking Woman. Aziātisks sievietes tēls, kas ir apmēram 30 centimetrus garāks nekā mēs un rada iespaidu, ka nāk pretim pa meža taku. Visi par viņu ir sajūsmā. Ceturtais arī ir britu mākslinieka darbs – Džordža Katsa (George Cutts) skulptūra The Dance. To veido divas izliektas metāla stīgas, kas atrodas nemitīgā, teju hipnotiskā kustībā. Kā arī Tonija Ourslera Klang – akmens alā iebūvēta video siena, kas veltīta komunikācijai.

Viens no visgrūtākajiem uzdevumiem noteikti bija atrast katrai skulptūrai vispiemērotāko vietu. Vai jūs esat apmierināts ar rezultātu?

Jā. Strādājot pie šī projekta, mēs apceļojām lielākos Eiropas skulptūru parkus, lai redzētu, kuri ir veiksmīgi un kuri varbūt ne tik veiksmīgi. Bijām Gudvudā, Jorkšīrā, Midelheimā, Kroeller- Mueller, Luiziānā, Vānosā utt. Un sapratām, ka tikpat svarīgs kā pašas skulptūras ir arī to izvietojums konkrētajā vidē. Iespējams, visproblemātiskākie ir Jorkšīras un Midelheimas skulptūru parki. Abi atrodas milzīgā, atvērtā teritorijā un, kurp vien ejat, jūs vienlaikus redzat daudzas skulptūras (arī tad, ja ap konkrēto skulptūru ir šķietami daudz telpas). Taču, manuprāt, skulptūras vislabāk izskatās, kad tās ir vienas, kad tām ir sava telpa. Sākumā šķita, ka jārīkojas tāpat, kā reizēs, kad jādizainē, piemēram, golfa laukums – atradīsim labāko skulptūru parka arhitektu. Taču tāda nav. Skulptūru parku arhitektūrā nav sava Džeka Nisklausa (Jack Nisklaus, amerikāņu golfa leģenda – U.M.). Dažās vietās – piemēram, Vānosas (Wanås) parkā, kā dizaineri tikuši izmantoti paši mākslinieki. Un tad ir Luiziāna  un Kroeller Mueller, kur parks ar jaunu skulptūru tiek papildināts labi, ja reizi desmit gados. Savukārt Kistefos Skulptūru parkā visu izvēlējies viens cilvēks. Sākumā arī mēs mēģinājām pieaicināt māksliniekus, taču viņi lielākoties ir ieinteresēti vispirms paši savos darbos. Beigu beigās visu izdarījām paši. Lielāko darbu veica mākslas padome. Domāju, ka ar dažiem izņēmumiem, kas varbūt nav tik veiksmīgi, galā tikām. Tiesa, trīs, četrām skulptūrām varbūt vietu mainīsim, taču pārējās no izvietojuma viedokļa uzskatu par ļoti veiksmīgām.


Salvador Dali. Venus de Milo aux Tiroirs. Bronza, CA, 2,2 m

Nākotnē parkā esot iecerēts eksponēt 80 skulptūras. Kāpēc tieši šāds skaitlis?

Tā nebūs. Mums bija vienošanās ar Oslo vadību, ka skulptūru skaits varētu sasniegt astoņdesmit. Un ka pirmo piecpadsmit gadu periodā reizi gadā pievienosim vienu jaunu skulptūru. Pēcāk – varbūt vienu reizi divos gados. To visu sarēķinot, sanāk, ka piecdesmit gados sasniegsim 50 vai 55. Es domāju, ka tas ir pietiekami. Staigājot pa parku, noteikti pamanīsiet, ka katrai skulptūrai šeit ir sava telpa. Ja to būs par daudz, tas kļūs neproduktīvi, skulptūras vizuāli sāks viena otrai traucēt.

Kā jūs sākāt kolekcionēt? To zināmā mērā var uzskatīt par ģimenes tradīciju?

Nē. Kad jūs kļūstat bagāts, jūs sākat pirkt mākslu, tad jūs sākat par to interesēties un, ja esat pietiekami gudrs, nekad vairs no tās neaizejat. Tā tas darbojas.

Bet kāpēc tieši skulptūras?

Tā nav. Es kolekcionēju arī gleznas. Parasti jūs vienmēr sākat ar gleznām, jo tās ir vieglāk saprast. Turklāt tēlniecības pirkšana ir ļoti sarežģīta lieta, īpaši, ja runājam par vecām skulptūrām. Ir ļoti grūti noteikt, vai tā ir īsta jeb vienkārši ļoti laba kopija. Jums ir nopietni jāizseko no kurienes tā nāk, jāveic visa veida ekspertīzes, bet arī tad jūs nevarat būt līdz galam pārliecināts – metāls ir miris. Tas šo procesu padara visai sarežģītu un, protams, skulptūrām ir vajadzīga arī vieta. Ja jums ir dārzs – kā lielākajai daļai norvēģu, apmēram kādi 1000 kvadrātmetri, jūs nevarat izlikt pārāk daudz skulptūru. Pretējā gadījumā jūs vienkārši visu sabojāsiet – to būs par daudz. Iespējams, tas arī ir viens no iemesliem, kāpēc jūs parasti sākat ar gleznām – jums relatīvi ir vairāk sienu nekā dārza telpas. Es pirmoreiz par skulptūrām ieinteresējos, kad mūsu kompānija sāka tās dāvināt Oslo pilsētai – taču ne tik daudz no personīgā, cik kompānijas viedokļa. Oslo ir brīnišķīgas ēkas, piemēram, Grand Hotel, kurā ir daudz mūsu gleznu un skulptūru. Kā arī vecā Oslo operas ēka.

Kurai uzdāvinājāt Marka Kvinna “Keitu Mosu”?

Jā, un arī operas iekšpusē ir daudz mūsu mākslas darbu. Taču, pagātnē raugoties, te nav nekādas saistības ar paaudžu pārmantojamību. Māksla patiešām ir kaut kas, kur es nokļuvu nejauši. To ir grūti atzīt, bet tā tas ir. 


 Hilde Mæhlum. Concave Face. Marmors, 3 m

Kurš bija pirmais nozīmīgais darbs, kuru iegādājāties?

Tā bija maza glezna. 30 reiz 50 centimetri. Pamanīju to uz kataloga vāka, šķiet, 1981. gadā. Biju vēl ļoti jauns. Tā nebija dārga glezna, bet tai joprojām ir nozīmīga vieta manā sirdī. Jo tas bija pirmais apzinātais pirkums, kuru es izdarīju. Gleznā attēlota sieviete uz slēpēm – skaists darbs, ļoti norvēģisks un ļoti tradicionāls. Nacionāli romantiskā stilistikā. Sākumā tieši tā arī kolekcionēju – nacionāli romantisku, figurālu, viegli saprotamu mākslu. Otra glezna, kuru nopirku, bija jau daudz dārgāka. Tas bija norvēģu mākslinieka Kristiana Kroga (Christian Krogh,1852 – 1925) darbs. Viņš attēloja cilvēkus ļoti sarežģītās situācijās, to varētu dēvēt arī par savveida sociālo glezniecību. Viņš arī ļoti daudz gleznoja jūru. Man ir darbs, kurā attēlota vētra. Jūs redzat ūdeni trakojam, bet tikpat kā neredzat cilvēku sejas – vien viņu rokas. Ļoti fascinējošs darbs. Un tad - es tikai turpināju... Mani arī šodien saista figurālā glezniecība, īpaši norvēģu gleznotājs Ods Nerdrums (Odd Nerdrum), kurš, manuprāt, ir ļoti ekstraordināra mūsdienu parādība. Man ir diezgan daudz viņa gleznu, taču es kolekcionēju arī citas lietas.

Jūs nekad neesat pircis mākslu kā investīciju?

Nekad. Viss, ko esmu pircis, ir bijis tālab, ka man tas ir paticis.

Bet kas ir tas, kas jūs fascinē mākslā, mudina to pirkt? Ir jābūt vēl kādam iemeslam bez tā, ka jums ir nauda....

Es domāju, jūs mākslu atklājat. Es uzaugu netālu no Vīgelanda parka. Es saskāros ar skulptūrām jau no trīs gadu vecuma, kad sākām doties pastaigās uz parku. Gandrīz katru dienu gāju tam cauri. Protams, tas atstāj iespaidu, pat, ja jūs to nesaprotat. Arī tas, kad jūs redzat, kā cilvēki uzvedas parkā – tas tomēr ir pavisam atšķirīgi. Jūs redzat, ka viņus tas interesē, viņi par to runā. Tad jūs kļūstat vecāks un sākat lasīt par mākslu, sākat to sajust. Tas nāk ar laiku. Taču, lai to visu piedzīvotu, jums nav jākolekcionē māksla, jūs varat vienkārši aiziet uz muzeju. Kolekcionēšana sākas ar naudu. Vēlēšanās, lai jums pieder kaut kas īpašs, kas ir tikai jūsu.

Vai un cik lielā mērā tā ir arī ego lieta?

Es domāju, tādā ziņā kā katrs bērns mēdz kliegt: “Mans! Tas ir mans!” Vienalga, vai tas ir viņa vai nē. To jūs redzat jebkurā bērnudārzā - kāds paņem rotaļlietu un rāda citiem: “Tā ir mana!” Un tad viņi sāk plēsties. Tas vienkārši ir jūsos. Mums patīk, ka mums pieder lietas. Mums patīk tās kolekcionēt. Un vīrieši šajā ziņā ir daudz trakāki par sievietēm. Jūs lielākoties kolekcionējat somiņas un kurpes, mēs visu iespējamo – markas, miniatūras pudelītes. Man Oslo muzejā ir 52 500 dažādas miniatūras pudelītes (Ringnēsa kungam piederošais The Mini Bottle Gallery ir vienīgais šāda veida muzejs pasaulē – U.M.). Tās ir pilnīgi nepielietojamas. Domāju, līdzko jūs kaut kas fascinē, jūs to vēlaties un tad jūs sākat kolekcionēt. Dažiem cilvēkiem kļūst būtiska arī pati kolekcija – viņi grib to parādīt pasaulei, parādīt, ka viņiem piemīt īpašā “acs”. Runājot par mani – Ēkebergas parks ir kaut kas, ko cilvēki var redzēt, bet tā nav mana “acs”. Tā ir mākslas padomes “acs”. 


 Matt Johnson. Levitating Woman. Bronza, 76 x 213 x 99 cm

Taču jums ir svarīgi, ka jums tas viss pieder?

Jūs domājat gaumi un izvēli jeb to, ka man tas patiešām pieder?

Ka šie darbi jums pieder...

Nē, es nedomāju, ka tas ir svarīgi. Pirmajā līguma uzmetumā ar Oslo pilsētu, es vēlējos viņiem visu to atdot. Visas skulptūras. Taču viņi to negribēja. Viņi teica, ka tā ir pārāk liela atbildība. Ka parka uzturēšana var būt pārāk dārga. Īpaši, ja kāda skulptūra tiek nozagta, pilsētai tā kļūst par publisku problēmu. Taču, ja tā tiek nozagta no jums kā privāta fonda, tā ir jūsu paša atbildība. Un tur ir krietna atšķirība. Viss beidzās ar vienošanos, ka skulptūrām šeit jāatrodas vismaz piecdesmit gadus, bet tās pieder manam fondam. Proti, tā ir mana atbildība. Man tās ir jāapdrošina un jārūpējas, lai ar tām viss būtu kārtībā. Iespējams, tā ir gudra ideja, taču man nav svarīgi, ka man šīs skulptūras pieder. Tiesa, tagad esmu sācis domāt, ka man patīk sajūta, ka tās ir mana fonda īpašums, taču nedomāju, ka tas ir svarīgi citiem cilvēkiem. Un beigu beigās – tās nav kaut kas tāds, ko es varētu aiznest. Piemēram, Džeimsa Tarela darbs ir iecementēts zem zemes.

Nesen runāju par mākslu, kolekcionēšanu un mākslas īpašo vērtību ar vēl vienu pazīstamu norvēģu kolekcionāru – Peteru Stūrdālenu. Viņš atzina, ka tajā visā ir vēl viens aspekts – māksla nenoliedzami ir arī luksusa rotaļlieta.

Jā. Bet es domāju, ka viņš ir vēl ekstrēmāks par mani. Vispirms, viņš ir aptuveni desmit gadus jaunāks par mani, un viņš arī ar visu šo mākslas lietu savā dzīvē sāka aizrauties desmit gadus vēlāk. Tā kā mums ir divdesmit gadu starpība. Viņš ļoti ātri mācās un ir ļoti aizrautīga personība. Taču es gribētu teikt, ka viņš ir  tipisks piemērs tam, par ko mēs runājām. Jūs aizraujaties nejaušības dēļ, sākat kolekcionēt, tad tas jūs sāk nopietni interesēt, jūs mācāties un tad tā kļūst par jūsu kaislību (un rotaļlietu).


Louise Bourgeois. The Couple. Aumīnijs, 3,65 x 2,0 x 1,0 m

Kā jūs iemācījāties atšķirt labu no sliktas mākslas?

Tas ir process. Es uzticos ekspertiem, gluži kā Peters, kurš uzticas Sūnem Nordgrēnam. Es konsultējos ar mākslas padomi, galeristiem un vēl dažiem cilvēkiem, uz kuriem paļaujos. Taču dažreiz jūs ieraugāt lietas, kas jums neprātīgi iepatīkas un varbūt arī nemaksā tik dārgi – protams, ka jūs tās nopērkat. Tikai tālab, lai sevi iepriecinātu. Taču, ja atrodat kaut ko, kas varētu kādā veidā papildināt jūsu kolekciju – loģiski ir kādam pajautāt. Taču dažreiz jūs vienkārši “iemīlaties”. Tā notika Ņujorkā, kad kādā galerijā ieraudzīju Meta Džonsona (Matt Johnson) skulptūru Levitating Woman. Es acumirklī sapratu, ka to pirkšu. Un cerēju, ka pēcāk kaut kā izdabūšu cauri mākslas padomei (smejas - U.M.). Taču viņi teica: “Pērc nekavējoties! Tas ir ļoti speciāls darbs.” Turklāt Mets Džonsons šobrīd kļūst slavens. Viņa darbus izstādījis arī Astrup Feranley muzejs.

Vai jūs kādreiz pērkat un investējat arī jaunos un nezināmos māksliniekos?

Es teiktu - nē. Savā privātajā kolekcijā es, protams, pērku laikmetīgos māksliniekus, taču viņi nav pilnīgi nezināmi. Viņi varbūt nav zināmi starptautiski un viņus noteikti nezinās arī 90 procenti Norvēģijas iedzīvotāju, taču viņi jau kaut ko ir izdarījuši un ir zināmi mākslas aprindās.

Kāds ir jūsu padoms jaunajiem kolekcionāriem?

Konsultējieties ar ekspertiem, bet investējiet ar sirdi. Kolekcionēšana ir ļoti personiska lieta. Ja jūs runāsiet tikai ar kuratoriem un ekspertiem, jūs beigsit ar to pašu, ko dara visi citi, un turklāt vēl krietni pārmaksāsiet. Jums ir jāatrod savs ceļš. Un tas attīstīsies – tas, ko nopirkāt pašā sākumā, var būt ļoti labs, taču pēc desmit gadiem jums patiks kaut kas cits.

Vai jūs kaut ko esat arī pārdevis?

Es neesmu labs pārdošanā.

Cik būtisks jums šķiet tas, kas notiks ar jūsu kolekciju pēc jūsu nāves?

Godīgi sakot, mani īpaši neinteresē, kas notiks pēc tam, kad es nomiršu. Savulaik esmu jokojis draugiem, ka celšu piramīdu, mauzoleju, kur mani apbedīt – kaut kur Oslo centrā. Pieminekli... (smejas - U.M.) Bet, protams, jūs šādas lietas nedarāt. Tas vairs nav modē, taču varētu būt diezgan smieklīgs projekts...


Richard Hudson. Marilyn. Nerūsējošais tērauds, 2,5 m

Tātad jums tiešām ir pilnīgi vienalga?

Es domāju, ja šīs skulptūras tiktu sabojātas un iznīcinātas, tas būtu ļoti skumji. Tālab esmu ļoti priecīgs, ka mums ir organizācija, kas par tām rūpēsies vismaz pirmos 50 gadus. Man tūlīt būs 60, tas nozīmē, ka tad man būs 110. Ja vēl joprojām būšu dzīvs, iespējams, vairs nebūšu tas labākais šī projekta kurators. Tālab ir jābūt sistēmai. Taču, ja paraugāmies plašākā perspektīvā – cik daudz lietu ir saglabājušās no mūsu ēras pirmajiem gadsimtiem un kurš vairs zina, kas tās radījis? Kā cilvēkus jūs zināt galvenokārt Bībeles tēlus, Jūliju Cēzaru, varbūt vēl dažus. Bet es nedomāju, ka normāli cilvēki – kā jūs un es, var pretendēt uz šāda veida lomu. Turklāt, mūsdienu sabiedrībā sasniegt prominentu pozīciju ir daudz grūtāk. Es domāju, ka pat Hitlers, Čērčils, Mandela... cilvēki, par kuriem tik daudz runājam, pēc tūkstoš gadiem būs aizmirsti. Man šķiet, mums jāapzinās, ka viss ir gaistošs.

Ja paraugāmies uz irāņu paklājiem, tos neviens nav parakstījis. Un tas ir pilnīgi nesvarīgi, jo jūs uz tiem raugāties kā uz tīru mākslas darbu. Atšķirībā, piemēram, no mūsdienu mākslas, kur pazīstama mākslinieka paraksts darbam uzreiz piešķir papildus vērtību - pat, ja tas nepieder viņa izcilākajam veikumam.

Jums ir pilnīga taisnība. Es domāju, ka lietas, par kurām te runājam, nebūt nav tās, kas patiešām paliks. Taču idejas turpinās dzīvot. Filosofija. Par Aristoteli, visticamāk, runās vēl ilgi. Arī par dažiem mākslas darbiem. Taču – es nebūšu tas, kas paliks. Kurš zina, kas savulaik finansēja Vīgelanda parku? Pašu Vīgelandu mēs vēl zināsim – mazākais divsimt, trīssimt gadus. Līdz viss sabruks. Daudzas no skulptūrām, kuras šeit redzat – tās dzīvos. Kā ideja. Mums ir Dalī “Milosas Venēra,” kas oriģināli ir ļoti veca skulptūra. Un vismaz ideju līmenī tā joprojām turpina cilvēkus fascinēt.

Bet atskatoties uz šiem gadiem kopš sākāt kolekcionēt – vai māksla kaut kādā veidā ir jūs mainījusi arī to, kā raugāties uz pasauli?

Protams. Tā piešķir jums pilnīgi atšķirīgu dimensiju.


Diane Maclean. Open Book. Nerūsējošais tērauds

Kāda veida dimensiju?

Es teiktu – garīgu. Ja tā padomā, ko es darītu, ja mākslas nebūtu. Vienkārši nodarbotos ar nekustamajiem īpašumiem bez šīs pievienotās vērtības, ko sniedz tas, ko mēs darām. Viss labi darbotos, bet nebūtu nekā īpaša. Māksla savā ziņā piešķir virsvērtību. Tā arī ļauj jums citādi paraudzīties, saprast cilvēkus. Ka viņi nav tikai mašīnas, kas jums kaut ko ražo. Katrs un ikviens ir savā ziņā īpašs un jūs viņus satiekat caur mākslu. Es īpaši neaizraujos ar sportu, taču esmu pamanījis, ka sportā ir situācijas, kas spēj apvienot daudzus cilvēkus, padarot tos vienlīdz aizrautīgus. Pat manī ir aizkustinājums, kad redzu kādu uzvaram. Es domāju, ka tas pats notiek, kad redzat izcilu mākslas darbu, teātra izrādi vai lielisku skulptūru. Tā ir kopīga pieredze. Un tā mūs paceļ.

Cik svarīgi jums ir pazīt māksliniekus personīgi? Māksliniekus kā draugus?

Ne ļoti svarīgi. Tas ir jauks papildinājums, taču daudzi izcilākie mākslinieki jau ir miruši un man nav iespējas viņus pazīt. Es nekad neesmu saticis Luīzi Buržuā, tas būtu bijis ļoti jauki, taču viņas mākslas darbi ir tie, kas turpina dzīvot. Toties es iepazinu māksliniekus, kuri radīja speciālus darbus parkam. Īpaši Džeimsu Tarelu, Toniju Oursleru, Marinu Abramoviču. Fantastiski cilvēki! Patiešām ļoti īpaši! Tā ir privilēģija – pavadīt ar viņiem kopā laiku. Un, protams, tādējādi jūs labāk saprotat arī viņu mākslu, kad viņi paši par to pastāsta. Tas piešķir it kā vēl citu - būtisku - dimensiju. Taču es nedomāju, ka ir svarīgi gūt lielu labumu no mākslas darba. Proti, zināt māksliniekus. Dažkārt priekšrocība ir tieši viņus nezināt, jo dažu mākslinieku personības ir ļoti sarežģītas un tas var ietekmēt arī to, kā jūs raugāties uz viņu mākslas darbiem. Taču arī tā ir pieredze.

Runājot par mākslas un tirgus attiecībām. Vai nav tā, ka tieši pēdējais ir tas, kas šodien diktē toni?

Jā, tas ir tas, ko jau teicu par skulptūru parkiem, kas visi izskatās vienādi. Vairāk vai mazāk, bet šis process kļūst arvien komerciālāks. Kā jūs labi zināt, starpība starp to, vai jums pieder kaut kas ļoti slavens vai ne tik slavens – ir liela nauda. Un ikviens tiecas iegūt slavenāko. Kā jau teicāt – paraksts nozīmē daudz. Divas vienādas lietas, bet viena ar ģēnija parakstu – kaut vai Marinas Abramovičas piemērs mūsu parkā. Viņas ideja likt cilvēkiem kliegt Munka “Kliedziena punktā” - cik oriģināla tā ir? (Abramovičas darbs – rāmis, kurā kliedzot var iestāties ikviens, atrodas vietā, kur savam darbam reiz iedvesmojās Munks; pagājušā gada augustā māksliniece te sarīkoja performanci, kurā piedalījās 270 Oslo iedzīvotāji un kas vēlāk tika iemūžināta filmā un grāmatā – U.M.) Ne īpaši oriģināla, daudzi ko tādu varētu iedomāties. Taču - tā kā darba autore ir Marina Abramoviča, tas pēkšņi pārtop par kaut ko īpašu. Ko tādu, kas var tikt izstādīts Van Goga muzejā jeb ko varētu vēlēties Ņujorkas MoMa. Kāpēc tā? Tam ir divi iemesli. Viens – Marina Abramoviča un viņas paraksts. Otrs – viņa to izdara tā, kā to nevar neviens cits. Sākumā es biju diezgan skeptisks, profesionāli skeptisks, bet redzot visu procesu kopumā, jūs saprotat, kāpēc viņa ir tā, kas viņa ir. Jo viņa to izdara tā un saliek kopā tā, kā nespēj neviens cits. Par to es esmu pilnīgi pārliecināts. Jeb Endijs Vorhols? Cik īpašas bija viņa idejas? Taču īpašs bija veids, kā viņš tās realizēja. Es domāju, viņa māksla paliks. Taču daudzi citi, kuri ir pārmēru komercializējušies, savu laiku nepārdzīvos.


Tony Cragg.  Cast Glances, 2002. Bronza, 2,4 x 1,90 m

Vai pasaulē ir kāds mākslas darbs, kuru jūs ļoti gribētu iegūt, bet nevarat atļauties?

O, jā! Daudzi! To es varu jums apgalvot pavisam droši – daudzi! Pietiek tikai ieiet Luvrā vai Ziemas pilī Sanktpēterburgā. Tur ir tik daudz šādu lietu... Un katru reizi, kad vien esmu Parīzē vai Sanktpēterburgā, lai arī cik maz man būtu laika, es vienmēr iegriežos tās apskatīt. Un, protams, Metropolitēna muzejs Ņujorkā. Es ar lielāko baudu iegādātos kādu no šiem darbiem. Jeb Henrijs Mūrs, kurš ir kļuvis ļoti, ļoti dārgs. Es gribētu kādu no viņa darbiem. Jau jautāju mākslas padomei, vai Mūra skulptūras parkā būtu prioritāte. Viņi gudri teica: “Nē, jo viņš ir visur.” Un mums šeit nav nepieciešams... Tik daudz ko es gribētu iegādāties... Piemēram, Luīzes Buržuā slavenais “Zirneklis”. Fantastiska skulptūra! Un tā tik labi šeit iederētos. Taču jūs jau zināt teicienu – jūs nevarat apēst vairāk nekā varat atļauties. Un tas ir tieši par to! Tā tas vienkārši ir.  


Kristians Ringnēs. Foto: Ivar Kvaal

www.ekebergparken.com