Herberts un Dorotija Fogeli

Kā likvidēt mākslas kolekciju? 1

Elīna Zuzāne
05/09/2012 

“Jo vērtīgāka ir kolekcija un jo vairāk kolekcionārs tajā investējis, jo nozīmīgāks ir likvidēšanas jautājums, un attiecīgi arī lielākas problēmas, kas saistītas ar šo likvidāciju.” / Sūzena Mērija Pīrsa (Susan M. Pearce)

Kad Indijas laikmetīgās mākslas meses laikā šoziem devos uz semināru “Kā kolekcionēt mākslu, ja neesi miljonārs?”, sākotnēji jutos vīlusies, ka bagātīgi rotātu un salda parfīma ieskautu indiešu klātbūtnes vietā uz mani no projektora ekrāna noraudzījās sirms amerikāņu pāris, kuru neuzkrītošā āriene nekādā ziņā neatbilda iepriekš pieņemtajiem priekšstatiem par to, kā tad būtu jāizskatās mākslas kolekcionāram. Viņi bija pavisam vienkārši cilvēki – pasta darbinieks un bibliotekāre. Taču stratēģiski plānojot un mērķtiecīgi ietaupot, Herbertam un Dorotijai Fogeliem (Herbert & Dorothy Vogel) bija izdevies izveidot vienu no unikālākajām minimālisma un konceptuālās mākslas kolekcijām, kuras vērtība šodien mērojama vairākos miljonos ASV dolāru (konkrētu skaitli gan neviens nav uzdrošinājies publiskot, bet mākslas vēstures kontekstā kolekcijas vērtība ir neizmērojama). 

Savā piecdesmit gadu ilgās kopdzīves laikā Fogelu pāris iegādājās ap 4500 mākslas darbiem, divus galvenos kolekcionēšanas priekšnoteikumus saglabājot nemainīgus – mākslas darbam (tobrīd) jābūt par pieejamu cenu un jāspēj ietilpt abu nelielajā Manhetenas dzīvoklī. Kāds, jūsuprāt, ir stāsta turpinājums? Tā vietā, lai vecumdienas vadītu pārticībā, ik pa laikam izpārdodot kādu no nu jau tik dārgajiem darbiem, Herberts un Dorotija izvēlējās citu ceļu – uzdāvināt visu kolekciju Nacionālajai Mākslas galerijai Vašingtonā! 

“Pēc pieredzes varu teikt, ka kolekcionāri nereti saskata sevi kā mākslas procesa atbalstītājus. Viņi kolekcijās redz kultūras mantojumu, kādas ēras atspulgu un izteiksmi, kas iemieso noteikta laika perioda domas, sajūtas, mērķus un garu. Palūkojoties šādi, kolekcionāri pārstāj sevi uztvert vien kā dārgumu īpašniekus, un ierauga kolekciju kā vēsturisku vērtību, kurai reiz lemts pāriet sabiedrības īpašumā, pagaidu aizbildņiem,” raksta mākslas tirgus eksperts un mākslas vēsturnieks Džo Džeikobs (Joe Jacobs) grāmatā “Life is Short, Art is Long”. Tas tiesa, ka itin bieži muzeju un citu mākslas institūciju krājumā var atrast kādas privātkolekcijas daļu pēc tās īpašnieka nāves. Tālab var droši apgalvot, ka lielākās daļas pasaules muzeju krājumu pamatā ir viena vai vairākas privātās kolekcijas, vai arī šīs privātās kolekcijas ir bijušas par iemeslu municipālo vai valsts muzeju veidošanai. Kā Arterritory.com stāsta Latvijas Nacionālā mākslas muzeja direktore Māra Lāce, “tam ir vairāki iemesli: muzeja prestižs sabiedrībā, īpašnieka sentiments un vēlme nodrošināt savam īpašumam labas nākamās mājas, jo muzeja kolekcijas tomēr nav pakļautas reizēm tik neprognozējamai nākotnei, kā tas varētu būt ar privātajām kolekcijām.”


Dorotija un Herberts Fogeli savā nelielajā Manhetenas dzīvoklī

Bet tā kā Herberta un Dorotijas Fogelu kolekcija ir balstīta uz dziļu pašuzupurēšanos mākslas vārdā, proti, ikdienas priekšplānā izvirzot jaunu mākslas darbu iegādi, nevis, piemēram, vienistabas dzīvokļa maiņu pret plašāku mājvietu, tad lēmums piedzīvot kolekcijas aizceļošanu nešķiet racionāls (vai arī ir pārlieku racionāls). Kurš gan gribētu noskatīties, kā viņu lolotais krājums tiek sapakots un aizvests uz neatgriešanos? Tikmēr Dorotija šo izvēli salīdzina ar bērnu došanos studēt: “Es zinu, ka par viņiem [mākslas darbiem] labi rūpēsies. Tas ir gluži kā aizlaist bērnus uz koledžu. Arī kolekcijai ir sava dzīve. Mēs to veidojām, mēs to sakārtojām, bet tad tā pieņēma savu identitāti,” kam Herberts piebalso, atklājot, ka “ja tu vari nodrošināt bērnam vai mākslas darbam labu atrašanās vietu, tev ir jābūt laimīgam... un tāds es esmu.” Nupat jau apritēja divi mēneši kopš Herberta vairs nav šaisaulē, bet pastāvēt turpina Fogelu pēctece – viņu “uzaudzinātā” mākslas kolekcija.

“Kolekcionāriem ir raksturīgi pārspīlēti uztraukties, ka viņu kolekcija tiks sadalīta, kas visbiežāk nozīmētu vērtīgāko darbu izpārdošanu un pārējās kolekcijas vienmērīgu sadali vai bojāeju,” reiz rakstījusi Sūzena Mērija Pīrsa. Ierasti kolekcijas tiek pārņemtas tomēr kā kopums. 2004. gadā negaidītu paziņojumu izteica mediju magnāta Malkolma Forbes mākslas darbu mantinieki, apstiprinot, ka Sotheby’s izsoļu namā drīz tiks piedāvāta juvelieru nama “Faberžē” Imperatora Lieldienu olu kolekcija, kas uzskatāma par lielāko šo objektu privātkolekciju (Malkolma Forbes īpašumā bija deviņas no pavisam piecdesmit Faberžē izstrādātajām olām). Olas pārdošanas summa tika prognozēta robežās starp 18 un 24 miljoniem ASV dolāru, bet ļoti iespējams, ka cena būtu pat pārspējusi visus minējumus, jo mākslas tirgū tikai retajam izdodas sastapties ar kādu no šiem ekskluzīvajiem juvelierizstrādājumiem. Tomēr privātkolekcija tā arī nepiedzīvoja vairāksolīšanu, jo, izsakot kārdinošu piedāvājumu izsoļu namam un ģimenei, uzņēmējs Viktors Vekselbergs (Виктор Феликсович Вексельберг) mākslas darbus iegādājās bez jelkādas konkurences. Pēc astoņdesmit gadu prombūtnes tie šodien atkal atrodas Krievijā!

Nereti mākslas kolekciju mantiniekiem tiek piedēvēta mantkārība, kas atstājusi reiz nozīmīgo mākslas darbu kopumu uz izpārdošanas sliekšņa, bet, no otras puses skatoties, ja kolekcija nesniedz gandarījumu, vai nav labāk, ka tā nonāk pie kāda, kas to no jauna novērtēs? Malkolms Forbes savā grāmatā “More Than I Dreamed/ A Lifetime of Collecting” raksta tā: “Es saviem bērniem bieži esmu teicis, ja viņi nolems izbeigt vienu no kolekcijām, es ceru, ka tā atgriezīsies izsolē, lai citi var izjust to pašu neizmērojamo prieku un satraukumu, kādu jutām mēs, to uzkrājot.” 


Gadsimta izsole zem Parīzes Grand Palais kupola – The Yves Saint Laurent Sale 2009. gadā. Foto: times.com

2009. gadā Christie’s izsoļu namā notika sensacionālā “The Yves Saint Laurent Sale”, kurā tika izpārdota franču modes leģendas Īva Senlorāna (Yves Saint Laurent) un viņa dzīves drauga un biznesa partnera Pjēra Beržē (Pierre Bergé) 50 gadu laikā kopīgi veidotā mākslas kolekcija, šim notikumam acumirklī iegūstot gadsimta izsoles titulu. Divu dienu laikā kolekcijas eksponātu izstādi, kura bija atvērta ikviena interesenta apskatei, zem Parīzes krāšņā Grand Palais kupola aplūkoja vairāk nekā 35 000 apmeklētāju, bet izsoles kopējo pārdoto darbu summa (ar izsoļu nama komisijas maksu) sasniedza 374 miljonus eiro. Savukārt izsoles laikā gūtie ienākumi tika novirzīti labdarībai. Abu attiecību stāstam veltītajā filmā “L’amour Fou” Pjērs Beržē cilvēcīgi atzīstas, ka, viņaprāt, līdz ar Īva Senlorāna nāvi, beidzies arī abu veidotās kolekcijas mūžs. “Zaudēt kādu, ar kuru piecdesmit gadus esi dalījies priekos un bēdās, (...) ir pilnīgi kas cits nekā redzēt aizejam tavus objects d’art. Vai Īvs būtu organizējis šo izsoli, ja miris būtu es? Nē, jo viņš nebūtu spējis dzīvot bez šīs statujas vai tās gleznas. Tas būtu bijis melnais caurums. Viņu būtu pārņēmis vertigo.” 

“Ja kolekcijai nav turpinātāju nākamajās paaudzēs, tad kolekcionārs ir vienīgais, kurš zina, ko ar šo kolekciju darīt un kāda ir tās patiesā vērtība. Tieši tāpēc vispārpieņemtā prakse ir tāda, ka kolekcionārs darbu krājumu likvidē pats, pārdodot kā veselu vai pa daļām,” stāsta Guntis Belēvičs, pēcāk piebilsot, ka finansiāli izdevīgāk jebkuru kolekciju esot pārdot pa daļām. Uz jautājumu, vai mākslas krājuma sadale kolekcionāram nav sāpīgs jautājums, viņš atbild, ka prieku izjūtot, kolekciju veidojot. “Tas ir atradēja prieks, bet tas prieks jau ir bijis. Mēs taču visi esam mirstīgi. Ko tad darīs mani mantinieki ar vienu vai otru kolekciju, kas viņiem nav saaugusi ar sirdi? Vienīgais pareizais veids ir likvidēt viņu pašam.” Tomēr saruna par kolekcijas darbu pārdošanu bieži vien mākslas kolekcionāriem nav apspriežams temats. Kā stāsta mākslinieks Lučio Poci (Lucio Pozzi), Herberts un Dorotija Fogeli kolekciju “veidoja kā mākslas darbu. Tā bija mākslas darba konstruēšana. Aicināt viņus pārdod daļu no tā būtu tas pats, kas jautāt man, lai es izgriežu gabalu no gleznas.”

Vēlme saglabāt kolekciju kā vienu veselumu šķiet pašsaprotama, jo šādā veidā tiek saglabāts gan kolekcionāra redzējums, kas vistiešāk iezīmējas, aplūkojot mākslas kolekciju tās pilnībā, gan pats kolekcionārs savā veidā ir pasargāts no aizmirstības. Protams, diez vai aizmirstība ir tuvu stāvošs drauds, piemēram, Īva Senlorāna vārdam, bet to pašu vēl pirms pāris gadiem nevarēja teikt par amerikāņu mākslinieku un abstraktā ekspresionisma aizsācēju – Klifordu Stillu (Clyfford Still, 1904–1980), kurš vēl nesen tika dēvēts par šīs kustības vismazāk zināmo dalībnieku.


Kliforda Stilla muzejā, Denverā. Foto: www.e-architect.co.uk

Cenšoties nodrošināt sava radošā snieguma un vārda noturību, Klifords Stills 1980. gadā lapaspusi garajā testamentā savu mākslas kolekciju novēlēja tai Amerikas pilsētai, kura uzbūvēs muzeju vai atradīs līdzvērtīgi pienācīgu mājvietu viņa mākslas darbiem un rūpēsies par šo darbu pienācīgu uzturēšanu. Protams, ar nosacījumu, ka šīs telpas būs atvēlētas tikai viņa daiļradei un ka nevienu mākslas darbu muzejs nedrīkstēs pārdot, iemainīt vai atdāvināt. Ņemot vērā, ka dzīves laikā Stills no savas studijas izlaida tikai ap 150 gleznu, skrupulozi uzraugot, kur un kā šie mākslas darbi tiek eksponēti, tad 2011. gadā, Denverā beidzot atklājot Kliforda Stilla Mākslas muzeju, pilsētas īpašumā pārnāca ap 94% no mākslinieka mūža laikā radītajiem darbiem. Tomēr pirms muzejs bija vēris savas durvis apmeklētājiem, tā lēmums – pārdot četras no mākslinieka sievai reiz piederējušām gleznām – izsauca plašu publikas neapmierinātību (bet šo četru Sotheby’s izsoļu namā pārdoto mākslas darbu kopējā summa sasniedza 114,1 miljonu ASV dolāru). Pašreiz arī Latvijas Nacionālajam mākslas muzejam lielākie mākslas darbu un kolekciju novēlējumi nākot tieši no māksliniekiem, jo “līdz nākamajiem kolekcionāriem un dāvinājumiem ir jāizaug. Diemžēl visa Latvijas vēsture, it īpaši 20. gadsimta pieredze sniedz pietiekami daudz liecību, ka Latvijā privātajām mākslas kolekcijām nav bijusi iespēja attīstīties mērķtiecīgi – paaudžu paaudzēs. 90. gadu pirmajā pusē mēs esam piedzīvojuši ļoti nopietnu, tā saukto, veco kolekciju izpārdošanu. Tālaika vienotās kolekcijas praktiski izzuda, bet tad sāka veidoties jaunas. Viss jau nenotiek tik strauji,” teic Māra Lāce, atceroties vēl neseno situāciju valstī. Līdz šim lielākie kolekcijas testamentārie novēlējumi muzejam nākuši no Tatjanas Sutas (Romana Sutas un Aleksandras Beļcovas muzeja krājums) 2006. gadā un no mākslinieka Borisa Bērziņa 2002. gadā, kad viss mākslinieka radošais mantojums – ap desmit tūkstošiem darbu, nokļuva muzeja īpašumā. 

Tomēr tā vietā, lai ziedotu savu kolekciju jau esošai mākslas institūcijai, pēdējos gados kolekcionāri pastiprināti sāk atgriezties pie pirmsākuma – pie izvēles veidot savus privātos muzejus, galerijas un fondus. Fransuā Pino, Christie’s izsoļu nama īpašnieks un luksusa koncerna PPR galva, šobrīd savu vērienīgo laikmetīgās mākslas kolekciju eksponē divos, franču uzņēmējam piederošos, muzejos Venēcijā – 2005. gadā atklātajā Palazzo Grassi un 2009. gadā durvis vērušajā pārveidotajā muitas noliktavā Punta della Dogana. Abu tapšanā viņš sadarbojies ar pazīstamo japāņu arhitektu Tadao Ando. Starp citu, sākotnēji par iespēju Dorsoduro salas smailē veidot laikmetīgās mākslas telpu, konkurences cīņa izvērsusies starp diviem pretendentiem – Fransuā Pino un Gugenheima muzeju, arhitektes Zaha Hadida pavadībā. Bet Venēcijas pilsēta deva priekšroku Pino un Ando vīzijai – projektam, kas ar tā lakonisko tēlu iemieso ideālu harmoniju starp ēkas vēsturisko fasādi un tās jauno dzīvi. Arī Kijevā 2006. gadā tika atklāts privātkolekcijas muzejs – PinchukArtCentre, kuru dibinājis ukraiņu miljardieris un filantrops Viktors Pinčuks. Bet Bernārs Arno, pasaules plašākā luksusa tīkla LVMH īpašnieks, un līdz 2003. gadam arī izsoļu nama Phillips de Pury & Company īpašnieks, jau tuvākā nākotnē plāno atvērt savu muzeju, kura izveide uzticēta arhitektam Frenkam Gērijam. 200 miljonu ASV dolāru vērtais projekts, kuru ievērojamais kolekcionārs un Louis Vuitton Foundation for Creation iecerējis būvēt Parīzes pilsētas parkā Bois de Boulogne, pērn izraisīja protestus ar tā atrašanās vietu, izmēru un negatīvo ietekmi, ko šāda publiska ēka spējot atstāt uz apkārtējo vidi. Tomēr izskatās, ka konflikts veiksmīgi atrisināts, jo darbs pie ambiciozās mākslas telpas izveides ir atsācies. Jāteic, ka šim privātkolekcionāru sarakstam vēl ir daudz turpinātāju, bet iezīme ir viena – ja vēl pirms pārdesmit gadiem kolekcionāri deva priekšroku anonimitātei, tad šodien publikai atvērtie privātkolekciju muzeji ir kļuvuši jau par kolekcionāru nepieciešamību.

Par iemeslu šādai izvēlei, protams, kalpo dažādi faktori, kuru diapazons stiepjas no sevis pašapliecināšanas, līdz vēlmei pietuvināt laikmetīgo mākslu sabiedrībai, vai pat iespējai izdevīgi iegādāties reti pieejamus mākslas darbus (pircējiem, kuri plāno iegādāto darbu izlikt publiskai apskatei, tiek dota priekšroka galerijās; tas nozīmē, gan īsāku “rindā” gaidīšanas periodu, gan iespēju iegūt īpašumā nozīmīgāka perioda vai sērijas darbus, kā arī iegādāties darbus par zemāku summu, jo pasaulē ir pieņemtā prakse ilggadējiem galerijas atbalstītājiem sniegt atlaidi ap 15%, bet muzejiem – ap 20%). Tomēr, kā viens no galvenajiem iemesliem, kālab veidot savu muzeju nevis dāvināt esošai institūcijai, ir vēlme pasargāt darbu no nokļūšanas mākslas glabātuvē, nevis ekspozīcijā. Ņujorkas un Berlīnes galerists Frīdrihs Petcels (Friedrich Petzel) grāmatā “The Future of Art: A Manual” atklāj, ka, pat ja muzejam tiek novēlēti darbi no pasaules perstižākajām mākslas kolekcijām, nereti tie nokļūst mākslas darbu noliktavās. “Viņiem [muzejiem] vienkārši nav vietas. Arī MoMA nespēj visu izstādīt. Tieši šīs vilšanās dēļ vairums kolekcionāru teic – celsim paši savas ēkas.” No galerista pozīcijas raugoties, “protams, ir interese redzēt savus māksliniekus iekļautus publiskās kolekcijās un viņu darbus pieejamus plašākai auditorijai. Bet tad nomainās direktors, aiziet kurators, un viss nonāk noliktavā. Ko darīt? Trīsdesmit, četrdesmit, piecdesmit miljonu vērtais dāvinājums ir norakstīts. Tas tagad ir mākslas glabātuvē. Tā ir milzu problēma,” stāsta Petcels.


Mākslas dīlera un kolekcionāra Ernsta Beielera dibinātais muzejs Beyeler Foundation Bāzelē, kura izveidē piesaistīts arhitekts Renco Piano

Kā uzskata latviešu kolekcionārs Guntis Belēvičs, jautājums, ko darīt ar mākslas kolekciju, esot arī atkarīgs no tābrīža ekonomiskās situācijas. Un, lai gan ikviena kolekcionāra sapnis, kolekciju veidojot, ir uzcelt savu muzeju/galeriju, reti kuram izdodas to piepildīt. “Redziet, mākslas muzeja telpai ir zināmas prasības. Es ļoti labi varētu iztēloties, ka Koknesē, mazpilsētā kur esmu uzaudzis, reiz varētu tapt mājvieta manas kolekcijas patstāvīgai eksponēšanai. Vieta mums ir iegādāta, vajag tikai atrisināt jautājumu par finanšu līdzekļiem, kā uzbūvēt šīs telpas. Vispareizāk būtu, ja mākslas kolekcija tiktu izvietota speciāli projektētā mākslas muzeja ēkā, kas pati par sevi būtu arhitektoniska vērtība. Šeit runa ir par miljoniem. Un viss jau nebeigtos ar šādu līdzekļu piesaisti, ēkas izveidošanu un tās piepildīšanu ar mākslas darbiem. Šādus projektus ir jāprot finansēt. Ir jāspēj samaksāt ar ēku un kolekcijas uzturēšanu saistītie izdevumi, kuru segšanai, iespējams, būtu jāmeklē kāds risinājums vietējā pašvaldībā. Bet dzīve ir gara, varbūt vēl pagūsim tik daudz nopelnīt. Gara acīm es to redzu. Vēl tikai vajag daudz spēka, bet tas ir skaists uzdevums un tādam uzdevumam ir vērts veltīt dzīvi.” Jau šobrīd pasaulē apskatāmi lieliski piemēri tam, kā mākslas kolekcijas dzīvo ar to radītājiem nesaistītu dzīvi. To vidū ir mākslas dīlera un kolekcionāra Ernsta Beielera (Ernst Beyeler) dibinātais muzejs Beyeler Foundation Bāzelē, kura izveidē ticis piesaistīts arī arhitekts Renco Piano. Arī 1939. gadā izveidotais Solomona R. Gugenheima muzejs, kam par pamatu kalpojusi Gugenheima 20. gadsimta 20. gadu beigās aizsāktā Non-Objective Art gleznu kolekcija, ik gadu no jauna pārliecina mākslas un arhitektūras interesentus par šī kultūras objekta neaizstājamo lomu Ņujorkas mākslas ainā. Pērn vien Gugenheima muzeja, kura tvēriens ieskauj arī filiāles Venēcijā, Bilbao, Berlīnē, Abu Dabi, Ņujorkas rezidenci apmeklēja 1107054 viesu.

Lai gan nav iespējams prognozēt, cik no jaunizveidotajiem privātkolekciju muzejiem eksistēs vēl pēc piecdesmit vai simt gadiem, nav noliedzams, ka šodienas turīgākie kolekcionāri ir sakustinājuši mākslas pasaules tektoniskās plātnes, kas turējušas muzeju un kolekcionāru vienu no otra pieklājīgā attālumā. Līdztekus tradicionālajām izvēles iespējām – novēlēt kolekciju mantiniekiem, dāvināt muzejam vai dzīves laikā to sadalīt, kolekcionāri arvien drošāk ievelk krustiņu arī pie ambiciozās vīzijas – radīt savu privātmuzeju. 

Pēdējo gadu lielākie dāvinājumi, ziedojumi un kolekciju sadales 

* 2011. gadā Valtonu (Walton) ģimene, kuru īpašumā ir lielveikalu ķēde Walmart, Arkanzasas muzejam Crystal Bridges novēlēja 800 miljonu ASV dolāru. Šo muzeju 2005. gadā aizsāka Alise Valtone, Walmart dibinātāja Sema Valtona meita.

* Pērnā gada decembrī Christie’s izsoļu namā tika pārdota Elizabetes Teilores mākslas, modes un juvelierizstrādājumu kolekcija. Tās kopējā pārdošanas summa sasniedza 156,7 miljonu ASV dolāru.

* 2010. gadā Čārlzs Sāči izteica publisku piedāvājumu dāvināt Saatchi galeriju un daļu no savas kolekcijas Lielbritānijai. Bet vēl šodien 30 miljonu britu mārciņu lielais dāvinājums, ar tajā iekļautajiem Demjena Hērsta, Treisijas Eminas un brāļu Džeika un Dinosa Čepmenu mākslas darbiem, nav atradis nevienu ņēmēju.

I* lleana Zonabenda mantinieki 2007. gadā savā īpašumā ieguva Ņujorkas mākslas dīleres kolekcijā iekļauto Roberta Raušenberga skulptūru “Canyon”. Tā kā mākslas darba vērtība mērojama ap 65 miljoniem ASV dolāru, jaunajiem īpašniekiem par šo ieguvumu būtu jānomaksā 29 miljonu ASV dolāru apmērā noteiktie nodokļi, bet skulptūrā ietvertais Baltgalvas ērgļa izbāzenis neļauj šo darbu pārdot. Konflikts, vai nodokļi jāmaksā par objektu, kuru likums liedz tirgot, vēl nav guvis atrisinājumu. 

Kristine Kry! - 05.09.2012 05:28
Izlasot šo, radās sajūta, ka jāsāk piekopt šis 'mākslas procesa atbalstīšanas' princips! Kas zin' kā būs pēc 50 gadiem, un varbūt viena skice, pirkta Jarmarkā 100-kāršosies vērtībā. :) iedvesmojošs raksts, paldies!