JAUNĀKĀS ZIŅAS

twitter facebook
IZSOLES  
Christie's krievu nodaļas direktors Aleksejs Tīzenhauzens

Kuri krievu mākslinieki tagad ir visvairāk pieprasīti un kuru darbus visvairāk grib pirkt jūsu izsolēs?

Tas ir diezgan āķīgs jautājums. Protams, ir slavenības: Somovs, Repins, Serovs, Aivazovskis, Levitans, Poļenovs u. c. Tas ir kā ar koku. Teiksim, ozolu. Tam ir lieli, pamatīgi zari, bet, ja kārtīgi ieskatīsieties, redzēsiet arī jaunus zariņus. Te svarīga ir māka novērtēt šos zariņus. Piemēram, pirms pieciem gadiem atradu Marijas Jakunčikovas kolekciju, un daži darbi bija piedāvāti izsolē. Visinteresantāko novērtēju ar aptuveni 150 tūkstošiem mārciņu. Nolēmu, ka tik lielu, skaistu Jakunčikovas darbu tirgū vienkārši nevar būt, ka tie visi ir Tretjakova galerijā. Kolēģi nodaļā bija skeptiski: “Jā, lielisks darbs! Bet tāda cena! Tirgus nesapratīs.” Un viņiem izrādījās taisnība: tajā laikā veiksmīgi tika pārdoti ne tie paši nozīmīgākie darbi, bet lielie, nopietnie – ne. Pagāja pieci gadi, šis mākslas darbs atgriezās izsolē, un mēs to pārdevām. Bet ne vairs par 150, bet jau 750 tūkstošiem. Kurš radīja šādu tirgus situāciju – es vai pircēji? Nezinu, labprāt to pavaicātu jums. Kāpēc pirms pieciem gadiem neviens nespēja pienācīgi novērtēt mākslas darbu? Mana ir brīnišķīga loma – es tikai piedāvāju, es nepērku. Jā, jūs varat atrast mākslas darbu, publicēt to katalogā un izsūtīt pa pasauli. Tālākais ir pircēja ziņā.

Varbūt arī auditorijas izpratne par mākslu aug? Turklāt, ja ņem vērā jūsu minētos galvenos meistarus – viņi taču ir radījuši kādu noteiktu daudzumu mākslas objektu, kuri jau ir atraduši savus pircējus. Tāpēc rodas interese par otrā plāna figūrām?

Jā, tagad ir grūtāk atrast labu Repina vai Serova gleznu. Bet cilvēki, kas meklē tieši Repinu, nekad nepirks Jakunčikovu.

Turklāt pēdējos gados veidojas interesanta situācija. Visi redz, par kādām cenām tiek pārdoti darbi, kāda ir interese. Sāk iezīmēties tendence, ka tirdzniecībā iesaistās (pēc izcelsmes) nekrievu kolekcionāri. Viņiem Krievijā nav bijušas ne vecmāmiņas, ne tantes, ne viņi paši tur būtu kādreiz strādājuši, – viņi ir pilnīgi ārzemnieki, kas sāk kolekcionēt krievu mākslu. Un kāpēc gan ne?

Vai mūsdienu krievu māksla arī nonāk izsolēs?

Mums vienmēr ir šāds segments, vienmēr ir zināms daudzums mūsdienu autoru gleznu. Tomēr tas ir vairāk vietējs, īsteni krievisks tirgus.

Vai Baltijas valstīm ir kāda īpaša loma kā krievu mākslas glabātājām pēcrevolūcijas periodā? Jo tieši šeit, īpaši Rīgā, bija viens no krievu emigrācijas kultūras centriem.

Krievu māksla ir interesanta jebkur. Protams, nav noslēpums, ka šeit 20.–30. gados dzīvoja tālaika metri – Bogdanovs-Beļskis, Vinogradovs un daudzi jo daudzi citi. Pēc revolūcijas krievi izklīda pa visu pasauli. Reiz es atradu Vereščaginu pašā Amerikas vidū, Alabamā. Esmu atklājis Repina darbu kolekciju Japānā. Kas varētu iedomāties, ka tur būtu atrodams Repins? Labus krievu darbus var uziet Francijā un Itālijā. Viss ir iespējams. Arī Baltijā, protams, var atrast labas lietas. Te jāatceras Anatolija Pedana veidotā lieliskā izstāde jūsu Mākslas muzejā. Tur bija mākslinieki, kurus es nezināju vai zināju nepietiekami. Atklājumi vienmēr ir mums līdzās.

Jūs pastāvīgi kontaktējaties ar kolekcionāriem...

Jāteic, ka kolekcionāri ir ļoti interesanta tauta. Mana dzīve sastāv no tā, ka es visu laiku braukāju pa pasauli un satiekos ar viņiem. Šodien esmu Rīgā, parīt – Francijā, pēc nedēļas – jau Argentīnā. Un vienmēr ir cilvēki, kas saka – man ir lieliska kolekcija! Tu aizbrauc pie viņiem, un parasti viss izrādās ne tik interesanti. Bet ir arī tādi ļaudis, kas, kaunā piesārtuši, bilst: “Es gribētu jums kaut ko parādīt, bet neesmu pārliecināts, vai tas jūs ieinteresēs.” Un tu atnāc un saproti, ka steidzami vajag krēslu, lai cilvēks varētu apsēsties, apstulbināts no ziņas, kāda ir tās vai citas lietas vērtība.

Man ir lieliska profesija: es nekad nezinu, kādu pārsteigumu nesīs šī diena. Pirms dažiem gadiem atradām Somova darbu kolekciju. Kā tā bija nonākusi šajā ģimenē? Izrādījās, Somovs ar viņiem bija tuvos draugos un pat nomira šīs ģimenes lokā. Bet pēcteči pat nenojauta, kāds dārgums ir viņu īpašumā. Es teicu: “Tas maksā 200 tūkstošus, tas – 150, šis – 300.” Viņi jautāja: “Jūs jokojat?” Es mazliet saminstinājos: “Jūsuprāt, tas ir par maz?” – “Traks esat? Vai tiešām tas maksā tādu naudu?” Pēc izsoles viņi man zvana, stāsta, ka skatījušies internetā pārdošanas rezultātus. Un pie gleznas, kas novērtēta ar 300 tūkstošiem, esot rakstīts, ka tas pārdots par miljonu. Tur droši vien esot kāda kļūda. Saku: “Nē! Mēs patiešām to pārdevām par miljonu!” Tad klienta sieva izplūda asarās turpat pie telefona klausules. Bet vēl pirms dažiem mēnešiem es pat nenojautu, ka redzēšu šos darbus un strādāšu ar tiem. Zināmā mērā tas ir arī detektīva darbs – es cenšos atrast kolekcijas, kuras ļaudis ir aizmirsuši.

Konstantīns Somovs (1869–1939). Romantiska pakaļdzīšanās. Audekls, eļla,. 46,1x38,2 cm. 1935. gads. 2007. gadā Christie’s glezna tika pārdota par 1 588 500 sterliņu mārciņām 

Kā vērtējat privātkolekcionāru un valsts muzeju sadarbības perspektīvas?

Kas attiecas uz sadarbību ar muzejiem – tas, neapšaubāmi, ir lieliski. Jo šādu izstāžu apmeklētājiem vienkārši it kā atveras acis – viņi ierauga māksliniekus, kurus iepriekš nav zinājuši, vai kādus šedevrus. Priecē, ka šejienes muzejs [runa ir par Anatolija Pedana kolekcijas izstādi Nacionālajā mākslas muzejā 2011. gada vasarā] spēja izrādīt iniciatīvu, atrada šādu kolekcionāru un sarīkoja izstādi.