Foto

Tēma: Mākslas darbu izsoles un to ietekme uz vietējo mākslas nozari

Rita Kaže-Zumberga
19/03/2014 

Aktualizējot lasītājiem izsoļu sfēras jaunumus Latvijā, esam saskārušies ar iezīmēm, kas pavada šo specifisko vidi un liek uzdot jautājumus. Tālab piecirtām kāju “vietējā mākslas dīķa” ūdeņos, lai kaut nedaudz atsegtos gultne. Kāda tad īsti ir izsoļu vide Latvijā? Vai tai piemīt jelkāds spēks, lai atstātu ietekmi uz vietējo mākslas nozari? Un kurā mirklī laikmetīgā māksla jaudās izkļūt no “peramā zēna” statusa? Jo nav noslēpums, ka vietējās izsolēs tā parādās gaužām reti un galvenokārt kā laikmetīgā glezniecība vai grafika, virkni citu izteiksmes mediju atstājot aizdurvē. 

Aicinājām izteikties sešas Latvijas mākslas tirgū iesvētītas personības, kas izsoļu vidē jūtas pietiekami droši, lai nebaidītos pateikt skarbāku vārdu un, iespējams, liktu aizdomāties citiem iesaistītajiem, piemēram, mākslas radītājiem. Ierobežojot sarunas attālināšanos no pamattēmas, tika uzdoti trīs konkrēti jautājumi, kurus pēc savas izpratnes šķetināja Ivonnas Veihertes mākslas galerijas vadītāja Ivonna Veiherte, antikvariāta un galerijas Art Embassy vadītājs Aigars Grīnbergs, klasiskās mākslas galerijas “Antonija” vadītājs Norberts Sarmulis – visi trīs iepriekšminētie ir rīkojuši vai joprojām rīko mākslas darbu izsoles; atbildes sniedza arī ilggadējā galeriste Inese Riņķe, kā arī advokāts un mākslas kolekcionārs Lauris Liepa un uzņēmējs, mākslas kolekcionārs Guntis Belēvičs. 

Lūdzu, raksturojiet izsoļu vidi Latvijā!

Ivonna Veiherte, galeriste

Izsoļu vide Latvijā ir savdabīga, tā sastāv no dažiem izsoļu rīkotājiem, no “īstajiem” Latvijas kolekcionāriem un no mākslas interesentiem, kam patīk sev šad tad ko iegādāties. Lielāko daļu veido tā saucamie “pārpircēji” – uz izsolēm sapucējušies un noskuvušies, bet ikdienā melnajos maisos pārnēsā gleznas no viena veikala uz otru. Izsolēs atpazīstami kā tie, kas sēž ar bezmaksas katalogiem, rūpīgi pieraksta cenas, un pēc tam darbus pārdod tālāk. Viņi aizņem zāles lielāko daļu un nāk arī lai noskatītos, ko kurš sola, lai pēc izsoles mestos klāt un mēģinātu iepazīties ar kādu interesentu. 

Latvijā notiek intensīvas mākslas darbu izsoles, kas pat varētu izbrīnīt, jo esam pieraduši žēloties par cilvēku pirktspēju attiecībā uz mākslas darbiem. Tomēr parādās aizvien jauni pircēji, kuri bieži nemaz nav Latvijas pilsoņi un kas sāk “uzsist cenu” vietējiem tēlotājmākslas un lietišķās mākslas priekšmetiem, tādējādi nopietni konkurējot ar tiem pircējiem, kuri agrāk bija gandrīz vienīgie.

Latvijā tāpat kā citur pasaulē ir dažāda līmeņa izsoles. Svarīgākās, kuras gaida visi, protams, ir “Mākslas vēstniecības” (Art Embassy) rīkotās – tur ir visplašākais un kvalitatīvākais piedāvājums. Bet ir arī tādi izsolītāji, kur par darba autentiskumu “spried vien pats”. Salīdzinot ar pasaules izsoļu namiem, Latvijā ar to nodarbojas paši antikvariāti, kas tomēr ir dažādas lietas.  

Aigars Grīnbergs, antikvariāta un galerijas Art Embassy vadītājs

Šobrīd Latvijas izsolēs ir novērojama pozitīva tendence – gan pagājušajā, gan šajā gadā izsolēs ir uzstādīti jauni mākslas tirgus rekordi. Arī sabiedrības interese par izsolēm ir pieaugusi, parādās arvien jauni interesenti gan no Latvijas, gan ārvalstīm. Izsoles pie mums ieviesušās diezgan nesen. Līdz ar to arī sabiedrības atsaucība un uzticība izsolēm aug palēnām; vien pēdējā laikā esam sākuši novērot, ka tas sāk kļūt par plašāk zināmu veidu, kā pārdot un pirkt mākslu.

Norberts Sarmulis, klasiskās mākslas galerijas “Antonija” vadītājs

Īsumā varu atbildēt, ka Latvijas izsoļu vidē patlaban ir vērojama izaugsme. Tā norisinās mēreni stabili, kas, savukārt, liecina par ilgstošas attīstības perspektīvu. 

Inese Riņķe, galeriste

Pirms vairākiem gadiem, kad izsoļu darbība sāka attīstīties, par to biju diezgan skeptiska. Bet liekas, ka sasniegumi ir ļoti cienījami; es vērtēju, ka izvēlēts ir pareizs un profesionāls virziens. Kā tālāk attīstīties? Divas lietas, kas var veidot šo interesi – mākslas darbi un kolekcionāri. Ja jums būs izcili kvalitatīvi darbi, iespējams, tie sasniegs rekordus. Nevis mākslas videi jāaug kaut kā no sevis, bet ir jāceļas darbu vērtībai. Cilvēki vēlas ekstra kvalitāti; ja varat to piedāvāt šajā segmentā, tad būs labi rezultāti. 

Lauris Liepa, advokāts un mākslas kolekcionārs

Mākslas priekšmetu izsoles Latvijā notiek samērā regulāri. Tomēr publiski sludinātās izsoles notiek tikai Rīgā un to skaits nav liels. Izsoles organizē dažas mākslas galerijas, patstāvīgi vai sadarbībā ar patronējošām iestādēm (bankas iepazīstina klientus ar interesantiem atradumiem). Iedzīvotāju skaita un kultūras dzīves intensitātes ziņā Rīga varētu pretendēt uz Eiropas nozīmes mākslas tirgus statusu, taču izsolēs, kur pamatā tiek piedāvāti Latvijas autoru darbi, galvenokārt piedalās vietējie mākslas lietpratēji – galeristi, kolekcionāri, mākslas pētnieki. Kopumā jāatzīst, ka mākslas izsoļu aktīvo dalībnieku loks ir neliels, tie ir savstarpēji pazīstami un tāpēc prognozējami spēlētāji. Taču reizēm arī viena kolekcionāra interese var atstāt nozīmīgu ietekmi uz mākslas jomu, piemēram, būtisku cenu pieaugumu kāda mākslinieka vai žanra darbiem.

Guntis Belēvičs, uzņēmējs un mākslas kolekcionārs

Tas ir labs jautājums – pirmkārt, mums ir izsoles! Tā nebija pirms desmit gadiem, taču šobrīd izsole kļuvusi par ikdienišķu parādību, ar ko regulāri nodarbojas kādas 4–5 mākslas galerijas. Otrkārt – tā lieta ir atdzīvojusies. Tagad izsolēs tiek sasniegti kaut kādi rekordi, rezultāti, kas dienas beigās izsoļu vadītājus padara smaidīgus. Pats biju pēdējā izsolē galerijā “Antonija”, gribēju to sajūtu, un novēroju, ka tur piedalījās visi reāli lielākie Latvijas mākslas kolekcionāri, kas liecina, ka mākslas tirgus ir atdzīvojies. Esmu bijis izsolēs Londonā, varu salīdzināt, ka mums tas tirgus tomēr ir deformēts. Tirgus ir vieta, kur tiekas pircējs ar pārdevēju, bet mums mākslinieku ir krietni vairāk nekā pircēju. Tā ir atšķirība. Neliels mākslas darbu pircēju skaits spēj būtiski ietekmēt visu. Par retiem un vērtīgiem darbiem kolekcionāri ir gatavi saķerties un solīt izteikti vairāk, bet par vidēja līmeņa darbiem neviens netaisās iespringt. Faktiski mūsu izsoļu vidē tiek ļoti apdalīti dzīvie mākslinieki, jo jebkurš kolekcionārs var nopirkt darbus no mākslinieka vai galerijas, bet izsolēs pierādās, ka uzsolīti tiek darbi, kuru autori nav vairs mūsu vidū, kas ir miruši, kas vairs nerada. Un viņu labāko darbu dēļ cenas sasniedz milzīgas virsotnes. 

Vai izsoļu vide ir pietiekami ietekmīga, lai atstātu iespaidu uz vietējo mākslas nozari? 

Ivonna Veiherte, galeriste

Ietekmīgākās izsoles, kas uzdod toni visai antikvāra dzīvei Latvijā, viennozīmīgi ir “Mākslas vēstniecības” rīkotās, ko administrē “Izsoļu nams”. Nākotnei nozīmīgi, ja tiek kāpinātas cenas kādam noteiktam māksliniekam vai kādiem konkrētiem priekšmetiem kā šobrīd tas, piemēram, ir porcelāna figūriņām. Tad tas iespaido attiecīgo mākslas nozari. Tāpat izsoļu rezultātus bieži izmanto kā argumentus citiem pārdevējiem, lai varētu pamatot cenu pieaugumu kādam mākslas priekšmetam.

Turpretim mūsdienu latviešu mākslas liktenis izsolēs uzrāda patieso ainu, kas īsti notiek. Tiek izklīdināta migla, cik, piemēram, būtu jāmaksā Frančeskai Kirkei, kas izsolēs, salīdzinot kaut vai ar Aiju Zariņu, tiek nopirkta par daudzkārt zemāku cenu. Tātad izsole strādā kā indikators un ietekmē cenu politikas veidošanos. Nereti šī iemesla dēļ mākslinieki paši bieži ir sašutuši, ka to darbi ar kādreizējo pircēju gādību nonāk izsolēs, jo, ja tos tur nepērk par attiecīgo, bieži mazāku cenu kā pašā mākslinieka darbnīcā, kā tad tos turpmāk pārdot?! Gribu tomēr uzsvērt, ka izsole, protams, galu galā var būt arī sakritību virkne – kāds neatnāca, kāds aizrāvās ar solīšanu u.tml., bet tendenci tomēr tā fiksē visnotaļ labi.

Aigars Grīnbergs, antikvariāta un galerijas Art Embassy vadītājs

Izsoļu rezultāti atstāj nozīmīgu iespaidu uz vietējo mākslas tirgu, jo diezgan labi parāda tābrīža tendences un cenu līmeni. Ja kāds autora darbs izsolē ir bijis plaši pieprasīts un sasniedzis augstu pārdošanas cenu, pēcāk viņa darbi kļūst vairāk pieprasīti un bieži vien pieprasījums pārsniedz piedāvājumu, līdz ar to arī cenas automātiski paaugstinās. Tomēr pretēja tendence, ka darbu nepārdošana izsolē pazeminātu to cenu, nav novērota; vienīgi to autoru darbus, kurus izsolēs nepārdod jau vairākkārt, izsoļu rīkotāji turpmāk izvairās ņemt, komplektējot nākamās lotes. 

Norberts Sarmulis, klasiskās mākslas galerijas “Antonija” vadītājs

Par ietekmi nevaru atbildēt, manuprāt, tā varētu būt neliela. 

Inese Riņķe, galeriste

Šķiet, pagaidām ietekmē tieši klasisko mākslu – ievieš entuziasmu visiem vērtīgo klasiskās mākslas darbu īpašniekiem. Piedāvājot muzeja līmeņa darbus, cilvēki apzinās, ka tie vairs nekad nebūs pieejami. Galvenais faktors – iegūsi tagad vai nekad. Būtisku lomu spēlē ne tikai lokālie kolekcionāri, bet arī cilvēki no ārpuses – Maskavas kolekcionāri. Kas reizē ir kompliments vietējiem un Latvijas mākslai kopumā, jo cilvēki ne tikai vārdos, bet arī finansiāli apliecina savu respektu, novērtē mākslas kvalitātes. Ietekme palielinājusies līdz ar nekustamo īpašumu nozares atdzīvošanos, kas veicinājusi klasiskās mākslas uzplaukumu, ko redzam izsoļu rezultātos, kas ir nebijušos augstumos.

Lauris Liepa, advokāts un mākslas kolekcionārs

Domāju, ka izsoļu ietekme uz vietējo mākslas tirgu nav izteikta. Kopumā tās neveido cenu līmeni tirgū, drīzāk atspoguļo to attiecībā uz kādu specifisku autoru vai norāda uz mainīgajām pieprasījuma tendencēm. Izsoles zināmā mērā aizpilda vērienīgu publisko mākslas pasākumu trūkumu, izņemot “Jarmarku” Latvijas Mākslas akadēmijā gada noslēgumā, Rīgā nav regulāru nozīmīgu mākslas notikumu, piemēram, mākslas mešu. Mākslas tirgus Latvijā ir privāts, nevis publisks. Kolekcijas papildina individuālos meklējumos. Tomēr dažas izsoles ir radījušas zināmas korekcijas pieprasījumā pēc noteiktu autoru darbiem – nesena vairāksolīšanas divkauja pat kļuvusi par moderno pilsētas leģendu.

Guntis Belēvičs, uzņēmējs un mākslas kolekcionārs

Uzskatu, ka gana ietekmīga. Ir skaidrs, ka izsolēs var nopirkt mūsu laikabiedru mākslas darbus par būtiski zemākām cenām nekā no viņiem pašiem. Tiesu izpildītāji atdod darbus par ļoti lētām sākumcenām, īpašnieki vai kolekcionāri grib šķirties no darbiem, kurus vairs nevajag. Bet realitātē ikviens var pārdot tikai tad, ja kāds to pērk, un vēl būtiski – par kādu naudu pērk. Izsole uz to atstāj lielu ietekmi. Cena ir iedomāts lielums, tāpēc tā ir mākslinieku traģēdija. Iedomāta traģēdija. Mākslinieks pirms krīzes, kad nauda bija neierobežotā daudzumā, iespējams, pārdeva darbus par vairākiem tūkstošiem. Viņam šķiet, ka, tagad pārdodot darbu par lētāku cenu, tiktu grauts sabiedrības priekšstats par to, cik tieši vērta ir viņa māksla. Un tāpēc to ņem ļaunā. Savukārt darba pircējs pret to attiecas kā pret savu mantu – par cik gribu, par tik pārdodu! Bet pārdot var par tādu summu, par kādu to gatavs pirkt kāds cits. Tā ir īstā tirgus cena. Realitāte ir tāda – ja mākslinieks par savu darbu prasa 5000 eiro, bet izsolē to varu nopirkt par 500 eiro, tad es izvēlos otro variantu.

Kālab, jūsuprāt, Latvijas izsolēs tik reti parādās laikmetīgā māksla, neskaitot glezniecību? Kas būtu jādara, lai šo situāciju mainītu? 

Ivonna Veiherte, galeriste

Izsolēs reti, bet tomēr ir parādījusies laikmetīgā māksla. Pati savulaik esmu mēģinājusi radināt publiku, tādas rīkojot... Taču pat mūsdienu glezniecību pārdot ir gandrīz neiespējami. Ja ņem no mākslinieka, tas prasa tik sevis cienošu cenu, ka pārdot var vienīgi tad, ja iepriekš zina pircēju. Bet šādā gadījumā izsole nav nepieciešama. Tomēr Latvijas izsoļu apmeklētāji pārsvarā ir klasiski orientētas mākslas cienītāji. Laikmetīgās mākslas trūkumu skaidroju vienkārši – izsoļu rīkotāji nevāks darbus, nedrukās tos katalogā, ja nav nekādu cerību tos pēcāk pārdot. Uz jautājumu, vai tur var ko darīt, viennozīmīgi varu atbildēt, ka tur darīt nevar pilnīgi neko. Es arī nezinu daudzus tādus mūsdienu māksliniekus Latvijā, kas būtu jāizsola. Varbūt laikmetīgajai mākslai vēl jānostāvas? 

Aigars Grīnbergs, antikvariāta un galerijas Art Embassy vadītājs

Izsolēs reti parādās laikmetīgā māksla, jo tā šobrīd nav pieprasīta Latvijas mākslas tirgū. Diemžēl ir ļoti šaurs klientu loks, kas to māk novērtēt un vēlas iegādāties. Tā parasti tiek tirgota, uzreiz saskaņojot ar konkrēto interjeru. Ir tikai pāris kolekcionāru, kas iegādājās laikmetīgo mākslu mākslas dēļ, nevis kā interjera papildinājumu. Tie mākslinieki, kas, sadarbojoties ar galeriju, paralēli tirgo arī no darbnīcas, zaudē “ekskluzivitāti” un menedžmentu, kas bieži vien var iekārdināt potenciālo pircēju. Jo īpaši šādu autoru darbi kļūst par interjera papildinājumu, kuru kā flīzes var izvēlēties, izstaigājot pāris veikalus, nevis uzlūkojot kā investīciju. Klasiskā māksla jau ir piedzīvojusi laika pārbaudījumu, cenu līmenis ir dabiskā kārtā koriģējies un pircējiem ir maz iespēju pārmaksāt un “iegrābties” darbā, kurš pēc pāris gadiem vairs nebūtu mākslas tirgū aktuāls. Pērkot laikmetīgo mākslu, šāds risks ir daudz lielāks un tāpēc cilvēki izvēlas to pirkt vai nu caur sev uzticamiem konsultantiem, vai ja izsolēs, tad arī tikai jau ļoti plaši atpazīstamu un stabilu autoru darbus. Kā vēlāk izrādās, pat tad šie pircēji pārsvarā ir tie, kas labi orientējas laikmetīgajā mākslā un tās tirgū.

Norberts Sarmulis, klasiskās mākslas galerijas “Antonija” vadītājs

Ja būtu vairāk maksātspējīgu kolekcionāru, kuriem interesētu laikmetīgā māksla, tad tā parādītos izsolēs. Ja, nu, gadījumā jums ir zināmas kādas personas, kurām regulāri interesē Latvijas laikmetīgā māksla, būšu pateicīgs par informāciju.

Inese Riņķe, galeriste

Pēc pieredzes zinu – lai saņemtu atbildes, ir jāuzdod pareizie jautājumi. Kāpēc tieši “šie” darbi tika nopirkti par tik augstām cenām Latvijas izsoļu vidē? Par augstām cenām tiek pārdoti absolūti pirmās rindas latviešu klasiskās mākslas vārdi un darbi – lūk, atslēga uz visiem jautājumiem, tostarp par laikmetīgo mākslu un tās izteiksmes medijiem. Augstu cenu var sasniegt tikai tad, ja interesentu loks ir lielāks par vienu personu, kā arī ja darbam ir tik izcila biogrāfija kā Pauļuka vai Strunkes gleznām, kuras regulāri tiek eksponētas muzejos, papildinātas ar monogrāfijām, grāmatām un izstāžu sarakstiem. Pats galvenais – šo autoru darbu skaits ir ierobežots, jo viņi ir miruši. Īsāk sakot, svarīgi pieprasījuma aspekti ir pirmā numura vārdi, pirmās kategorijas darbi, kā arī ir neseni notikumi, kas izstāžu formātā apliecina šo darbu nozīmīgumu. Nekā tāda jūs neatradīsiet, ja runājam par laikmetīgo mākslu. Nav muzeju ekspozīciju, pietrūkst skaļu notikumu, kas iekrāsotu autoru biogrāfijas un viņu darbus tik spilgtās krāsās, lai pārliecinātu kolekcionārus, ka jāpērk tieši šī mūsdienu autoru māksla. Iepriekš atvainojos, bet mākslinieki turklāt ir dzīvi – līdz ar to viņu darbu skaits nav ierobežots, nav noslēgts, turpinās un ir procesā. Būs vēl un vēl. Taču lielākā problēma ir tā, ka mākslinieku panākumi galvenokārt ir tikai lokāli.

Kolekcionāru vēlmi iegādāties šos darbus par ievērojamām cenām bremzē Latvijas Laikmetīgās mākslas muzeja ekspozīcijas neesamība. Satiekoties ar jebkuru cilvēku no ārzemēm, ir jādzird – kur var redzēt šo autoru darbus? Vai ir muzeju kolekcijas? Vai tie tiek eksponēti? Ja ir tikai dažas galerijas, ar to ir krietni par maz. Tas traucē izveidot stabilu interesi un stabilu cenu. Pēdējos gados kolekcionāru pulks pieaug, bet lēni. Ar laikmetīgo mākslu vienalga būs problēmas, Demjena Hērsta rekordus šeit neviens nesasniegs, un atbilde vienkārša – viņu reprezentē viens kolekcionārs un viena galerija, kas ir pretrunā ar mūsu autoru pārliecību – jo vairāk galeriju, jo esmu slavenāks, atpazīstamāks un vērtīgāks. Pazūd svarīgs elements – ja būsiet rets, tad būsiet iekārojams. Ja tā nav, kāpēc maksāt vairāk? Absolūti nav svarīgi, kādā izteiksmes medijā mākslinieki strādā, tas tiklab attiecas uz laikmetīgo glezniecību. Paliek retie rekordi ārpus Latvijas un nejaušas lietas, kas gaida pamatīgu darbu, infrastruktūras sakārtošanu, kura ir degradēta vai pat tādas vairs nav.

Lauris Liepa, advokāts un mākslas kolekcionārs

Laikmetīgie autori un nedaudzie mākslas interesenti Latvijā ir savstarpēji tik tuvi, ka izsoles kļūst par lieku starpposmu. Mākslas darbi Latvijas iedzīvotāju mājās ir retums, diemžēl joprojām tā tiek uztverta kā zināma elitārisma pazīme. Lielākā daļa sabiedrības mākslas darba iegādi uztver kā izšķērdību pat tad, ja mākslas darba cena ir samērīga ar ienākumiem. Patērētāju sabiedrībā mākslu uzlūko caur dekoratīvo prizmu, ko gan varētu labot ar mākslas un kultūras izglītošanu skolā un mākslas pieejamības veicināšanu. Piemēram, padomju laika vērienīgās Mākslas dienas. Laikmetīgas lietišķās mākslas popularizēšana būtu valsts un arī pašvaldību uzdevums – skulptūrām, dizaina elementiem jākļūst par ierastu sastāvdaļu pilsētvidē. 

Guntis Belēvičs, uzņēmējs un mākslas kolekcionārs

Laikmetīgajai mākslai nav pircēju. Mākslinieki negrib un nav gatavi tikt konfrontēti ar situāciju, ka pirks par zemu cenu vai nenopirks vispār. Tā ir vieglāk uzturēt mītu, ka konkrētā autora māksla ir dārga. Tikai viņš pats zina, par cik pārdod. Pircēju skaits, kas Latvijā pērk mākslu, ir ierobežots. Savā starpā mēs kolekcionāri spriežam, ka esam kādi 50 cilvēki, kas iegādājas mākslu vairāk nekā var tajā mirklī pielikt mājās pie sienas, ka veidojas jau kaut kāda nebūt kolekcija. Savukārt cilvēki, kuri veido ļoti lielas kolekcijas, Latvijā ir tikai 5 līdz 7. Cik no šiem piecdesmit pērk to, ko mēs saucam par laikmetīgo mākslu? Es pērku. Bet, ja nevaru to dabūt tirgus segmentā, ko sauc par izsolēm, es eju pie māksliniekiem uz mājām, uz darbnīcu un pērku tur. Mākslinieki izdomājuši izvairīties no konfrontācijas, ka darbus var nepirkt, vai arī negrib ar izsoļu palīdzību noskaidrot savu darbu patieso vērtību. Cena ir nosacīts, iedomāts lielums. Tā ir kāda pircēja, kas konkrēto darbu iekārojis, gatavība šo cenu maksāt. Mākslinieka iedomātajam, nosauktajam ciparam ar realitāti nav nekāda sakara.

Es uzskatu, ka studenti Latvijas Mākslas akadēmijā tiek mācīti nepareizi – ka viņi ir vislabākie savas mākslas pārdevēji. To uzskatāmi pierāda paši pasniedzēji, tirgodami savu mākslu no kabinetiem akadēmijā, to uzskatāmi pierāda katra “Jarmarka”, kur studentu darbi maksā tūkstošus, lai pasniedzēju darbi varētu maksāt vēl vairāk tūkstošus. Tiek mācīta nepareiza attieksme, ka mākslinieks ir pats savas mākslas pārdevējs… Līdzko viņš sāk domāt par savas mākslas pārdošanu, tā neko vairs nevar uztaisīt. Vajadzētu mācīt pilnīgi pretējo – ka ir galerija un ir galeristi, tā ir speciāla profesija, kuras pārstāvji ir mācīti pārdot. Jābūt kaut kādai ētikai, nevar rīkot savu personālizstādi vienā galerijā un pēc trim mēnešiem otrā galerijā. Kurš tad no galeristiem angažēsies šī jaunā mākslinieka dēļ? Tā ir ļaunuma sakne. Jāsūta talantīgi jaunieši par valsts naudu uz ārzemēm, jādibina stipendijas, lai apgūtu māku pārdot mākslu. 

Dzīvojam pārliecībā, ka mūsu māksla ir izcila, paši savā sulā vārāmies, līdz tagad esam liecinieki, ka, Rīgai esot Eiropas kultūras galvaspilsētai, nav kur to mūsu mākslu apskatīties! Laikmetīgās mākslas muzejs nav, Nacionālais mākslas muzejs ir ciet! Nonākam pie secinājuma, ka 25 gadu laikā mūsu valstī nav bijusi nekāda kultūras politika! Kā varam to mainīt? Jāskatās patiesībai acīs un jābrauc mācīties uz ārzemēm.