Māris Andersons. Foto: Katrīna Ģelze

Laikmetīgā māksla ārsta kabinetā 9

Intervē Elīna Zuzāne
04/03/2013

Foto: Katrīna Ģelze

Arterritory.com saruna ar medicīnas sabiedrības “ARS” valdes priekšsēdētāju Māri Andersonu norisinās dienu pēc “ARS” 25. gadu jubilejas. Šo gadu laikā medicīnas sabiedrība ir piedzīvojusi dažnedažādas pārmaiņas (Māra Andersona kabinets vien esot piedzīvojis jau trīs remontus), bet kopš 1992. gada, kad Skolas ielā 5 ierodas “ARS”, nemainīgi nozīmīgu lomu gan ēkas, gan tās apmeklētāju ikdienā sāk ieņemt laikmetīgā māksla.

Māris Andersons atminas – lai uzlabotu sava kabineta auru, kā pirmo pie sienas piekāris savas sievas mākslinieces Irēnas Lūses pasteļa zīmējumu. Andersons atzīst, ka esot ļoti sāpīgi izlaist jebkuru mākslas darbu no sava kabineta. Iespējams, tālab šīs telpas sienas, palodzes un pat žurnālu galdiņus klāj eklektiska mākslas darbu izlase. To vidū ir gan Kaspara Zariņa glezna ar suni, kas telpā atrodoties saskaņā ar visiem fen šui likumiem, gan Normunda Brasliņa graciozās dāmas, gan uz skapja augšas nobalansētā Vijas Zariņas “Naudas zivs” (šāds mākslas darba izvietojums pēc profesora Zariņa ieteikuma “piederoties pie stila”). Un nevienu no šiem darbiem Māris Andersons nevēlas izlaist no sava kabineta sienām.

Raksturojiet savu mākslas darbu kolekciju – kuri mākslinieki tajā ir ietverti? 

“ARS” mākslas kolekcijā pārstāvēti ir tikai laikmetīgie mākslinieki. Mūsu kolekcijā nav vecmeistaru darbu. Es uzskatu, ka nav jābūt lielam mākslas pazinējam, lai investētu brīvos līdzekļus Purvītī, Rozentālā vai kādā citā klasiķī. Tur, tā sakot, pēc iespējas izdevīgāk darbs jāiegādājas, un tā būs droši investēta nauda. Ar laikmetīgo mākslu, manuprāt, ir interesantāk. Lai novērtētu un kolekcionētu laikmetīgo mākslu, ir arī pašam “jāiespringst”, jo tikai tad veidosies saprašana par to, kas ir tuvs tavam domāšanas veidam, kā arī, kas ir interesants no kāda cita aspekta. Mūsu kolekcijā pārstāvēti ir mūsu laika biedri. Tie galvenokārt ir Latvijas Mākslas akadēmijas pasniedzēji – bijušie un esošie. Liela daļa no viņiem man ir personīgi pazīstami.


Vijas Zariņas “Naudas zivs” Māra Andersona kabinetā

Daži autori mūsu kolekcijā ir pārstāvēti kuplākā skaitā, daži mazāk. Tāpat ir darbi, kuri jau ir izvietoti pie sienām, bet daži vēl gaida savu pielietojamību. Mēs varam lepoties, ka mūsu kolekcijā ir pārstāvēti tādi mākslinieki kā Ivars un Helēna Heinrihsoni, Ieva Iltnere, Frančeska Kirke, Ģirts Muižnieks, Normunds Brasliņš, Sandra Krastiņa, Kaspars Zariņš, Kristaps Zariņš, Aleksejs Naumovs un Vija Zariņa. Es noteikti kādu esmu piemirsis. 

Cik mākslas darbu šobrīd atrodas “ARS” mākslas kolekcijā? 

Darbi mums ir vairāki desmiti. Kādi piecdesmit mums noteikti būs, ja ne vairāk. 

Kā aizsākās darbs pie mākslas darbu kolekcijas veidošanas? 

Man un maniem tuvākajiem kolēģiem nekad nav bijis jālauza galva, kur investēt mūsu liekos finansu līdzekļus. Jau 25 gadus mēs visu nopelnīto naudu esam investējuši tikai attīstībā – jaunajās medicīnas tehnoloģijās un metodikās. Mums nav tādu brīvu līdzekļu, kurus bankas vai citi privātkolekciju veidotāji mēdz investēt nezūdošās vērtībās. 

Kad vēl padomju laikā, 1988. gadā, veidojām savu firmu, vispirmām kārtām nācās izdomāt nosaukumu. Ir tāds sens teiciens, kas mediķiem ir zināms, un kas šodien tiek piedēvēts Hipokrātam: “Medicīna ir zinātne, māksla un amats reizē.” Man šis princips ir tuvs, patīkams un saprotams. Ja jau mākslas jēdziens ir minēts mūsu zīmolā, un jāatzīst, ka šo 25 gadu laikā tas ir veiksmīgi iestrādāts, tad kaut kāda saite ar mākslas pasauli mums arī ir. Jāteic gan, ka domāta ir ārsta amata mākslas ideja, bet tīri organiski mēs saaugām arī ar vizuālo mākslu.

Tātad arī mākslas kolekcija aizsākās 90. gados? 

Kolekcija sākās ar manas laulātās draudzenes Irēnas Lūses darbiem. (Norāda uz sienu pie kuras joprojām stāv pasteļa zīmējums, kurā attēlotas abu meitas.) Manā kabinetā vairāk nav vietas. Jauniegādātos darbus, kurus es kādu brīdi šeit paturu, nākas atstutēt pret mēbelēm, līdz piemeklējam kādu patstāvīgu mājvietu. Starp citu, pie kolekcijas izkārtojuma ir strādājis mākslinieks Ivars Heinrihsons, kurš ir izcils izstāžu iekārtotājs. Šobrīd gan gleznu novietojums dažādu apstākļu dēļ ir pamainījies. 

Šī ēka ar plašajiem vestibiliem un parketa grīdām ir arhitektūras piemineklis, kuras vidi mēs centāmies izmantot arī mākslas darbu izkārtošanā. Un ļoti daudzi cilvēki to pamana. Ārzemnieki jo īpaši ievēro, ka šajā ēkā izvietoti ir oriģināldarbi. Cilvēki var nezināt latviešu mākslinieku vārdus, bet viņi saprot, ka tā ir īsta māksla. Starp mūsu pacientiem tādu cilvēku ir diezgan. Mēdz jau teikt, ka mums šeit ir publika “ar šlipsēm”. (Smejas) Tas jau tā pa jokam. Bet arī tie ārsti, kas agrāk strādājuši kur citur, pamana, ka šeit ir citādāka vide. Daudzus izbrīna, ka kolekcija ir tāpat vien izkārtota. Video novērošana jau mums šeit ir un arī sargiem ir dotas attiecīgas norādes, bet līdz šim mēģinājumi sabojāt vai aiznest kādu mākslas darbu nav bijuši. Tik vienkārši tas nemaz nebūtu izdarāms.

Vai ekspozīciju regulāri maināt? 

Nē, mums nav tāda speciāla ekspozīciju grafika. Tas viss ir sajūtu līmenī.  Šobrīd manā kabinetā atrodas Ievas Iltneres darbs ar nosaukumu “Pērļu meitene”. [Šajā lielformāta audeklā ir attēlota sieviete, kurai asaru vietā no acīm birst pērles –  E. Z.] Šī glezna sākotnēji bija izkārtota piektā stāva ekspozīcijā. Lai gan tā tika augstu novērtēta, tomēr radīja zināmas problēmas, jo bērni, kuri jau tāpat uz poliklīniku ierodas ar asarām acīs, ieraudzījuši šo darbu, izbīlī esot jautājuši – “vai tas nozīmē, ka pie ārsta sāpēs un būs jāraud?” (Smejas) Tā nu man palūdza darbu nomainīt pret kādu citu. Šobrīd vēl neesam izlēmuši, kura būs turpmākā “Pērļu meitenes” atrašanās vieta. Tas ir ļoti interesants darbs, un vērtīgs arī. 


Normunds Brasliņš

Vai kolekcijas apskate ir iespējama bez vizītes pie ārsta? 

Jā, mēs esam atvērti no astoņiem līdz astoņiem. Interesenti var nākt gan mākslas darbus apskatīt, gan nomazgāties un sakopties, kā to jau izmanto apkārtējie bezpajumtnieki. Mēs to neliedzam. (Smejas) Bet vairums publikas jau tomēr nāk pie mums dēļ ārstiem. 

Vai šobrīd mākslas kolekcija vēl tiek papildināta? 

Tā tiek pastāvīgi papildināta, bet ne pārāk aktīvi. Dažreiz mēs iegādājamies kādu darbu no autora, kurš līdz šim mūsu kolekcijā nav bijis pārstāvēts. Man jāsaka, ka esmu regulāri apmeklējis personālizstāžu atklāšanas un pirmajās dienās arī centies izvēlēties sev vēlamo darbu. Es patiešām uzskatu, ka man ir labākie vai veiksmīgākie darbi no vairākām personālizstādēm. Piemēram, Kristapa Zariņa gleznas mūsu kolekcijā ir nonākušas no četrām personālizstādēm. Pēdējā personālizstāde māksliniekam bija Mūkusalas Mākslas salonā, kurā eksponēti bija sabiedrībā pazīstamu cilvēku portreti, tostarp ar mani. (Smejas

Kā notiek mākslas darbu izvēles process? Kurš nosaka, kurus darbus iekļaut kolekcijā? 

Gala lēmumus esmu pieradis pieņemt pats. Kā jau jūs noteikti to zināt, uzņēmuma vadītājiem darba dienā esot vidēji jāpieņem ap 100 lēmumiem – lieli un mazi, svarīgi un nesvarīgi. Ja viņš nav uz vietas, tad uzņēmuma darbinieki nesvarīgos lēmumus pieņem paši, bet, ja viņš ir klātesošs, tad vienalga viņam nāks jautāt viedokli. Tas ir normāli! Tā kā esmu pieradis uzņemties atbildību, tad, protams, arī mākslas darbus lielākoties izvēlos es. Tomēr jāatzīst, ka man ir profesionāli konsultanti, kas palīdz izšķirties un pievērš uzmanību lietām, kuras pats, iespējams. neesmu pamanījis. Jāteic, ka mūsu ģimenes draugi – Ivars un Helēna Heinrihsoni – man palīdz visvairāk. Un, protams, arī mana dzīves biedre Irēna Lūse. Pa visiem kopā mēs sakombinējam viedokli. 

Kas jūs mākslā spēj uzrunāt? 

Manuprāt, jebkuram mākslas darbam ir jābūt emocionālam, ar savu emocionālo lādiņu. Tīrs racionālisms ir interesants, bet tas mani uzrunā mazāk. Arī intelektuālisms ir interesants un mēs ārsti to mēdzam saukt par “smadzeņu vingrināšanu”, bet mani uzrunā emocionāla māksla. 

Vai veidojat kolekciju ar kādu noteiktu mērķi?

Augstāka formulējuma mērķim pagaidām mums nav. Bet mēs lepojamies ar to, ka mums ir šāda kolekcija, kādas pat ne visām bankām ir. Protams, nozīmīgas kolekcijas ir Swedbank un Rietumu Bankai un ārvalstīs mākslas kolekcijas pieder arī dažām privātklīnikām, bet mēs esam apmierināti ar savu mākslas kolekciju. Iespējams, ka tā nav pārāk liela, bet saturiskā ziņā tā ir ļoti piesātināta un, manuprāt, ļoti interesanta. 

Mēs jau ilgstoši gatavojamies, bet aizņemtības dēļ nogulējām to brīdi, kad mums vajadzēja aizrunāt izstādes telpas un sagatavot katalogu. Uz 25 gadu jubileju tas vienkārši nebija iespējams, jo visus savus resursus šobrīd esam mobilizējuši topošās slimnīcas projektam. Esam pieķērušies bijušā Sarkanā Krusta renovācijai un ap nākošā gada vidu ir jāatklāj projekta pirmā kārta jeb slimnīcas galvenais korpuss. Atklāšana ir plānota ap pirmo jūliju. Ceru, ka ap to laiku mēs arī vienosimies par kolekcijas redzamākās un labākās daļas izstādi un kataloga izdošanu. Un pilnīgi noteikti arī jaunās slimnīcas telpas tiks izdaiļotas ar mākslas darbiem. 


Kaspars Zariņš

Vai darbus no šīs kolekcijas arī pārdodat vai iemaināt pret citiem? 

Nē, to gan mēs nedarām. Mēs ilgi izvēlamies, bet tad, kad esam izvēlējušies, tad tas ir mūsu darbs. Protams, ja māksliniekam darbs ir nepieciešams kādai personālizstādei, tad to labprāt aizdodam. 

Mākslas kolekcionēšana man pašam šķiet interesants process. Ārsta dzīve mēdz būt paskarba, un ir lieliski, ja izdodas izveidot labas attiecībās ar māksliniekiem. Neatkarīgās Latvijas pirmās republikas laikā tā tika uzskatīta par normu, ka vadošiem ārstiem un advokātiem ir savas mākslas darbu kolekcijas. Viņiem bija līdzekļi, kurus investēt, lai atbalstītu māksliniekus. Ir zināmi vairāki gadījumi, kad jaunus māksliniekus ir atbalstījuši tieši ārsti vai advokāti. Ar savu pirkumu viņi ir palīdzējuši attīstīties talantam. No vienas puses tas jau ir nākošais kolekcionēšanas etaps – mecenātisms. Pagaidām gan vēl ar mecenātismu nespējam nodarboties, jo mums šie līdzekļi ir nepieciešami tiešai savas profesionālās darbības attīstībai. Bet tā, protams, ir skaista un visnotaļ cēla ideja. Manuprāt, mecenātam ir jāpiemīt vēl augstākam izpratnes līmenim, jo viņam šo jauno talantu ir jāspēj nojaust un atpazīt. Protams, palīgā var aicināt konsultantus. 

Vai jūs pats arī kolekcionējat mākslu? 

Man ir drusku mākslas. (Smejas)

jūs izvēlaties, kurš darbs nonāks “ARS” kolekcijā un kurš – privātkolekcijā? 

Manā kolekcijā ir tie, kas man ir tuvākie, mīļākie un pazīstamākie mākslinieki, kā arī tie darbi, kas mani visvairāk emocionāli uzrunā. Otrs parametrs ir gabarīti, bet trešais, protams, ir cena. Ne visu, ko man gribētos, es varu atļauties. Uzņēmuma kolekcijai tomēr ir nedaudz citi principi. “ARS” mākslas kolekciju mēs veidojam kā garīgu un kultūras vērtību, nevis kā komercīpašumu vai brīvo līdzekļu ieguldīšanas veidu.

Kas veicinātu citus uzņēmumus veidot savas mākslas kolekcijas?

Es nedomāju, ka tas ir veicināms process. Katrs jau kaut kā izdaiļo savas telpas, un parasti jau visur tās ir vienādas – pie sienām atrodas pasaulē vairāk vai mazāk zināmu mākslinieku darbu reprodukcijas. Tās ir kvalitatīvi noformētas un gana labi iekļaujas interjerā. Es neesmu novērojis, ka mūsu kolēģi un konkurenti kolekcionētu oriģinālmākslu. Bet tas jau nemaz nav tik vienkāršs process. Ja cilvēki paši uz to tiektos un paši būtu līdz tam nonākuši, es labprāt padalītos ar savu pieredzi un saviem kontaktiem. Bet, godīgi sakot, šādu vēlēšanos es īsti nejūtu. Iespējams, ka cilvēkiem nav tādu līdzekļi, vai arī viņi nav pārliecināti par savām spējām izdarīt izvēli. Tad jau arī iet to vienkāršāko un lētāko ceļu.

N N - 04.03.2013 16:38
:)) un man jau arī liekas, ka tas vairs arī galīgi nemaz nav laikmetīgi un aktuāli vēljoprojām mēģināt skaidrot ko mēs saprotam ar vārdu laikmetīgs. Teiktu - tas ir pat garlaicīgi.

Jūlijs Cēzars - 04.03.2013 16:23
:-)) vai globālas vēsmas un iekrāt naudu, un tematiski iepirkt Hērsta zāļu skapīti
Pauls B. - 04.03.2013 16:21
Jaunas vēsmas nenāktu par sliktu, teiksim, kādu Brektes gleznu ginekoloģijas nodaļā
nantra nantra - 04.03.2013 16:17
dzīvais klasiķis ir Vecozols
nantra nantra - 04.03.2013 16:15
re cik jauki. būs citreiz tas ars jāapskata
bet mūsvalstī taču arī modernisms vēl ir laikmetīgs
Misters Migla - 04.03.2013 16:13
Laidiet mani pie vārda! Es zinu, kas ir laikmetīgs. Tas, kurš vēl nav nomiris. Ak, nomiri? Tad par klasiķi topi. Dzīvais klasiķis - nu tā jau tautoloģija.
R. R. - 04.03.2013 16:11
Nujā nujā, bet kas tad ir laikmetīgs. Pat LMC sarīkotajā diskusijā par laikmetīgā jēdzienu viņdien pie skaidrības un kopsaucēja nenonāca pat gudrie filozofu prāti =))
N N - 04.03.2013 16:07
es vairāk sliektos to saukt par modernās mākslas kolekciju.
Jūlijs Cēzars - 04.03.2013 15:25
Kolekcijā prasās jaunas vēsmas