Pori Mākslas muzejs Pori, Somija © Porin taidemuseo

Kolekcionēšana Skandināvijā 0

Barbro Šaumane, Christie’s konsultante Somijā un Baltijas valstīs
01/07/2011

Skandināvijas valstīs mākslas kolekcionēšana ir sena tradīcija. Katra paaudze ir krājusi savu laikabiedru darbus. Un tas notiek joprojām. Privātkolekcijas bieži veido nacionālo galeriju krājuma kodolu, tajā pašā laikā saistībā ar mantiniekiem, bankrotiem vai kariem daudzas privātkolekcijas ir zudušas un darbi izklīduši pa pasauli.
Ja apskatām situāciju mūsdienu Skandināvijā, ir vērts pamanīt, ka pēdējā laikā notikušas būtiskas izmaiņas: bankas un apdrošināšanas kompānijas, kas vēl 20. gadsimta 80. gados kolekcionēja mākslu, tagad to ir pārtraukušas. Mūsdienu mākslas tirgus ir kļuvis par privātpersonu spēles laukumu. Tam ir vairāki iemesli. Viens no tiem: kā akcionāriem attaisnot viņu naudas ieguldīšanu mākslā? Otrs iemesls ir pavisam vienkāršs: nav vietas, visas sienas un telpas jau ir aizpildītas. Ja to grib papildināt, tad jāmeklē kolekcijai gan īpaša glabātuve, gan kurators, kas to visu pieskatītu. Un līdz ar to ir vajadzīga nauda, ar ko apmaksāt kolekcijas apkalpotājus.  

Kāpēc bankas un uzņēmumi kolekcionēja mākslu?

Vēsturiskā plāksnē skatoties, šīs kompānijas uzņēmās sociālu lomu – atbalstīt māksliniekus laikā, kad tikpat kā nebija nekādas stipendijas un nebija māksliniekiem valsts piešķirtas naudas. Mūsdienās mākslas un kultūras sekmēšana tiek uzskatīta par veidu, kā vairot cilvēku dzīves kvalitāti.   

Kāpēc kolekcionē privātpersonas? Viņu mērķis taču parasti nav citu cilvēku labklājība?

Uz šo jautājumi ir daudzas atbildes. Dažas no tām: kaislība uz mākslu, pašizglītošanās, māksla kā investīcija, hobijs...

20. gadsimta 80. gados pēkšņi parādījās jauns fenomens – „specifiskas vietas darbs”, kas apzīmēja mākslas darbus, kas iecerēti noteiktai vietai, parasti ārā, bet ne vienmēr. Jaunā koncepcija parādīt mākslu kā būtisku meža, parka, jūras krasta vai pilsētas daļu revolucionizēja mākslas kā medija vērienu. Tā ietekmēja garāmgājēju neatkarīgi no tā, vai viņš ir vai nav pamanījis, ka atrodas kaut kā jauna varā.

Iniciatīva veidot parkus ar šiem specifiskās vietas darbiem lielākoties nāca no sabiedrības privātā sektora. Lai gan var strīdēties, vai Luiziānai Dānijā, kas ir privāti finansēts muzejs, atvērts 1958. gadā, ir pats pirmais šāda veida skulptūru parks, taču ir skaidrs, ka tas ir tiešs to priekštecis. Luiziānas plašajā mākslas un kultūras koncepcijā parādās šis „specifiskās vietas” elements. www.louisiana.dk