JAUNĀKĀS ZIŅAS

twitter facebook
IZSOLES  
(Fragments) Paul Mccarthy. Tomato Head (Green). No Pītera Nortona privātkolekcijas

Nortonu vienmēr ir saistījusi iespēja veicināt mākslas publisku pieejamību. 1988. gadā viņš organizēja Christmas Project – aicinot māksliniekus radīt darbus, kuri pēcāk tika izsūtīti ierindas cilvēkiem kā Ziemassvētku dāvana. Tā savus skatītājus vistiešākā veidā sasniedza ap 5000 mākslas paraugu, kurus šobrīd kā interesantās akcijas vienības iekāro jo daudzi kolekcionāri. Savukārt 2001. gadā Tomasa Solomona virsvadībā ievērojama Nortona kolekcijas daļa tika ziedota ASV muzejiem. Iepriekš Solomons gada garumā ceļoja pa Ameriku, veicot izpēti, kuriem mākslas muzejiem tieši kuri kolekcijas darbi būtu visnepieciešamākie. Pīters Nortons ir iedibinājis arī grantu sistēmu, kas paredz, ka māksliniekiem pabalsts jāatmaksā vien tad, ja tie ir veiksmīgi kāpuši pa karjeras kāpnēm un ar savu mākslu iemantojuši noteiktu finansiālo labklājību.

In-depth collecting pieejai gan ir kāds “trūkums”: iepērkot vairākus darbus uzreiz, kolekcija aug neaptveramos apjomos. Pītera Nortona īpašumā šobrīd ir ap 4000 laikmetīgās mākslas darbu, kas šķiet vēl jo ievērojamāks skaitlis, ja ņem vērā, ka Nortona pamatinterese ir trīsdimensionāli objekti. Arī tik lieli, ka savā savrupmājā viņš atsevišķām instalācijām atvēlējis speciāli izbūvētas istabas. Pirms gada Nortons vērsās pie Tomasa Solomona ar priekšlikumu 60 kolekcijas darbus pārdot labdarības izsolē, kas īstenosies jau minētajā 8. un 9. novembra aukcionā Christie’s Maskavas filiālē.


Christie's Maskavas filiāle ART MOSCOW 2011 ietvaros rīkoja diskusiju “Ko privātkolekcionāram nozīmē publiskā atbildība?”

Krievijas mākslas un kolekcionāru attiecības

Pīters Nortons, nepašubāmi, ir viens no spilgtiem piemēriem privātkolekcionāra vēlmē atbalstīt publiskās kolekcijas. Taču diskusijā piedalījās arī Krievijas mākslas tirgus dalībnieki – gan kolekcionāri, gan publisku mākslas telpu pārstāvji, arī mākslinieki.

Uz jautājumu, vai publiskā atbildība atrodama ikviena mākslas kolekcionāra ētikas kodeksā, un kāda ir situācija sadarbībā starp privāto un publisko sektoru mākslas pasaulē Krievijā, izskanēja virkne sadrumstalotu izteikumu, tomēr iespējams izdalīt divus galvenos punktus, pie kuriem dalībnieki atgriezās vairākkārt: atbalsta un sadarbības sistēma un – privāto kolekciju kvalitāte. 

Sarunu sesijā kā galvenā problēma šodienas Krievijā tiek izcelta sistēmas neesamība. Proti, pārlieku savrupi un pašpietiekami strādā muzeji, attīstās privātās kolekcijas un cīnās mākslinieki. Arī atbalsts no kolekcionāru puses netiek attīstīts stratēģiski, bet gan vairāk patīk/nepatīk līmenī, ko gan, iespējams, varētu attaisnot ar vēl salīdzinoši jaunu kolekcionāru kultūru, norāda pārstāve no Jekaterinas kultūras fonda Maskavā. Problēmas šķērsgriezumu atklāj arī diskusijā pārstāvētās kolekcionāru balsis. Attiecībā uz ziedojumiem muzejiem un mākslas centriem, filantrops un franču baņķieris Pjērs Brošē (Pierre Broche), kurš dzīvo Maskavā, atklāti atzīst, ka viņam nav nekādas motivācijas dāvināt, kamēr iesīkstējis ir institūciju PR un viņš bieži vien pat netiekot ielūgts uz jaunu izstāžu atvēršanām. Brošē ir regulārs Art Moscow diskusiju dalībnieks. Piemēram, pērn viņš piedalījās sarunā par jaunajiem mākslas kolekcionāriem, izsakot apgalvojumu, ka mākslas tirgum Krievijā ir raksturīgi, ka tieši kolekcionāri “ceļ mākslinieku gaismā” – vēl pirms interesi ir izrādījuši galeriju vadītāji. Savukārt uzņēmējs Andrejs Priņevs (Андрей Гринев), apstiprinot vienotas sistēmas iztrūkumu, norāda, ka tās sakārtošana vietējā mākslas sektora attīstību visnotaļ paātrinātu, jo pats personīgi ir finansiāli atbalstījis vairākus māksliniekus, arī izstādes un to katalogu izdošanu, taču iztrūkstot centralizētas institūcijas, kurai naudu varētu ziedot, lai tā attiecīgi to sadalītu regulāru grantu veidā.

Kā otra galvenā problēma Krievijā, kas arī, iespējams, izriet no tā, ka laikmetīgās mākslas privātkolekcijas valstī vairumā gadījumu veidojušās salīdzinoši nesen, ir pašu kolekcionāru zināšanu bagāža. Jau pieminētais in-depth collecting te ir reta parādība. AES+F grupas dibinātājs un mākslinieks Ļevs Jevzovičs (Лев Евзович) sarunā apgalvo, ka kolekcionāriem ir jāseko mākslinieku izaugsmei, iegādājoties dažādu radošo periodu paraugus un nevis tikai vienu, autoru prezentējošu mākslas darbu, kā tas Krievijā ir ierasts. Turklāt kolekcionāri, kas pievēršas mākslinieku radošai attīstībai dažādos tās posmos, par attiecīgajiem autoriem var paust jau krietni profesionālāku viedokli. Savukārt uz jautājumu, kā kolekcionāra “aci” attīstīt, seko pašsaprotama, bet tāpēc ne mazāk būtiska atbilde, ka ir jākrāj biezs pieredzes slānis, ir jāapmeklē izstādes, muzeji, mākslinieku darbnīcas, pēc iespējas vairāk jāizzina. Arī Pīteram Nortonam pieder frāze, ka viņš “mācās, skatot mākslu diendienā”, ko, protams, veicina arī viņa mājas interjers, kur ar laikmetīgo mākslu viņš mostas un ar to “pagalvī” dodas pie naktsmiera.

www.christies.com