IZSOLES  
Christie's krievu nodaļas direktors Aleksejs Tīzenhauzens

Aleksejs Tīzenhauzens: “Man ir brīnišķīga loma...” 0

Intervē Sergejs Timofejevs
23/01/2012 

Starptautiskais Christie’s krievu nodaļas direktors Aleksejs Tīzenhauzens (Alexis de Tiesenhausen) Rīgā nesen bija ieradies jau trešo reizi. Pirmo reizi viņš šeit viesojās 1995. gadā, otrreiz – 2011. gada vasarā, kad atbrauca uz Anatolija Pedana kolekcijas izstādes atklāšanu Nacionālajā Mākslas muzejā. Nākdams no franču ģimenes ar emigrantu – krievu inteliģentu – saknēm, Aleksejs Tīzenhauzens gandrīz trīsdesmit savas dzīves gadus ir veltījis krievu mākslai un vistiešākajā mērā veicinājis tās popularitāti visā pasaulē. Pēdējos gadu desmitus viņa mājas ir Londonā, un profesija pastāvīgi mudina ceļot pa visu pasauli, lai atrastu aizmirstas, laikā zudušas kolekcijas un šedevrus. Sarunājamies Vecrīgas centrā, galerijā Haberland, kur mūs apņem audekli, senatnīgi rāmji un baltas sienas. Arī šīs nelielās mākslas telpas īpašnieks Anatolijs Pedans ik pa laikam iesaistās mūsu sarunā. Savukārt burvīgā Sāra Mensfīlda, viena no Christie’s direktorēm, kas specializējas krievu mākslā, tikai smaida un laiku pa laikam smejas par īpaši kolorītiem atgadījumiem. Tātad – Tīzenhauzena kungs...

Saprotams, ka tas noteikti ir garš stāsts. Bet īsos vārdos – kā nonācāt pie krievu mākslas un savas profesijas?

Kad pirms 27 gadiem nokļuvu Christie’s, nedomāju, ka uzturēšos tur ilgi. Londonā ierados, lai padziļināti mācītos angļu valodu, un izsoļu namā atradu nepilna laika darbu krievu nodaļā. Strādāju “lejā” krātuvēs, un man iepatikās. Jāatzīst, ka man ir krievu saknes – vectētiņi, vecmāmiņas; arī Parīzē augu, krievu kultūras apņemts. Bet es nedomāju par to kā profesiju. Vienkārši biju nokļuvis kaut kādā savdabīgā vidē, dzīves sfērā, un man te iepatikās. Es aizrāvos.

Kad pēc trim mēnešiem atgriezos Parīzē, teicu tēvam, ka gribu pārcelties uz Londonu un pastāvīgi nodarboties ar mākslu. Viņš “nāvīgi” apvainojās, jo uzskatīja, ka tas ir nenopietns darbs. Tēvs vēl ilgi cerēja, ka atgriezīšos, apjēdzis savu kļūdu, un studēšu tieslietas vai kaut ko tamlīdzīgu. Bet es paliku Londonā, un šis darbs man vēl šobaltdien ļoti patīk.

Tātad akadēmiskas mākslas zinātnieka izglītības jums nav?

Nē. Bet es bez mazākās kautrēšanās varu teikt, ka mākslu esmu mācījies Christie’s izsoļu namā. Patiesību sakot, pašā sākumā mēs nodarbojāmies tikai ar lietišķo mākslu. Un pirms tam es nebiju turējis rokā Faberžē vai citas šāda līmeņa lietas. Lai gan – mums ģimenē bija etvija, un tikai, sācis strādāt Christie’s, sapratu, ka tas ir Faberžē darbs. Mani radinieki tam nebija pievērsuši nekādu uzmanību visus pēdējos 50 gadus. Tēvs pat jutās aizvainots un sacīja: “Tagad tu visu pārbaudi un tikai staigā, un pēti, kas mums ir...” (Smaida.)

Domāju, ka noteikta loma bijusi arī manam vectēvam – kņazam Mihailam Šahovskim. Viņš gan neko nekrāja (jo nebija tam naudas), bet viņu ļoti interesēja krievu kultūra un militārā vēsture. Vectēva mājās bija garš gaitenis, un daļā no tā pie sienas no grīdas līdz pat griestiem bija grāmatplaukti. Kad biju pavisam mazs, skatījos grāmatas tikai no pirmā plaukta, jo tikai to varēju aizsniegt, pēc tam – jau no otra, trešā, ceturtā, piektā... Domāju, ka šis gaitenis man palīdzēja iemīlēt krievu mākslu un krievu vēsturi. Vectētiņš necentās mani mācīt, viņš tikai atbildēja uz maniem jautājumiem un ieteica: “Paņem šo grāmatu!” Vectētiņš pētīja Preobreženskas pulka vēsturi un ierādīja man, kā jāuztur arhīvs, kā jāstrādā ar informāciju.

Bet kādas ir jūsu paša aizraušanās? Vai tās ir saistītas ar krāšanu?

Jā, es šo to vācu. Bet tā nav kolekcija pilnā vārda nozīmē. Ir mākslas darbi, kurus esmu atradis un kuri man patīk, tāpēc tie karājas man pie sienas. Drīzāk “personisko kolekciju” radu divas reizes gadā kopā ar Christie’s krievu nodaļu. Es to veidoju, tā ir mana kolekcija, bet diemžēl divas reizes gadā man no tās ir jāšķiras. Tas skan savādi, bet tā ir patiesība. Turklāt tā nenotiek tikai ar mani. Kad skatāties krievu mākslas katalogu, kuru veidojis kāds izsoļu nams, vienmēr var saprast, kas notiek atbildīgā speciālista smadzenēs un kādu mākslu viņš mīl. Jūs uzreiz redzat, ka viņam patīk. Piemēram, man patīk kara māksla. Un tas ir saskatāms manierē, kā es izkārtoju vai fotografēju šāda veida darbus katalogam. Un bieži vien man nākas cīnīties ar kolēģiem, kuri saka: nu kāpēc tu atstāj veselu lapu šim zobenam vai tai ķiverei?

Dažas šādas lietas ir manā kabinetā. Bet vissvarīgākās ir grāmatas. Un tās nav tikai senas un dārgas grāmatas, tas ir darba materiāls, lai es zinātu un spētu atpazīt kaut ko tādu, kas nonāks manās rokās rīt, parīt vai varbūt pēc pieciem gadiem.

Kā jūs uztverat 20. gadsimta krievu mākslu? Kā vienotu un nedalāmu? Jo eksistēja taču gan emigrācijas, gan padomju māksla. Vai var teikt, ka tā visa ir krievu māksla?

Tās ir dažādas skolas un dažādi laikmeti. Bet – vienotas ainas ietvaros. Mainās arī auditorijas izpratnes dziļums par to, kas ir māksla. Kad sāku strādāt, pircēji galvenokārt interesējās par lietišķo mākslu. Pēc tam pamazām pieauga interese par glezniecību. Tas bija ļoti mazs un eksotisks tirgus. Pēc tam notika pārbūve, un sākās pirmais krievu mākslas bums. Tas bija gorbijmānijas laiks, kad kolekcionēja matrjoškas ar Gorbačova vai Jeļcina attēlu. Ļaudis bija kā tikko pamodušies: “Re! Ir tāda eksotika, krievu māksla. Kāpēc nekolekcionēt to?” Tad modē nāca aģitācijas porcelāns. Līdz tam šādas lietas tika pirktas par simtiem mārciņu, bet tad pēkšņi radās interese, un par šiem šķīvjiem tika maksāti 10, 15, 20 tūkstoši. Pēc tam tirgus pieklusa, iestājās recesija. Un mēs atkal atgriezāmies pie lietišķās mākslas – sudraba, bronzas, porcelāna, Faberžē darbiem. Aģitporcelāns kaut kā piemirsās. Pēc tam 2001. un 2002. gadā parādījās jau solīda un visaptveroša interese par krievu mākslu. Arī krievi no Krievijas sāka pirkt mākslas darbus. Turklāt viņi ne vienmēr dzīvoja Krievijā, bet izcēlušies gan bija no turienes. Un atkal radās interese par aģitporcelānu, glezniecību sociālistisko reālismu un tā tālāk.