Nikolajs Blagodatovs sarunājas ar mākslinieku Dmitriju Šaginu (Vladimira Šagina dēlu) un viņa sievu

Par mīlestību 2

Intervija ar kolekcionāru Nikolaju Blagodatovu no Sanktpēterburgas

Anna Matvejeva no Sanktpēterburgas
29/01/2013 

Annas Ahmatovas muzejā Sanktpēterburgā nupat bija atvērta kārtējā izstāde no Nikolaja Blagodatova kolekcijas, un tas ir iemesls padomāt par mākslas kolekcionēšanas stratēģijām. 

Ļoti gribētos sākt ar vārdiem “Nikolajs Blagodatovs ir unikāla figūra kolekcionāru brālībā”, bet tie būtu klaji meli. Viņš ne tikai nav unikāls, bet ir savam laikam absolūti tipisks varonis. Padomju inženieris, kas nejauši nokļuvis andergraunda mākslinieciskajā apritē un bez īpaša nodoma sācis vākt savu draugu – mākslinieku – darbus. Tādu inženieru, kas skapja dziļumā glabāja ar rakstāmmašīnu pārdrukātus Solžeņicina romānus un “abstrakcionistu un piderasu” zīmējumus, bija ne mazums.

Nikolajs Blagodatovs izceļas ar to, ka viņam izdevies pārkāpt “sava laika robežas”: viņš ir savācis pārāk spilgtu un apjomīgu kolekciju, kas, no vēsturiskās perspektīvas raugoties, izrādījusies pārāk nozīmīga. Un pārāk ātri nomainījies arī laikmets, – tā ka jaunās formācijas kolekcionāri, kas orientējas uz pārdošanu un reitingiem, var palūkoties uz citu krāšanas stratēģiju. Kolekcionēšanas stratēģija “dvēseles atveldzēšanai”, saprotams, radusies laikā, kad it viss tika darīts “dvēseles atveldzēšanai”, jo citu stimulu nebija, un tomēr tā nepārvērtās par ķirbi brīdī, kad jauno laiku pulkstenis nosita divpadsmit. Pirmkārt, vēlīnā padomju laikmeta pašaizliedzīgās kolekcionēšanas ideja ne tikai nav nolaidusi tvaiku, bet tieši tagad uzrāda muzeju ekspozīciju cienīgus rezultātus. Blagodatova kolekcijā ir pārstāvēti visi nozīmīgākie pagājušā gadsimta 70. un 80. gadu mākslinieki: Rihards Vasmi, Vladimirs Šagins, Vadims Ovčiņņikovs un daudzi citi. Otrkārt, krājumam klājas lieliski un tas aug augumā.


Nikolajs Blagodatovs. Foto: Nikolajs Semenovskis

Cik ilgi nodarbojaties ar kolekcionēšanu, un cik mākslas darbu ir jūsu krājumā? 

Kolekcionēt sāku 1975. gada beigās. Tagad jau būs iekrājies vairāk nekā 3000 vienību – ne tikai gleznas, bet arī grafikas, mazās formas, ko varu glabāt savā niecīgajā dzīvoklītī. Lielākoties tās ir zīmējumu lapas mapēs.

Ar mūsdienu mākslu – Krievijas, un var pat teikt – tieši Ļeņingradas mākslu – aizrāvos pēc nonkonformistu izstādēm, kas notika 1974. un 1975. gadā Ivana Gazas kultūras namā un kultūras namā “Ņevskij” Ļeņingradā.

Kad es veidojos kā personība, tikko bija sācies “atkusnis”: atklātībā tika celti impresionisti, fovisti, krievu sudraba laikmets un mazliet arī no avangarda.

Uz tā fona, kas tolaik tika uzskatīts par moderno mākslu, – uz sociālistiskā reālisma fona – tas, protams, bija kas jauns un neredzēts, lai arī patiesībā eksistēja jau vairākus gadu desmitus. Nevar noliegt, ka interesentu attieksme arī bija nekritiski opozicionāra: ja reiz tas bijis aizliegts, tātad labs. Es un manas paaudzes pārstāvji burtiski dzīvojām Ermitāžas trešajā stāvā. Pēc tam sekoja nacionālās izstādes Maskavā: 1958. gadā – amerikāņu, 1961. gadā – franču. Tur bija viss, arī māksla. Braucu turp speciāli, jo mani tas interesēja.


Aleksandra Rumjanceva darbs no Nikolaja Blagodatova kolekcijas

Ar tādu izpratni par mākslu sagaidīju satriecošo 1974. gada nonkonformistu izstādi Gazas kultūras namā. Lai apskatītu ekspozīciju, nostāvēju sešas stundas rindā, pēc tam vēlreiz devos turp un biju pilnībā pārņemts ar brīvās izteiksmes gaisotni un personību neatkarību. Stingrajā sistēmā pēkšņi bija jūtama svaiga elpa. Turklāt tajās Gazas un “Ņevskij” kultūras namu izstādēs piedalījās nebūt ne visi andergraunda mākslinieki. Pirmajā bija aptuveni 40 autoru, otrajā – ap 80. Tā bija izlase no milzumliela kultūras daudzuma. Vārdu sakot – 1975. gadā es līdz ausīm iemīlējos šajos māksliniekos un sāku ar viņiem biedroties.

Kādā brīdī man piedāvāja kaut ko nopirkt. Abi ar sievu nolēmām iegādāties pāris grafiku. Tad vēl dažus darbus un vēl... Pēc tam mani sāka aicināt uz izstādēm, kas notika dzīvokļos.

Vienkāršs inženieris varēja atļauties pirkt mākslas darbus?

Manas kategorijas inženieris mēnesī pelnīja 120 rubļu. Viena grafika maksāja 25 rubļus. Nevarētu teikt, ka lēti, – pirkums, kas jāapdomā. Tomēr to varēja atļauties.


Vladimira Šagina darbs no Nikolaja Blagodatova kolekcijas

Pēc tam sākās izceļošana no valsts. Milzīgie svētceļnieku pūļi uz Gazas un “Ņevskij” izstādēm bija pārbiedējuši varasiestādes, un tik apjomīgas izstādes vairs netika atļautas. Drīkstēja rīkot nelielas personālizstādes vai vairāku autoru ekspozīcijas nomaļos kultūras namos. Pie tādu izstāžu durvīm cilvēki rindās nestāvēja. Ļoti daudzi mākslinieki brauca prom no valsts. Tiesa, kad viņi centās izvest arī savus darbus, varasiestādes par tiem prasīja samaksu. Kāds paradokss! Te tu neesi nekas, neesi nekāds mākslinieks, tavas gleznas ir mēsli, bet pēkšņi izrādās, ka tie ir mākslas darbi un tev pašam no sevis tie jāatpērk! Daudzi šajā situācijā nolēma līdzi ņemt nevis gleznas, bet naudu, – un sākās izpārdošana. Toreiz es diezgan daudz ko nopirku. Daži autori savus darbus dāvināja: piemēram, Šapiro atnesa mapi ar grafikām, kuras vienkārši nebija, kur likt. Toreiz mana kolekcija būtiski papildinājās. Sanāca gandrīz pilnvērtīgs mājas muzejs. Mana popularitāte vairojās, un mākslinieki arvien dedzīgāk man pārdeva un dāvināja savus darbus.

Tad pienāca brīvāki laiki. Tika rīkotas izstādes, un mani aicināja teikt ievadvārdus ekspozīciju atklāšanā. Pamazām radās atpazīstamība. Tā vairoja kolekcijas prestižu, un līdz ar to – saņēmu arvien vairāk dāvinājumu. Un tā tas turpinās vēl šobaltdien. Pat ar moderniem māksliniekiem, kuru darbi tiek pārdoti par lielu naudu, – “es atceros: jūs šo bildi paslavējāt, un tāpēc gribu jums to uzdāvināt”. 


Vladimirs Jaške. Meitenes galva. Jaukta tehnika

Blagodatovs praktiski nav veidojis savu kolekciju. Viņš reizēm pirka to, kas pašam vienkārši patika, bet lielākoties pieņēma glabāšanā to, ko mākslinieki piedāvāja – no tīras sirds, dāvanā vai pirms izceļošanas, kad nebija neviena, kam atstāt darbnīcā iekrāto. Šīs individuālās kolekcionāra izvēles neesamība kļuvusi nevis par vākuma trūkumu, bet gan priekšrocību: kolekcijas vērtība pirmām kārtām ir vēsturiska, tā ir kā tiešs laika atveidojums, pēc kura var rakstīt 20. gadsimta pēdējās ceturtdaļas Ļeņingradas neoficiālās kultūras vēstures grāmatu.


Valerija Mišina darbs no Nikolaja Blagodatova kolekcijas

Vai jums nav piedāvājuši pārdot kolekciju? 

Ir bijuši vairāki piedāvājumi, bet es atteicu. Neesmu komersants. Turklāt daudz kas no manas kolekcijas ir dāvanas vai darbi, kurus mākslinieki man pārdeva lētāk nekā būtu aizlaiduši prom svešam cilvēkam. Tāpēc nepieņemu piedāvājumus pārdot konkrētus darbus citām kolekcijām. Bet vairākus esmu uzdāvinājis muzejiem.

Un kā jūs savu kolekciju izrādāt? 

Izstādēm darbus lūdz diezgan bieži. Esmu devis Oļega Grigorjeva zīmējumus viņa piemiņas izstādei; Manusova darbus. No kolekcijas veidotu izstāžu ir bijis ļoti daudz – vairāk nekā 50. Šajā ziņā esmu viens no aktīvākajiem kolekcionāriem Krievijā. Bet eksponēt visu nav iespējams, tāpēc bieži pieturos pie principa “viens mākslinieks – viens darbs”, jo gribas parādīt pēc iespējas vairāk autoru.

Tuvākā izstāde, visticamāk, būs maijā Smoļnija katedrālē Sanktpēterburgā. Tiesa, mani jau brīdināja, ka katedrāle ir katedrāle un, iekārtojot mūsdienu mākslas izstādi, var gadīties rīvēšanās: “Mums tur sievas mēdz būt tik nejaukas...” Es saprotu, ka plikņus tur nevajag rādīt, arī žogmales dzērājus – ne. Bet, teiksim, katedrāle, ko gleznojis Solomons Rosins. Tā ir dziļi kristīga māksla, bet jūs taču zināt, kā viņš glezno. Piemēram, viņa “Metropolīta Nikodima bēres” – apbrīnojama glezna. Es ļoti vēlējos to nopirkt, vienojos ar Rosinu par cenu. Kad aizbraucu ar naudu, Rosins man saka: “Ziniet, es nolēmu, ka nevaru jums to pārdot.” Man ceļi saļima. Bet viņš turpina: “Gribu jums to dāvināt.” Rosins uzskatīja, ka par gleznu jau ir samaksāts: pie viņa reiz viesojies pareizticīgo garīdznieks. Aplūkojis šo gleznu, viņš noņēmis no kakla krustu un uzdāvinājis māksliniekam. Rosins to uzskatīja par pietiekamu samaksu. Tā ka šī glezna ir divtik kristīga. Bet vai to var izstādīt Smoļnija katedrālē? Sēžu un domāju... Kaut ko jau izraudzīsimies, protams. 

Privātkolekcijas, kas tapušas nevis naudas stiprinātas kolekcionāra izvēles ceļā, bet veidojušās it kā pašas no sevis kā krājēja un mākslinieka personiskas draudzības rezultāts, ir eksistējušas visos laikos un eksistē arī tagad. Blagodatova vākums ir tikai aisberga redzamā daļa – vispilnīgākais un publiski zināmais vēlīnā padomju laikmeta Ļeņingradas neoficiālās mākslas apkopojums. Arī kolekcionāra ceļš nav unikāls: vispirms aptuvena vispārēja interese, pēc tam iesaistīšanās mākslas apritē, komunikācija ar tās personāžiem kā aizraujošs kultūras piedzīvojums, kas noved pie mākslas darbu iegūšanas īpašumā.

Patiesībā iespējams runāt vismaz par divām kolekcionēšanas stratēģijām: pirmā – kad kolekcionārs pats vai ar nolīgta eksperta palīdzību izveido sev “topa” autoru sarakstu un pērk to darbus; otra – kad kolekcionārs dzīvo vienotā ritumā ar mākslas vidi un viņa vākuma “kultūrslānis” veidojas dabiskā kārtā. Pirmais paņēmiens ir izdevīgāks īstermiņa perspektīvā (un izskatās prestižāk), otrs – ilgtermiņā. Tiesa, otrā tipa kolekcionāri, tādi kā Blagodatovs, bieži vien tik ļoti emocionāli saaug ar mākslas vidi, ka izdevīguma jautājums atkāpjas uz pašu dziļāko dibenplānu. 

Mare Ž. - 29.01.2013 16:21
Šis man atgādina to stāstu par diviem ierindas cilvēkiem, ja nemaldos pasta darbiniekiem, kuriem dzīvoklis bija piestūķēts ar visādiem darbiem, kas pagāšgad tika uzdāvināti muzejam... katrā ziņā tur apgrozījās miljoni.
Karlis Zeltins - 29.01.2013 14:25
jāsāk pirkt Jarmarkā darbi