IZSOLES  
Fragments no Leo Svempa 1969. gada gleznas “Puķes”

Reportāža: Galerijas “Jēkabs” izsolē Leo Svempa “Puķes” nosolītas par 10 tūkstošiem eiro 4

Rita Kaže-Zumberga
10/04/2014 

Īpaši veiksmīgs 5. aprīļa pusdienlaiks izvērsās galerijas “Jēkabs” pārstāvjiem – salīdzinoši mazā izsoļu zāle bija pilna līdz ūkai, daudziem gribētājiem nācās saspiesties blakus telpā un par lotēm cīkstēties, vicinot numuriņus durvju spraugā. Vēl vairāk – gluži neticams daudzums mākslas darbu atrada jaunus īpašniekus – no 153 vecmeistaru un mūsdienu autoru veikumiem tika nosolīti aptuveni 60 procenti, kas ir krietni vērienīgi, ja zināms, ka vidēji Latvijas izsolēs nosola vien 30 procentus no lotēm.

Kā galerija solīja publiskajā telpā, pieejami bija dažādām tematikām veltīti un dažādās tehnikās veidoti Latvijas mākslinieku darbi. Savu atrada gan grafikas mīļotāji, gan gleznojumu un zīmējumu cienītāji. Lai gan tikai desmit mākslas darbi tika nosolīti virs 1000 eiro atzīmes, kopsummā galerija pārdeva 90 lotes 60 000 eiro vērtībā, neskaitot ierasto 20 procentu komisiju.

Pāris dienas pēc izsoles galerijas “Jēkabs” īpašniece Nadīna Vinogradova un izsoles vadītājs Jānis Piesis, neierasti tukšajām sienām fonējot, Arterritory.com atzīst, ka ir mazliet pārsteigti par rezultatīvo iznākumu un ir gatavi izvērtēt dažu dārgāk pārdoto darbu veiksmes atslēgas. Izsolē toni noteikuši vietējie pircēji; reti gadās kādi pārstāvji no Krievijas, tie visbiežāk esot dīleri. Savukārt īstenie lielās kaimiņvalsts interesenti izvēlas savdabīgus autorus – iegādājas socreālisma darbus.


Leo Svemps. Puķes. 1969. Darbs nosolīts par 10 tūkstošiem eiro (no 5500 eiro sākumcenas)

Par izsoles trumpi kļuva latviešu klusās dabas žanra aizsācēja Leo Svempa (1897–1975) “Puķes” (1969), kuras no sākumcenas 5500 eiro tika nosolītas par 10 tūkstošiem, pēcāk neļaujot nevienai no pārējām lotēm šo slieksni pārkāpt. “Šis darbs savulaik reproducēts monogrāfijā par Leo Svempu. Tagad jau var noreproducēt jebko, vienkārši samaksā un viss, bet padomju laikos grāmatās pieminēja tikai labākos darbus. Tas bija kvalitātes garants. Tirgū Leo Svempa darbi joprojām parādās salīdzinoši maz, un ja tomēr – visbiežāk tās ir reproducētas gleznas,” augsto gala cenu skaidro Jānis Piesis. 

Šobrīd diezgan pieprasīta ir klasika un mākslinieku raksturīgākie darbi, piemetina Nadīna Vinogradova, sakot, ka izteikti jūtama interese par stabilām vērtībām: “Ja iegādājas Valdi Kalnrozi, tad grib tos vēlīnākos darbus ar ūdeņiem. Agrāk pirka retumus, kolekcionāri negribēja vēl vienus Svempa “ziedus”, taču tagad novērojama pretēja tendence.”


Leo Svemps. Dārzā. Darbs nosolīts par 4700 eiro (no 2900 eiro sākumcenas)

Ievērojamu uzmanību izpelnījās arī cits Svempa eļļas darbs “Dārzā” – no 2900 eiro sākumcenas tas tika nosolīts par 4700. “Vēsturiska glezna, jo tajā atspoguļota Svempa mīļākās, reizē arī mūža mīlestības un mūzas Ērikas Romanes māja un dārzs. Lai gan precējies ar citu sievieti, viņš visu mūžu uzturēja attiecības ar Ēriku, kuras Mežaparka māja kļuva par nozīmīgu stūrakmeni abu stāstā. 2002. gadā iznāca grāmata “Mēs abi”, kurā Romane uzrakstījusi par abu attiecībām; tur arī rodama atsauce uz šo darbu,” aizkulises atklāj galerijas īpašniece. 

Arhīvā lasi: Mākslas darbu izsoles Latvijā un to ietekme uz vietējo mākslas nozari

Tikpat labu biogrāfiju sev nodrošinājusi cita glezna – Ludolfa Liberta (1895–1959) “Pilsētas ainava”, kas tika nosolīta par 4900 eiro (no 3500 eiro sākumcenas), savulaik bijusi dāvana mākslinieka labākajam draugam. “Darbs interesants ar to, ka otrpus gleznai ir veltījums Liberta draugam, mākslas vēsturniekam Jānim Siliņam. Viņš ir daudzu grāmatu autors, rakstījis arī par Ludolfu. Turpat var izlasīt arī Siliņa pateicību par dāvanu. Skaidrs, ka darbu iegādājās dēļ vēsturiskās nozīmības un paša autora novērtējuma, nevis sižeta. Vērtību paaugstina arī mākslinieka pārliecība par darba kvalitāti – acīmredzot uzskatījis par ļoti labu, lai atļautos dāvināt draugam, kurš tomēr mākslas zinātnieks,” stāsta Jānis Piesis. 

Ierasti iecienītie Herberta Siliņa darbi šoreiz netika nopirkti. Kā smejas izsoles vadītājs: “Nekādi negāja, jo nebija ieradies cilvēks, kas parasti šo autoru pērk. Latvijas tirgus ir tik jutīgs, ka, neatnākot vienam interesentam, kāda mākslinieka darbi vispār var nekustēties.” Izsolēs samanītās dīvainības atklāj arī Vinogradova: “Spēcīgi darbojas arī pūļa princips – ja kādam vajag, tad man arī vajag. Ir bijušas mazāk veiksmīgas izsoles, kur cilvēks atnācis iegādāties konkrētu darbu, bet neviens neizrāda interesi par viņa iecerēto loti, un reizēm viņš pats sāk šaubīties, pārdomā un vēlmi pazaudē. Izsolēs lielu lomu spēlē psiholoģiskais faktors.” 


Jāzeps Pīgoznis. Sasnidzis sniegs. 2002. Darbs nosolīts par 1100 eiro (no 420 eiro sākumcenas)

Jāzepa Pīgožņa (1934) neliela formāta glezna “Sasnidzis sniegs” (2002) savu jauno īpašnieku atrada par 1100 eiro (no 420 eiro sākumcenas). Nadīna Vinogradova pārliecina, ka tā nav domāta kolekcionāriem – vairāk vizuāli un estētiski baudāms darbs. Savukārt Piesis uzsver, ka “ziemas” ir Pīgožņa firmas zīme: “Tieši no šīs sērijas nāk viņa labākie darbi. Lai arī ir aprīlis, un kam tagad sniegu vajag? Bet, nē – tomēr vajadzēja, bija daudz pretendentu. Jāpiebilst, ka ziemas ainavu tirgū salīdzinoši ir procentuāli ļoti maz. Pavērojiet latviešu autoru glezniecību, kas ir tendēta uz plenēriem – jaunības dullumā, protams, velkas pa kupenām krūmus mālēt, bet, kad paliek nobriedušāki, vairs tik pa logu ko paglezno. Ziemā laba gaisma ir vien laika sprīdi un nosacīta, turklāt ir auksts, māksliniekiem salst pirksti un kājas!”

Lai gan Arnolds Spalviņš (1911–1948) vairāk gleznojis ainavas un figurālās kompozīcijas, šajā izsolē bija pārstāvēts ar kluso dabu “Ziedi” (1942), kas no 300 eiro sākumcenas tika nosolīta par 1000 eiro. Kā izrādās, vairumā viņš mīlējis atspoguļot zvejniekus, meža strādniekus un malkas vedējus savās darba gaitās, Jānis Piesis pat piebilst, ka savā samērā pagarajā praksē Spalviņa “ziedus” redzējis vēl tikai vienu reizi – māksliniekam šis esot rets sižets. Iespējams, to novērtējuši izsoles dalībnieki. Galerijas vadītāja atklāj, ka tomēr bijusi pārsteigta par negaidīto interesi, ņemot vērā faktu, ka gleznai ir neliels formāts: “Šis Purvīša skolnieka darbs vizuāli ir ļoti skaists, un otra sieviete, kas par šo darbu konkurēja izsolē, piekodināja, lai padodam ziņu, ja darbu neizpērk.” 

Patīkama iezīme mazajā Latvijas mākslas tirgū – šajā izsolē vairāk nekā parasti klātesoša bija arī mūsdienu māksla. “Nevaru gluži saukt to par laikmetīgo, jo darbi ir no 1990. un 2000. gadiem. Jāsaka, kā ir, parasti mums ir problēmas šo periodu pārdot, it sevišķi izsolēs. Taču šoreiz bija veiksmīga izlase un ļoti zemas sākumcenas, kas veicināja faktu, ka ļaudīm pēkšņi parādījās vēlme pēc mūsdienu glezniecības. Pārdevām pilnīgi visas šīs lotes. Arī Riharda Delvera (1968) abstraktās gleznas Latvijā pārdot ir ārkārtīgi grūti, taču šoreiz tika nosolīti veseli desmit darbi, turklāt pozitīvi, ka notika cīņas un summas pacēlās,” notikušo atstāsta Piesis. Ja mākslinieks ieraudzītu šādas sākumcenas, būtu dusmīgs, piemetina Vinogradova un norāda, ka tieši pieejamība un ažiotāža nospēlēja galveno lomu, kas bijis arī mērķis. Delvera darbi no 33–55 eiro sākumcenām tika uzsolīti pieklājīgi – līdz pat vairākiem simtiem eiro. 

Abi galerijas pārstāvji atzīst, ka no loģikas viedokļa izsolē nekad neliek vienlaicīgi tik daudzus viena autora darbus, bet šoreiz noticis pretējais – cilvēki sāka pirkt, un cīkstiņš piesaistīja arī pārējos. “Nostrādāja psiholoģija: “Tūlīt visa tā Delvera čupa beigsies, man vēl nekā nav, jāsāk piedalīties!” Prieks, ka izkustējās, jo izsolē ierasti svarīgāk būtu izturēt unikalitāti,” spriež izsoles vadītājs. 


Vija Zariņa. Divi simti septiņi. 2000. Darbs nosolīts par 2000 eiro (no 550 eiro sākumcenas)

Mākslinieces Vijas Zariņas (1961) darbs “Divi simti septiņi” (2000) no sākumcenas 550 eiro tika uzsolīts līdz 2000 eiro. Nadīna Vinogradova uzskata, ka sākumcena bijusi neadekvāti zema, bet cilvēki apzinājušies vērtību un to uzsolījuši: “Mēs bijām ieinteresēti šos darbus pārdot, tāpēc sākumcenas bija ļoti pieejamas, paļāvāmies uz cilvēku savstarpējo cīņu, kas ļautu summām pakāpties.”

Tāpat veiksmīgi par 1200 eiro (no 330 eiro sākumcenas) pie jauniem saimniekiem tika Jutas Policjas un Mareka Gurecka 2005. gada glezna “Restaurācijas darbnīca”, kā arī vairāki Arta Butes (1958) darbi palielināja savu sākotnējo vērtību un šobrīd jau atraduši citas sienas.

Nauda Manā prātā - 12.04.2014 23:58
http://youtu.be/gVa5HUGGPmo
students . - 11.04.2014 08:32
Latvijai nereti ir otrais variants, vismaz attiecoties uz šajā izsolē pieminētajiem mūsdienu mākslas paraugiem :)
Totels D. - 10.04.2014 23:05
Nevar saprast kapēc Latvijā notiek izsoles. Tur, kur mākslas tirugus mutuļo jau gadu desmitiem, izsolēs nonāk tādi darbi, kuri kā likums var aizdedzināt un uzspridzināt iekāri pēc tā un savādāk cenu griestus nevar uzzināt, kā vien visiem iekārotājiem satiekoties vienkopus. Otrs iemesls ir vēlēšanās vāju vai viduvēju darbu pārdot "ar cerību", ka vismaz diviem iepatiksies un tie pacīnīsies, bet visbiežāk tādu štruntīgu darbu likšana izsolēs beidzas ar neko. Trešais iemesls ir kādas lielas kolektcijas izpardošana vienā pasākumā, ar lielām šansēm pārdot pie viena arī visu ko viduvēju..Tur, kur mutuļo mākslas tirgus jau gadu desmitiem, nav nekādu problēmu pārdot labus darbus arī neliekot tos izsolē, pa tiešo, caur dīleriem. Izsoles Latvijā atgādina bērnu spēlēšanu veikalos.
R. R. - 10.04.2014 18:29
Iemācīt mīlēt laikmetīgo mākslu, sākumā to izpārdodot par grašiem? Var jau būt, ka tā nav slikta pieeja - tā teikt - veicināt mākslas pieejamību =) Lai gan šeit minētie darbi jau nu vēl nav tā drosmīgākā laikmetīgā māksla.