Mākslas privātkolekcionārs Tomass Olbrihts. Foto: Jana Ebert

Dejot pie mākslas darba 0

Agnese Čivle, www.anothertravelguide.com
27/02/2013

       Materiāls tapis ar ABLV Charitable Foundation atbalstu 

Tomasa Olbrihta (Thomas Olbricht, 1948) laikmetīgās mākslas kolekcija ir viena no nozīmīgākajām privātkolekcijām Eiropā un, cita starpā, pasaulē vienīgā kolekcija, kuras krājumā pārstāvētas visas 20. un 21. gadsimta ievērojamā vācu mākslinieka Gerharda Rihtera darbu sērijas (kopumā vairāk kā 150 darbi, kas tapuši laikā no 1965. līdz 2013. gadam).

2010. gada sākumā bijušais kosmētikas giganta Wella akcionārs un medicīnas doktors savu kolekciju no Esenes pārveda uz Berlīni. Pēc Berlīnes mūra krišanas par alternatīvās kultūrvides centru pārtapušajā Mitte rajonā Tomass Olbrihts iekārtoja 1300 kvadrātmetru plašu privāto mākslas telpu divos stāvos. Telpai dodot nosaukumu me Collectors Room, Olbrihts tās lejasstāvu iekārtoja kā mainīgo izstāžu platformu – savai un citu laikmetīgās mākslas kolekcionāru kolekcijām, savukārt augšstāvu atvēlēja pastāvīgajai ekspozīcijai.


me Collectors Room. Ekspozīcijas Cabinets of Curiosities skats. Foto: Joachim Fliegner

Pastāvīgajā ekspozīcijā ar nosaukumu Cabinets of Curiosities pārstāvēti vairāki mākslas vēstures paragrāfi – no renesanses un baroka līdz jūgendstila un klasiskā modernisma ērai. Renesanses lielmeistars Martins Šongauers ekspozīcijā vienlīdz labi sadzīvo ar mūsdienu mākslinieka Volfes fon Lenkeviča (Wolfe von Lenkiewicz) vēsturiskā mākslas diskursa pārinterpretācijām, bet Albrehta Dīrera nāves tēma – ar darbiem no franču modes leģendas Īva Senlorāna mākslas kolekcijas. Tikmēr ziloņkaulā grebta Senās Ķīnas koncentriskā sfēra nostādīta līdzās materiālā šķietami līdzīgajai britu tēlnieka Alastēra Makija (Alastair Mackie) lodveida skulptūrai no peļu galvaskausiem.

Īpaša vieta izstādē atvēlēta arī savdabīgiem, bieži vien neizskaidrojamas izcelsmes atradumiem, tostarp dabas veidotiem mākslas artefaktiem – mītiskam narvaļa ilknim un tikpat teiksmainai četrus tūkstošus gadu senai meteorīta lauskai – ērgļa galvas formā. Nīlas krokodils un citi unikāli taksidermijas paraugi, tāpat kā miniatūri 18. gadsimta anatomijas modeļi savukārt reflektē mākslas un zinātnes krustceles.

Lai arī cik savādi nešķistu izstādes laika periodu, tēmu un formu labirintos izstādītie priekšmeti, skaidrs ir viens – caur laiku laikiem mākslinieku uzmanības centrā ir dzīvības un nāves tēma. Agrāk vai vēlāk katrs mākslinieks savos darbos attēlo erotisku aktu – dzīvības prologu, vai miroņgalvu – tās epilogu. Un iespējams agrāk vai vēlāk līdz šo tēmu apcerei nonāk arī šo darbu kolekcionārs...


me Collectors Room. Ekspozīcijas Cabinets of Curiosities skats. Foto: Bernd Borchardt

Kā pēdējo savai kolekcijai pievienojot darbu no Gerharda Rihtera jaunākās, vēl pirms publiskošanas izpārdotās sērijas "Babette", mākslas kolekcionārs Tomass Olbrihts ar pilnu krūti dzīvo šodienā, dažkārt to pat apsteidzot. Vienlaikus viņš apzinās, ka kaut kad roka no laikmetīgās mākslas pulsa būs jāatrauj. Tomass Olbrihts zina memento mori principu: atceries, tu mirsi!

Tālab me Collectors Room vēl līdz 25. augustam apskatāmajā izstādē Wonderful - Humboldt, Krokodil & Polke pagātnes un tagadnes mākslas artefakti vienotu dialogu veido tieši eksistenciālu tēmu ietvaros. Līdzās pastāvīgajai retumu ekspozīcijai reprezentēti tādu laikmetīgās mākslas grandu kā Zigmāra Polkes, Mauricio Katelāna, Deivida Lašapela, Sindijas Šērmanes, Aja Veiveja un citu darbi.

Atklājot vienreizīgu mākslas robežlīniju sairšanas pieredzi, me Collectors Room lauzusi ierastās izstāžu kūrēšanas normas un nojaukusi muzeju praksē stingri ievēroto hronoloģiju un loģiku. Īpašā ekspozīcijas koncepcija paredz dažādu mākslas vēstures paragrāfu un dažādu autoru brīvu integrāciju vienotas tēmas konglomerātā.

Universālā kristietības tēma par Kristus pēdējo vakarēdienu izstādē atklāta dažādu izteiksmes veidu valodā. Tās klasiskā interpretācija kombinēta ar Deivida Lašapela fotodarbu The Last Supper no viņa slavenās Jesus is my Homeboy hiphopa apustuļu sērijas un pretrunīgi vērtētā kanādiešu mākslinieka Terensa Koha instalāciju God (starp citu, tās sudraboto ģindeņu apskatei tumšā, noslēgtā telpā, ko piepilda īpašs Hermes aromāts - stroboskopa gaismā noteikts vecuma ierobežojums).

Misticisma caurvīto izstādi Wonderful - Humboldt, Krokodil & Polke 2013. gada septembrī nomainīs Gerharda Rihtera skolnieka – zināmā vācu māksliniekaTomasa Šutes (Thomas Schütte) darbu izstāde. 2014. gadu aizsāks itāliešu laikmetīgās mākslas kolekcionāres Patrizia Sandretto Re Rebaudengo kolekcijas izstāde, pēc kuras savukārt paredzēta Olbrihta kolekcijā esošo amerikāņu fotogrāfes Sindijas Šērmanes darbu izstāde.

Arterritory.com ar Tomasa Olbrihta kungu tikās Berlīnē, me Collectors Room viesmīlīgajās telpās.


me Collectors Room. Ekspozīcijas Wonderful – Humboldt, Krokodil & Polke skats. Foto: Bernd Borchardt

Kas, jūsuprāt, liek pievērsties kolekcionēšanas kaislībai? Varbūt esat novērojis kādas vienojošas rakstura īpašības, apstākļus?

Domāju, tas lielākoties saistīs ar mazotni. Ja bērnam bijusi saskare ar mākslu, ar mākslas pasaulē iesaistītiem vai vienkārši ieinteresētiem cilvēkiem, visticamāk tas nākotnē vainagosies ar kolekciju. Manā dzimtā jau bija mākslas kolekcionāri, un šis aspekts lielā mērā arī iezīmēja manu ceļu uz mākslas pasauli. Mans tēvocis bija slavens 60. gadu vācu kolekcionārs – Karls Štrohers (Karl Ströher). Viņš kolekcionēšanai pievērsās 50 gadu vecumā (es – 35 gadu vecumā), 75 gadu vecumā viņa uzmanības centrā nonāca popārts un Jozefa Boisa kolekcija. Šķiet, tad arī notika mana pirmā satikšanās ar māksliniekiem un mākslu, un jau 15 gadu vecumā manā galvā iesējās doma par savu kolekciju.

Atbildot uz šo jautājumu, jādomā arī par dažādi motivētiem kolekcionāriem. Citiem tā ir kaislība, citiem – investīcija.

Ar mākslas kolekcionēšanu vienmēr saistīts jautājums par naudu. Indijas mākslas mesē bija seminārs, kura centrā tika izvirzīts jautājums – kā kolekcionēt mākslu, ja neesi miljonārs? Vai varat sniegt atbildi?

Tiem, kuru kolekcijas objekts ir laikmetīgā māksla, nav noslēpums, ka tā kļūst aizvien, aizvien dārgāka. Tikai nedaudzi kolekcionāri ir spējīgi veidot vairāk vai mazāk interesantas un kvalitatīvas laikmetīgās mākslas kolekcijas. Taču šo cilvēku skaits aug, ņemot vērā, ka pēdējos 20 gados aizvien lielāks kļūst bagāto ļaužu skaits.

Kad tev visa kā ir gana – ir manta, ir sieva, turklāt jauka, tu sāc domāt, ko gan vēl tev vajag... Vajag kultūru! Vajag, lai tā piederētu! Lielākoties šajos gadījumos cilvēki pieņem lēmumu par labi zināmu mākslinieku darbu iegādi. Šī pieprasījuma dēļ laikmetīgā māksla arī ir tik aktuāla, tik dārga.

Kālab, piemēram, Ķīnas laikmetīgas mākslas scēna ir tik dārga? Tāpēc, ka aizvien vairāk ķīniešu top bagāti. Tuvākajos 20 gados tieši šajā pasaules daļā būs īstais laikmetīgās mākslas tirgus! Tāpat arī Indijā, Indonēzijā, Arābu valstīs, Turcijā... Ja lūkojat, kur investēt – jāskatās šo valstu virzienā!

Taču šim stāstam ir sava skumjā puse – turīgie ļaudis (šeit nerunāju par miljonāriem) iegādāto darbu pieliek mājās pie sienas, kur to bez viņa ģimenes un draugiem neviens cits neredz. Darbs ir nopirkts tikai tādām kā personiskām vajadzībām – savai sienai, savam priekam. Šādi no vairākiem tūkstošiem mākslinieku pat ne simts nenokļūst mākslas pasaules uzmanības centrā.

Tātad, jūsuprāt, māksla paredzēta tikai tiem, kas spējīgi nodrošināt to publiskumu un apgrozību mākslas pasaulē?

Protams, jebkurš var sākt kolekcionēt, taču bez naudas to izdarīt būs iespējams tikai ar mazpazīstamu mākslinieku darbiem. Tas, protams, būtu absolūti jauks stāsts, taču kopējā mākslas scēnā – maznozīmīgs.

Māksla ir paredzēta visiem, taču ne visi var to nopirkt. Tālab mēs to šeit (me Collectors Room) izstādām. 


me Collectors Room. Ekspozīcijas Wonderful Humboldt, Krokodil & Polke skats. Foto: Bernd Borchardt

Ko jūs domājat par kolekcionāriem, kuriem māksla ir tikai investīcija?

Iegādājoties darbus tikai kā investīcijas formu, kolekcionārs ātri vien cietīs neveiksmi. Ja pirks tikai ar ausīm, nevis ar acīm – varbūt tiks iegādāti pareizie vārdi, taču nepareizie darbi. Nopērkot Rihtera, Matisa, Monē vai Pikaso darbu, samaksājot krietnu summu, tā nebūt nebūs veiksmes stāsta garantija. Var jau arī veidot kolekcijas, balstoties uz profesionāļu viedokli, taču – eh, arī viņiem ir jāmaksā. Par veiksmīgu kolekcionāru var kļūt tikai ilgas pieredzes rezultātā – “uztrenējot aci”. Jā, arī veiksme ir nepieciešama!

Vai jūs izmantojat mākslas konsultantu padomus?

Jā, protams. Un tas arī ir jādara. Tas ir kā jebkurā citā profesijā, kā medicīnā, piemēram. Ja ir kāds grūti atrisināms jautājums, nebijis precedents, ārsti sanāk kopā, lai to risinātu. Taču veidojot kolekciju, galavārds tik un tā pieder tam, kurš izdara pirkumu. Manu lēmumu pieņemšanas pamatā ir subjektīvo un objektīvo kritēriju komplekss. Nepieciešami vismaz 20 gadi, lai attīstītu sevī intuīciju, kas spēj izšķirt kvalitāti no sēnalām. Mākslas mesēs es nelūkojos pēc labāk zināmajiem vārdiem, bet pēc kaut kā svaiga.

Veidojot kolekciju, cik svarīgas ir zināšanas mākslas vēsturē?

Ir jāpārzina gadsimtu vēstures konteksts, bet jo īpaši kolekcionējamā objekta – manā gadījumā laikmetīgās mākslas – attīstība. Vismaz tik daudz, lai zinātu, vai vārdi un darbi, ko gatavojies pievienot kolekcijai ietilpst tās pārstāvētajā laika periodā. Tāpat jābūt zināšanām par konkrēto mākslinieku, par to, ko viņš paveicis desmit gadus atpakaļ, kā mainījusies viņa daiļrade. Tikai caur šādām zināšanām rodas izjūta par kvalitāti.

Vai spējat paredzēt, kuri jaunie mākslinieki iemantos plašāku atzinību?

Daudzi to man jautā. Es, protams, droši nevaru zināt, kurš no maz zināmiem māksliniekiem iemantos liela mēroga atzinību. Taču iespējams pasekot līdzi noteiktu jauno mākslinieku darbībai un pavērot, cik šīs personības ir nopietnas, kādus materiālus un krāsas izmanto, ar kādiem izmēriem strādā. To, vai viss kopums raksturo konkrēto laiku un cik labi vēlāk ietilps kopējā mākslas ainā. 


me Collectors Room. Ekspozīcijas Wonderful – Humboldt, Krokodil & Polke skats. Foto: Bernd Borchardt

Vai ar māksliniekiem mēdzat veidot personisku kontaktu?

Agrāk domāju, ka, ja es nodibināšu tuvu kontaktu ar mākslinieku un viņš man būs simpātisks kā personība, es zaudēšu savu kolekcionāra objektivitāti. Taču tagad, jo sevišķi esot Berlīnē, šis tas ir mainījies.

Kad pirms gada mākslas telpā veidojām Gerharda Rihtera izstādi, ar mākslinieku nodibināju ļoti ciešu kontaktu. Viņš bija patiesi priecīgs par manu nopietno sekošanu viņa daiļradei. 

Ne vienmēr savā kolekcijā iespējams iegūt visu, ko vēlaties un esat iecerējis. Vai tas nereti nerada spriedzi?

Kad biju vēl bērns un kolekcionēju pastmarkas, tad gan! Es vēlējos savākt visu, visu. Manā krājumā bija teju visu Rietumeiropas valstu marku izlaidumi, taču ar laiku šī kolekcionēšana kļuva par dārgu.

Taču mākslā nav iespējams savākt visu, tāpēc ir jāspecializējas – pa tēmām, māksliniekiem, valstīm, žanriem... Manas tagadējās kolekcijas koncepcijas pamatā ir viss jaunais. Es vēlos panākt to sajūtu, ka joprojām esmu šeit un zinu, kas notiek.

Otrkārt, es vēlos atklāt, kā noteiktu lietu attēlojums mākslā mainījies ilgākā laika periodā, tālab vienas tēmas ietvaros meklēju darbus no tālas pagātnes un kombinēju tos ar mūsdienu darbiem. Piemēram, kā tas manā kolekcijā ir ar miroņgalvām – lūkojos pēc māksliniekiem, kuru centrālā tēma ir šie galvaskausi.

Aprakstiet, lūdzu, to sajūtu, kāda jūs pārņem, kad savai kolekcijai pievienojat īstu retumu?

Tad gan es jums atvēršu savu sirdi un dvēseli! Kolekcionārs reizē ir arī mednieks – retu, īpašu lietu mednieks. Kad turu savās rokās patiesu retumu un apzinos, ka visā pasaulē varbūt ir tikai daži šādi eksemplāri, no kuriem viens tagad pieder manai kolekcijai – tā ir sajūtu eksplozija! Tā ir tāda kā hormonu reakcija, kurā sāk darboties galvenais stresa hormons kortizols, tad adrenalīns... un tu peldi šajā milzu reakciju mākonī. Ja pirkums ir bijis ļoti dārgs – pirmajā naktī varu arī mocīties pašpārmetumos.

Kas bija pati pēdējā lieta, ko pievienojāt savai kolekcijai?

Es neatceros! Nu, labi, atceros gan! Tas bija Gerharda Rihtera darbs no viņa pēdējas sērijas. Viņš to atveda uz Fondazione Sandretto Re Rebaudengo Turīnā, kur janvāra beigās atklājam viņa darbu izstādi. Tas no viņa puses bija ļoti mīļi. Viņa jaunākos darbus ir ļoti grūti iegūt, tie internetā tiek izpirkti, vēl pirms noņemti no molberta.


me Collectors Room. Ekspozīcijas Wonderful Humboldt, Krokodil & Polke skats. Foto: Bernd Borchardt

Vai jūsu medicīniskajai izglītībai un darba pieredzei ir kāda ietekme uz kolekcijas izveidi?

Domāju, ka nē. Vismaz ne laikmetīgās mākslas kolekcionēšanas praksē. Varbūt Cabinets of Curiosities kolekcijā parādās dažādas anatomiskas figūras, galvaskausi... nu, varbūt. Taču, manuprāt, to vienkārši ietekmējis mans vecums, kad vairāk aizdomājos par nāvi. Pievēršos baroka mākslā aktuālajai memento mori tematikai – tam, ka nedzīvojam mūžīgi.

Vai esat domājis par to, kas notiks ar kolekciju, kad jūsu vairs nebūs?

Man ir pieci bērni un viņiem būs iespēja lemt, ko viņi vēlas ar kolekciju iesākt. Taču es nekādā gadījumā nevēlos kaut ko līdzīgu mauzolejam, kurā mana kolekcija tiktu iebalzamēta uz mūžīgiem laikiem. Tomasa Olbrihta muzejs – tā ir ļoti slikta doma! Es kolekcionēju tikai sev, savai dzīvei, balstoties uz savām trakajām idejām, saviem lēmumiem. Nākamai paaudzei ir brīva izvēle, ko ar to visu iesākt. Varbūt mani bērni atradīs jaunus mākslas baudītājus, kam darbus pārdot. Esmu izveidojis fondu – nezinu, kad nāve mani pārsteigs, bet jaunajai paaudzei būs iespēja sagatavoties. Nu, esmu jums izstāstījis visu par savu testamentu.

Vai spējat iedomāties, ka savas dzīves laikā varētu atsacīties no savas kolekcijas, pārdot to?

Tas no daudz kā atkarīgs. Normālos apstākļos nekad neesmu domājis par šo jautājumu.

Kādas ir galvenās privātas mākslas telpas un muzeja atšķirības?

Me Collectors Room ir privāta izstāžu telpa, laboratorija, sauciet to, kā vēlaties, un tai nav izglītojošas funkcijas. Mēs šeit varam izrādīt sevi interesējošas lietas, varam veidot visdažādākās kombinācijas, varam darīt to, kas mums tīk. Tā, salīdzinot ar muzejiem, ir mūsu priekšrocība. Mēs varam būt ātrāki, soli priekšā citiem un būt spēles līderi. “O, tas un tas tagad ir modē – lieliski, darām to!” Savukārt, ja mūsu idejas taps modernas, tad muzeji sekos mums. Starp citu, tas jau pamazām notiek...


Wolfe von Lenkiewicz. Garden of Earthly Delights, 2012. Courtesy All Visual ArtsFoto:  Stephen White

Vai sadarbojaties ar mākslas institūcijām?

Tagad tas nedaudz ir mainījies, agrāk es meklēju sadarbības iespējas, tagad muzeji vēršas pie manis. Un mēs par idejām diskutējām pozīcijā “50 pret 50”, vienā līmenī. Agrāk gan pilnībā bija jāpakļaujas muzeju direktoru lēmumiem.

Kādai, jūsuprāt, jābūt mūsdienu mākslas baudītāju saistošai mākslas telpai?

Jauno paaudzi aizvien grūtāk un grūtāk būs ievilināt “normālos” muzejos. Ir jāmaina dekorācijas, ko publiskajiem muzejiem būs grūti izdarīt, ņemot vērā, ka mākslas tirgus kļūst aizvien dārgāks un dārgāks.

Mūsdienu publikai nonākt kontaktā ar mākslu vairs nenozīmē vienkārši uz to skatīties. Neviens vairs nevēlas, lai tiktu pasacīts priekšā, ko tie redz. Cilvēki paši vēlas izdomāt, ko viņi saskata, un, ja viņus kas dziļāk ieinteresējis, tad uzdot jautājumu.

Mūsdienu cilvēks klausās mūziku, caurskata internetu un sazinās – un visu to dara vienlaicīgi. Kāpēc to pašu nevarētu darīt, baudot mākslu, kāpēc mēs nevarētu sākt dejot mākslas darba priekšā? Mans nodoms ir kombinēt dažādas mākslas formas.

Vai, jūsuprāt, veidā, kādā izvēlaties eksponēt mākslas darbus, jūs nekļūstat par daļu no mākslas procesa?

Cerams! Izstādes koncepcijas izveidē esmu pilnībā klātesošs. Un, lai gan neesmu mākslinieks, tomēr dažkārt, izkārtojot darbus manierē, kādā to daru, man šķiet, ka kaut kas jauns un radošs ir tapis.

Vai mēdzat pievērst uzmanību tam, kā cilvēki reaģē uz izstādē redzēto, ar kādu sejas izteiksmi pamet galerijas telpas?

Ļoti. Man patīk ieklīst izstādē un klausīties, ko viņi viens otram saka.


Grayson Perry. Map of Truths and Beliefs, 2011. Courtesy of the artist and Victoria Miro Gallery London. Foto: AliciaGuirao, Factum Arte

Kāds būtu jūsu komentārs par Vācijas laikmetīgas mākslas tirgu un tā norisēm pasaules kontekstā?

Šobrīd Vācija spēlē svarīgu lomu ar pasaulē zināmiem māksliniekiem, pēc kuriem kāro kolekcionāri – Gerhards Rihters, Zigmārs Polke, Anselms Kīfers, Georgs Bāzelics, Ginters Ukers un citi.

Kopumā Vācijas mākslas tirgus notiek lielākajos pasaules izsoļu namos. Berlīnē ir ap 600 mākslas galeriju, no tām  tikai kādas 20 ir spējīgas virzīties nākotnē, pārējās vienkārši cīnās par izdzīvošanu. Pat ja Vācijas izsoļu nami pavirzītos uz priekšu peļņas ziņā, tie kopējā pasaules mākslas izsoļu ainā absolūti nebūtu nozīmīgi.

Mākslas tirgu veido desmit lielas galerijas un divpadsmit pasaules veiksmīgākie izsoļu nami – Sotheby’s, Christie’s, varbūt Phillips de Pury & Company un pārējie, kas atrodas Ķīnā.

Vēl pirms trīs gadiem mākslas tirgus spicē atradās ASV, Lielbritānija, Francija, Vācija un pārējā Rietumeiropas daļa, tikai tad sekoja Ķīna. Tagad Ķīna ir pirmajā vietā. Mākslas pasaulē šobrīd spēlē Āzija un dažas jaunattīstības valstis – piemēram, Turcija. Ar laiku arī Āfrika – tomēr tajā ir piecdesmit sešas valstis, un viņu mākslas scēna nebūt nav viendabīga. Šie nākotnes mākslas tirgus jautājumi ir ļoti būtiski un interesanti.

Kā jūs raksturotu šo pārmaiņu ātrumu?

Tagad pārmaiņu ātrums ir daudz straujāks. Ritenis griežas aizvien ātrāk. Kāpēc? Teju visu kolekcionāru mākslas tirgū novirzīto naudu nopelna tikai kādi simts no tūkstots māksliniekiem. Taču šie mākslinieki nespēj tik daudz radīt, lai apmierinātu visu pieprasījumu. Tālab cenas aug ar aizvien lielāku paātrinājumu. Jau drīz daļa kolekcionāru šos māksliniekus vairs nespēs atļauties, tāpēc tirgus scēnā ir jāparādās jauniem māksliniekiem.

Mākslas tirgus ritenis griezīsies aizvien ātrāk un ātrāk, lai apmierinātu kolekcionārus, kas gatavi mākslas iegādei, taču par zemāku cenu. Tas nenozīmē, ka jaunpienācēji iemantos slavu, taču tie būs spiesti radīt un strādāt.

Šāds burbulis reiz var uzsprāgt...

Nevar, jo ir pietiekami daudz naudas. Ne tagad. Situācija var kļūt vienīgi par dažiem grādiem vēsāka.

www.me-berlin.com