JAUNĀKĀS ZIŅAS

twitter facebook
IZSOLES  
Christie's krievu nodaļas direktors Aleksejs Tīzenhauzens

Turklāt vienmēr būs kolekcionāri, kas slēpj, ka viņi krāj mākslas darbus. Daži pat pērkot izmanto starpniekus, lai neatklātu īstā īpašnieka vārdu. Bet ir arī cita tipa krājēji, kas obligāti grib parādīt, kas viņam ir. Dažkārt gadās situācijas, kad muzejs redz – konkrēts kolekcionārs rūpīgi, ar patiesu izpratni kaut ko krāj, bet neizrāda dedzīgu vēlēšanos to eksponēt, tad muzejs lēni, bez steigas, varbūt pat vairāku gadu garumā cenšas iedvest domu – bet kāpēc gan nesarīkot izstādi? Starp citu, patiesi noslēgtie kolekcionāri līdz pat nāves stundai nevienam nestāsta, ka ir krājēji. Un pēc tam šādas kolekcijas var pat pazust. Bet mēdz būt arī pretēji – cilvēks iegalvo, ka viņam ir ļoti ievērojama kolekcija. Pēc nāves radinieki grib zināt, cik nozīmīga tā ir, un izrādās – nekā interesanta.

Sarunā iesaistās Anatolijs Pedans un stāsta, ka šādi gadījumi bijuši arī Latvijā. Piemēram, atnāk cilvēks un stāsta, ka vecmāmiņa viņam novēlējusi Aivazovska gleznu. Visu mūžu viņa bija domājusi, ka tas ir īsts Aivazovskis. Bet uz gleznas vāciski uzrakstīts “nach Aiwazovski” – pēc Aivazovska.

Vai atnāk pie manis vīrs, atnes mazu sudraba skulptūriņu un saka: šis ir nozīmīgs priekšmets – to mans vectētiņš saņēma dāvanā no cara. – No kura cara? – Nikolaja II – Un kurā gadā? – 1924! – Tas nav iespējams. – Kāpēc? – Cara vairs nebija starp dzīvajiem! – Nevar būt, jūs melojat! (Vispārēji smiekli.)

Vēl ir kāds brīnišķīgs stāsts no mana kolēģa pieredzes. Viņam piezvana kāds mākslas cienītājs un saka: “Man ir lieliska impresionistu kolekcija. Atbrauciet apskatīt!” Kolēģis nopērk biļeti un aizlido. Un patiešām: kolekcija, viss pie sienām rāmjos... Bet tās ir nevis gleznas, bet reprodukciju izgriezumi no mākslas albumiem. Ir gan van Gogs, gan Monē. “Īpašnieks” saka: “Un tagad novērtējiet, cik mana kolekcija maksātu naudā!” (Atkal vispārēji smiekli.) Bet reiz es satiku vīru, kurš dzīvoja Francijas dienvidos un pastiprināti interesējās par Faberžē. Pirka lietas krāmu tirgū, brauca uz turieni sestdienu rītos un nekad nemaksāja vairāk par diviem tūkstošiem mārciņu. Viņš man parādīja mazu Faberžē lielu kolekciju – 10 priekšmetu, un visi īsti. Šis vīrs pārdeva piecas lietas un nopirka māju. Lūk, tā. Vienā situācijā – daži izgriezumi uz sienas, citā – cilvēks, kas vispār nav saistīts ar mākslu, bet kuram ir laba gaume. Pēc šodienas cenām var teikt, ka viņš ieguva savu kolekciju par grašiem.

Nesen kāda kolēģe stāstīja par jaunu tendenci – ka ķīniešu mākslas priekšmetu cenas tiek apzināti paaugstinātas. Cilvēki tirgojas izsolēs, nosauc galvu reibinošas cenas, bet pēc tam neizpērk nosolītos darbus. Tomēr šīs gaisā pagrābtās cenas tiek fiksētas un kaut kādā dīvainā veidā parādās kā šo darbu novērtējums. Vai esat saskāries ar ko tādu?

Ķīniešu māksla nav mana specialitāte, bet varbūt tādi gadījumi ir bijuši. Mūsu izsolēm piemīt zināma reputācija, un cilvēki, kas tajās piedalās, vienmēr tiek pārbaudīti – kas viņi ir, kāda ir to pirktspēja utt. Kaut kas tāds var atgadīties, bet tā noteikti nav tendence.

Jūs šodien apmeklējāt nozīmīgākos Rīgas muzejus. Bijāt Mākslas muzejā. Cik lielā mērā Latvijas modernisms iekļaujas Eiropas kopainā?

Katrai valstij ir sava loma. Šodien mēs apmeklējām Kārļa Padega izstādi. Pirms tam biju redzējis divus trīs darbu mākslas izdevumos, bet nezināju, ka viņš ir no Rīgas, tāpat kā nezināju, ko vēl viņš ir gleznojis. Atnāku uz šo izstādi un saprotu – tas ir atklājums. Visi zina, ka bija vācu ekspresionisms, ka bija reakcija uz to, kas notiek Veimāras republikā Vācijā, kas zaudēja pirmajā pasaules karā. Bet Latvijā nebija Veimāras republikas. Bet te bija Padegs. Un tad tā iedomājies – kas ir interesantāk: slavenais vācu mākslinieks Gross vai Padegs? Apbrīnojamas paralēles.

Pēdējais jautājums – cik lielā mērā tirgus ietekmē mākslu? Pirms 50 gadiem nebija interneta ar cenām, kolekcionāri nāca pie galerista vai dīlera, un tas viņiem sacīja – jā, kaut kas tāds ir ticis pārdots par tik un tik. Tagad visam cena it kā ir zināma.

Pirms piecdesmit, simt gadiem bija ļoti ekskluzīvs tirgus nelielam mantīgo lokam. Tagad iespēja kolekcionēt pavērusies daudz plašākam daudzumam. Gandrīz visa informācija, kontakti ir tīklā. Ir tādi vecās raudzes kolekcionāri, kas, ja krāj, tad noteikti ir ar attiecīgu izglītību, diplomiem, asu prātu. Nesaku, ka tagad nav jābūt gudram, lai kolekcionētu mākslu. Bet to var darīt arī pilnīgi parasts, normāls cilvēks. Kāpēc gan ne?

Tātad var teikt, ka mākslas tirgus zināmā mērā kļuvis demokrātiskāks?

Ko šajā kontekstā varētu nozīmēt vārds “demokratizācija”?

Sarunā iesaistās Aleksandrs Pedans:

Es uzskatu, ka tas turpina būt ekskluzīvs. Tagad ir vairāk informācijas. Varbūt – vairāk spēlētāju. Tomēr tā ir sava veida kasta. Lai gan, ja spriežam pēc situācijas Rīgā, te vērojama tendence, ka uzņēmēji, kurus agrāk interesēja tikai viņu bizness, tagad sāk kaut ko kolekcionēt. Protams, tirgus kļuvis lielāks informācijas lauka globalizācijas dēļ, bet tas tomēr nenozīmē, ka kolekcionēšanai pievērsušās plašas ļaužu masas.

Tā vai citādi, agrāk šī ekskluzivitāte bija spilgtāk izteikta. Un ļaudīm, kas ar to nodarbojās, patika, ka viņu ir maz. Tagad, ja man ļauts pajokot, viņi nav sajūsmā, ka krājēju skaits ir būtiski palielinājies. “Pirms 20 gadiem mani cenu piedāvājumi varēja pārsist, teiksim, divus trīs cilvēkus, kas interesējās par to pašu, bet tagad - 25!” Kļuvis interesantāk, bet arī sarežģītāk. Tā vēl aizvien ir ekskluzīva joma, bet arvien lielāks cilvēku loks par mākslu interesējas tieši šādā aspektā.

A. P. : Un tas rada papildu interesi par mākslu vispār. Turklāt tas viss ir pieprasīts. Gan informācijas, gan izstāžu ir vairāk. Ir ekspozīcijas, uz kurām nemaz nevar tikt. Uz Leonardo da Vinči izstādi Londonā biļetes pārdotas jau pāris mēnešu uz priekšu. Kad biju tur novembra beigās, varēja pierakstīties tikai uz janvāri.

Kopumā varētu secināt, ka mākslā tagad iestājušies labi laiki?

Jā, var tā teikt. Droši!

Christie’s preses foto

Arhīvā lasi:
19/12/2011 - Kolekcijas :: Anatolijs Pedans – Atdodot vārdus