Foto

Diplomātija caur mākslu. Intervija ar Mariju Pekalu

Arterritory.com

13/08/2013 

Foto: Katrīna Ģelze

Pirms piecdesmit gadiem prezidents Džons F. Kenedijs formāli pasludināja programmu “Māksla vēstniecībās” (Art in Embassies), ar kuras palīdzību līdz pat šim laikam izdevies atrast veidu, kā palīdzēt amerikāņu mākslu iepazīt pasaulē – pārsvarā izstādot mākslas darbus ASV Valsts departamenta diplomātiskajās pārstāvniecībās pasaulē (tai skaitā vēstniecībās un vēstnieku rezidencēs). Programmu pirmo reizi 1953. gadā aizsāka Modernās mākslas muzejs MoMA, un kopš tā laika tai bijusi vadoša loma ASV sabiedriskajā diplomātijā.  

Šodien tā ir publiska-privāta partnerība, kurā globāli iesaistīti vairāk nekā 20 tūkstoši dalībnieku, tai skaitā mākslinieki, muzeji, galerijas, universitātes un privātie kolekcionāri, un kura aptver vairāk nekā 200 vietu 189 valstīs. Profesionāli kuratori un arhivāri izveido un nosūta aptuveni 60 izstādes gadā, un kopš 2003. gada vairāk nekā 58 permanentās kolekcijas izvietotas Departamenta iestādēs visā pasaulē. 

Arterritory.com viesojās ASV vēstnieka Latvijas Republikā rezidencē Asaros, lai iepazītos ar programmu “Māksla vēstniecībās” un to darbu kolekciju, kam nākamos trīs gadus būs mājvieta Pekalas kunga un kundzes mītnē. Uz sarunu par rezidences kolekciju, kā arī ASV vēstniecības pastāvīgo kolekciju aicinājām Mariju Pekalu.


Arterritory.com Amerikas Savienoto Valstu vēstnieka Latvijā rezidencē 

Vai jūs varētu pastāstīt ko vairāk par programmu Māksla vēstniecībās? Kāda bijusi jūsu līdzdalība?  

Šo programmu ASV valstība izveidoja pirms aptuveni 50 gadiem. Tas ir veids, kā parādīt Savienotās Valstis citām valstīm. Tā ir mākslas kolekcija, kas pieejama Valsts departamentam, bet nāk no muzejiem, privātiem kolekcionāriem un fondiem. Izraudzītie mākslas darbi tad tiek nosūtīti uz vēstniecību ēkām un vēstnieku rezidencēm. Tā ir patiesībā viena no jaukākajām lietām attiecībā uz šo posteni: tu ierodies kaut kur ārzemēs un tev ir iespēja izvēlēties, kuri mākslas darbi tiks izlikti tavā rezidencē.

Kā jūs izraudzījāties mākslas darbus? Vai tas notika sadarbībā ar kuratoriem?

Jā, mums bija kuratori Valsts departamentā, kuri palīdzēja mums saprast, ko varam dabūt, balstoties uz mūsu interesēm. Dažādiem cilvēkiem ir dažāda pieeja, taču mēs gribējām izmantot šo programmu, lai parādītu kaut ko no Savienoto Valstu daudzveidības. Mēs strādājām ar kuratoru, kurš ļāva mums saprast, ka mums jādomā par šo izstādi no mākslinieku izcelsmes viedokļa un ņemot vērā to, kā viņi redz dzīvi ap sevi – kā viņi atspoguļo Savienotās Valstis un turienes dzīvi.

Mums ir tādi mākslinieki kā Makss Fērgusons (Ferguson), kurš ir no Ņujorkas. Viņa darbi ir ļoti autobiogrāfiski un patiešām atspoguļo viņa skatījumu uz pilsētu. Mums ir arī Redžinalds Māršs (Marsh), kurš labi izprot dzīvi urbānā centrā. Taču tajā pašā laikā mums ir citi mākslinieki kā Fils Eps (Epp), kurš glezno prēriju. Šajā ekspozīcijā pārstāvēti arī divi afroamerikāņu mākslinieki, kuri sniedz ieskatu šajā kopienā. Un tad vēl mums ir arī Edvarda Kērtisa (Curtis) fotogrāfijas.  

Mums bija patiešām jāsaprot, ko gribam darīt šīs programmas ietvaros. Tā bija iespēja. Aiz mums stāvēja Valsts departaments, kurš varēja vērsties pie muzejiem, pie privātiem kolekcionāriem un sarunāt, lai mums tiktu aizdoti šie izcilie mākslas darbi. Tātad ko mums darīt? Kas mums patīk? Ar ko mēs varam sadzīvot? Tās ir arī mūsu mājas, līdz ar to mums jāspēj ar to sadzīvot.


Maruta Racenis, Evening Sky, Oil on canvas, Courtesy of the artist, Richmond, Virginia


Maruta Racenis, Orange Landscape, Oil on canvas, Courtesy of the artist, Richmond, Virginia


Max Ferguson, Barbershop lll, 2003, Graphite on paper, Courtesy of the artist, New York, New York


Max Ferguson, Spring Street, 1985, Etching on paper, Courtesy of the artist, New York, New York, and Gallery Henoch, New York, New York


Edward Curtis, Sioux Chiefs, c.1905, Contemporary digital photograph of a platinum print, Courtesy of ART in EMBASSIES, Washington, DC Library of Congress Prints and Photographs Division Washington, D.C., Edward S. Curtis Collection; LC-USZC4-8920cph 3g12466 

Un kā jūs izraudzījāties šos konkrētos darbus?

Pirmkārt, man šķiet, tas bija temats. Taču mums bija jāizskata milzīgs katalogs, kurā bija daudzi un dažādi mākslas darbi. Mēs to izskatījām, un reakcija bija pilnīgi automātiska. Protams, mēs vēlējāmies kaut ko, kas būtu saistīts ar Marku Rotko, jo viņš ir tik nozīmīgs mākslinieks un nāk no Latvijas, taču, tā kā nevarējām dabūt nevienu no viņa darbiem, nospriedām, ka varētu iekļaut ko līdzīgu. Strādājot kopā ar kuratoru, mēs izvēlējāmies Robertu Mazervelu (Motherwell) un Filu Epu, kuru darbi izstādīti uz kāpnēm. Fils Eps ir mūsdienu mākslinieks. Lūkojoties uz viņa gleznām, šķiet, ka viņam it kā nav nekā kopīga ar Marku Rotko, taču iedvesmu viņš smēlies Rotko krāsu laukumos. Viņš glezno Kanzasu un Nebrasku – viņš ir no turienes – taču ietekme ir jūtama.

Vispār jau vienkārši jāpatīk mākslai. Lai uz to var paskatīties un nodomāt: “Jā, uz to es varētu lūkoties katru dienu.”

Mākslas darbus nekad nevar pa īstam uztvert no digitāla faila vai drukātas lapas. Vai nebija grūti izvēlēties tos no kataloga?

Atceros, kad darbus saņēmām [Latvijas Nacionālā mākslas muzeja dekoratīvās mākslas un dizaina nodaļas vadītāja] Inese Baranovska bija te un izsaiņoja milzu gleznu. Mēs pat nezinājām, kura tā ir. Mēs visi bijām ļoti pārsteigti. Tas bija ļoti interesanti. Man nelikās, ka esam izvēlējušies kaut ko tik lielu. (Smejas) Mums bija tik daudz kā, ka nezināju, kur to visu izvietosim. Taču, kad piekārām tos pie sienas, es burtiski iemīlējos.  

Vai jums ir kādi latviešu mākslinieku darbi?

Mums ir Amerikas latviete Maruta Rācenis. Viņa dzimusi Rīgā, bet dzīvo Savienotajās Valstīs. Tas ir tik interesanti, jo tad, kad mēs izsaiņojām viņas darbus un pielikām pie sienas, tie izskatījās precīzi pēc Jūrmalas. Tie patiešām man atgādina šejienes pludmali.

Vai kādi darbi jums ir sevišķi mīļi?

Ļoti grūti pateikt. Man mīļš ir Mazervels. Man tas liekas tik skaists. Man arī ļoti patīk Redžinalds Māršs. Man šķiet, viss atkarīgs no noskaņojuma. Es mēdzu dzīvot Ņujorkā, tāpēc man mīļš ir darbs, kur redzams Makss Fērgusons metro. Man tā ir Ņujorka; tas ir tas, ko atceros no saviem studiju gadiem Ņujorkā. Tā ir raupja, trokšņaina, tur ir visi šie cilvēki, bet es to mīlu – tā ir Ņujorka.

Vai jums bija kādas darīšanas ar Ņujorkas mākslas pasauli?

Es biju nabaga studente. (Smejas) Tas bija astoņdesmito gadu beigās, bet tolaik Ņujorkā tik daudz kas notika mūzikas, izstāžu un mākslas jomā, kas bija mazliet nost no iestaigātām takām. Atceros, ka studenti varēja tikt pie labām biļetēm uz operu. Tas bija fantastiski.  

Attiecībā uz mākslu es neesmu nekāda eksperte; es neesmu pazinēja. Man tā patīk. Es eju uz izstādēm. Man patīk zināt, kas notiek un man patīk, kad man pasaka, uz kādām izstādēm noteikti jāaiziet, taču es neesmu pirmā, kas par tām zina. (Smejas)


Cynthia Innis, Trigger, 2008, Mixed media on satin


Yvette Molina, Pine Sap Lure, 2008, Oil on aluminum


Ilze Aviks, Book Of Hours: Perfectionism, 2005, Pigment and dyes on linen / cotton fabric, cotton thread; painting, resist, discharge, hand stitching


Andris Eglitis, On the Way I, 2008, Oil on canvas


Daiga Kruze, The Real McCoy, 2008, Mixed media on canvas


Lucas Reiner, On La Brea Avenue #4, 2007, Oil on canvas

Vai ejat uz izstādēm Latvijā?

Nedaudz. Ne tik daudz, cik man gribētos. Mēs te ieradāmies tikai pirms astoņiem mēnešiem, un es ceru to darīt daudz vairāk. Ceru iepazīt arī māksliniekus. Mums te bija pusdienas ar dažiem no māksliniekiem, kuri izstādījuši darbus vēstniecībā, un tas man bija ļoti patīkami. Es patiešām apbrīnoju cilvēkus, kas ar to nodarbojas. Mana svaine arī ir māksliniece, un te izstādīti arī viņas darbi. Tāpēc es zinu, ka būt māksliniekam nav viegli. Ilgu laiku tu strādā zem radara, un ieliec savā darbā dvēseli. Es tiešām apbrīnoju cilvēkus, kas to spēj. Es nedomāju, ka pati būtu sevišķi radoša. (Smejas)

Ja jūs nolemtu ekspozīciju mainīt, vai tas būtu iespējams?

Tas ir diezgan grūti. Parasti tu ierodies, izvēlies darbus, un tad tie ir ar tevi visu to laiku, kamēr te uzturies. Mēs te būsim trīs gadus, un tik ilgi šie darbi būs te. Līdz tam brīdim, kad mums būs jādodas projām. Kad ieradīsies nākamais vēstnieks, viņš izvēlēsies darbus, kas patīk viņam .

Vai varat mazliet pastāstīt par pastāvīgo kolekciju ASV vēstniecībā Rīgā?

Pastāvīgā kolekcija tika izvietota vēstniecībā 2011. gadā.  Arī šī kolekcija tika izveidota ar programmas “Māksla vēstniecībās” starpniecību. Tas viss ir saistīti, taču ar vēstniecības mākslas darbiem strādāja cits kurators. Darbi vēstniecībā ir ilgtermiņa kolekcija un pastāvīgā kolekcija, kas tika veidota tieši šīm telpām. Mums ir Latvijas mākslinieki, Amerikas latviešu mākslinieki un amerikāņu mākslinieki. Līdz ar to tas ir diezgan unikāli, un, manuprāt, tā ir lieliska kolekcija. Mēs esam ļoti priecīgi par Vijas Celmiņas grafikām. Mēs par tām saņemam daudz labu komentāru.  


Zane Berzina, Touch Me (Mural Painting), 2010 - 2011, Thermochromic pigments, binder; Site specific interactive wall painting that responds to touch

Vai vēstniecības telpām un tās kolekcijai jūs arī pasūtījāt mākslas darbus?

Šajā gadījumā jā, pasūtījām. Tā kā vēstniecības ēka ir iebūvēta bērzu birzī, mēs pasūtījām birzs un sulu spainīšu skulptūru [autore Māra Skujeniece]. Birzs skulptūra liek skatienam pārceļot uz īsto, dabīgo birzi. Mēs esam priecīgi to redzēt katru dienu. Bērzu sulu tecināšana ir kas Latvijai unikāls, tāpēc mēs allaž par to stāstām saviem amerikāņu viesiem.

Kā šī kolekcija iekļaujas kopīgajā ASV vēstniecību kolekcijā? Vai ir kāds, kas strādā konkrēti ar šo reģionu?

Vašingtonā ir kuratore, kura veic nepieciešamos pētījumus. Viņa droši vien to dara gadiem, iekams vēl jauna vēstniecības ēka tiek uzcelta, noskaidrojot labākos māksliniekus, sazinoties ar muzejiem un tā tālāk.

Kādā mērā kolekcija ir pieejama publikai?

Kopumā tā ir atvērta publikai – cilvēki mums zvana un jautā, vai var atnākt un apskatīt mākslas darbus. Mēs vienmēr sakām jā, taču mums jāieplāno laiks, kad varam to parādīt. Mēs ar kolekciju ļoti lepojamies, tāpēc katrreiz, kad mums rodas iespēja to parādīt, mēs to darām.


Gundega Strautmane, Untitled works from Braille series, Pins, thread

Un kas attiecas uz kolekciju šeit, rezidencē – cik pieejama publikai ir tā? Vai jums ir kādas atvērto durvju dienas?

Tādu mums nav, taču pieņemšanas rīkojam diezgan regulāri. Mums te bijušas arī Latvijas skolēnu grupas. Mākslas darbu uzdevums ir izdaiļot telpu, taču reizē arī dot cilvēkiem iespēju satikties, sarunāties, apspriesties. Rezidences ir privāta telpa, taču viens no iemesliem, kāpēc vispār jābūt oficiālai rezidencei, ir, aicināt uz to cilvēkus, noturēt sanāksmes, rīkot sabiedriskus pasākumus, un to mēs mēģinām darīt bieži. Mums ir mākslas darbi, tāpēc tā nav pārlieku privāta telpa. Māksla ir jāskatās, un iemesls, kāpēc mums ir šī programma “Māksla vēstniecībās” – lai mēs varētu iepazīstināt citas valstis ar Savienotajām Valstīm. Mēs cenšamies padarīt mākslu cik vien iespējams pieejamu.

Vai jums ir arī privāta mākslas kolekcija?

Ir gan. Lai kur mēs būtu bijuši un dzīvojuši, mēs esam savākuši mazliet vietējās mākslas. Mājās Vašingtonā mums ir lietas, kas atgādina par vietām, kur esam dzīvojuši, un par cilvēkiem, kurus esam satikuši.

Vai jums ir kādi latviešu mākslinieku darbi?

Vēl nav. Bet mēs jau tikko tikai esam ieradušies. (Smejas)


Philippe Halsman, Digital prints, Copyright Halsman Archive


Mara Skujeniece, Betula, 2010-2011, Ceramic, wood


Pat Badt, 18 Blue Sounds, Oil on panel, accompanied by sound tracks by Scott Sherk


Vineta Kaulaca, My Eye Travels, Oil on canvas (Installation of 10-15 small paintings)

art.state.gov