IZSOLES  
Dr. Simona Makseliene

Pieminējāt Ķīnu. Raudzīšanās Austrumu virzienā šodien ir izteikta – ne tikai mākslā, bet arī citās nozarēs. Kāpēc, Jūsuprāt, tā notiek un tieši tagad? Vai tie ir meklējumi pēc kā jauna un atšķirīga?

Atbilde varētu būt gan ļoti izsmalcināta, gan arī ļoti lakoniska – nauda. Austrumu reģionā ir daudz miljonāru. Arābu valstīs, Indijā u.c. Un viņi vēlas iegūt šo dzīves ekstra kvalitāti un ieguldīt naudu mākslā un kultūrā, kļūstot par kolekcionāriem.  Tālab pirmā atbilde būtu – nauda. Otra atbilde – Austrumos ir ārkārtīgi liela populācija, tāpēc skaidrs, ka proporcionāli ir arī ļoti daudz talantīgu mākslinieku, kas vilina meklētājus. Taču tas ir sekundārs iemesls.

Raugoties vēsturiski – mākslas centri vienmēr ik pa laikam ir mainījuši vietu. 19. gadsimtā un 20. gs. sākumā mākslas meka bija Parīze. Pēc Otrā pasaules kara epicentrs pārvirzījās uz Ņujorku. Šobrīd tas pārceļas uz Pekinu. Arī pasaules galerijas un izsoļu nami šajā reģionā atver struktūrvienības. Jāmin arī vērienīgais Luvras projekts Abu Dabi u.tml.

Lekcijā runājāt par primāro un sekundāro mākslas tirgu. Varbūt variet īsumā paskaidrot, kas tie tādi ir un kā tie savā starpā atšķiras? 

Primārais mākslas tirgus ir platforma, kur mākslas darbs tiek pārdots pirmo reizi. Proti, tas nāk vai nu no mākslinieka darbnīcas vai no galerijas, kas mākslinieku pārstāv, bet ar nosacījumu, ka darbs vēl nekad nav tirgots. Savukārt sekundārajā tirgū tiek piedāvāti tādi mākslas darbi, kas jau iepriekš ir pirkti, cena fiksēta kādā datubāzē, un nu tas tiek atkārtoti likts zem āmura, atrodot jaunu īpašnieku. Tas ir dabisks process, mākslas darbu “ceļošana” ir daļa no to būtības. Kaut vai tāpēc, ka īpašnieki nedzīvo mūžīgi. Un tā darbi nonāk Izsoļu namos.

Minējāt arī britu mākslinieku Demjenu Hērstu, kurš šo primāro un sekundāro mākslas tirgu kārtību mainīja.

Jā, Demjens Hērsts ir piemērs, kā abi tirgus veidi tika sakausēti kopā. Viņš lauza teorētisko modeli, 2008. gadā sarīkojot pats savu izsoli. Pēc šī precedenta galerijas un izsoļu nami sāka apsvērt savu lomu. Taču neilgi pēc Hērsta gājiena diemžēl iestājās ekonomiskā krīze un uz laiku mākslas procesu normāla attīstība apstājās. Šobrīd notiek drīzāk atveseļošanās, nekā virzība uz priekšu. Tomēr Hērsta izsole viennozīmīgi lika aizdomāties par lietu kārtību. Bet runa te ir par pasaules tirgu, nevis Baltijas valstīm.

Vai, interesējoties un pētot pasaules mākslas kolekcionārus, kuri ir ietekmējuši mākslas tirgus virzību – Jums ir kādi secinājumi par rakstura īpašībām, kas kolekcionāram būtu nepieciešamas? Jo nenoliedzami veiksmē lielu lomu spēlē tieši viņu personība, un tā ir jāņem vērā, analizējot viņu darbības principus.

Tas ir interesants jautājums. Darbs psihologiem. Kolekcionāri viens no otra ļoti atšķiras. Mākslas kolekcijas iemieso īpašnieka personību, ir kā ego papildinājums. Uzskatu, ka ir ļoti būtiski, lai kolekcionārs pats piedalās savas kolekcijas veidošanā. Viņš, protams, var konsultēties ar profesionāļiem, taču, ja tiek algoti kuratori vai mākslas vēsturnieki, veidojas apjomīgas un vērtīgas kolekcijas, taču aiz tām vairs nevar saskatīt personību, es vairs neredzu kļūdas – kas īstenībā ir viena no interesantākajām lietām. 

Vēl varētu izcelt trīs svarīgas rakstura īpašības, kam būtu jāpiemīt labam kolekcionāram. Pirmkārt – viņam vai viņai jābūt apveltītam ar tādu kā estētisko instinktu. Nav obligāti jābūt izglītotam mākslas vēsturē. Kolekcionārs var būt ārsts, matemātiķis, tehniķis, vienalga. Bet estētiskais instinkts ir kaut kas pirmatnējs, līdzīgi kā oža. Otrkārt – kolekcionāram jābūt elastīgam, taču svarīgs ir arī mugurkauls, citādi tik daudzo pieejamo mākslas darbu jūklī veidotos mākslas kaleidoskops, nevis atlasīta kolekcija. Un, treškārt, svarīgi ir nebūt daļai no pūļa. Pasaules slavenos kolekcionārus vieno tas, ka viņi ar savu izvēli ir bijuši dažus soļus priekšā citiem. Un tā kļuvuši par flagmaņiem.

Vai, Jūsuprāt, privātkolekcionāriem ir jāizrāda savas trofejas publiski? Vai kolekcijās ir jāļauj ielūkoties? Jo man ir sajūta, ka mākslas darbs nav tas pats kas, piemēram, privāti iegādātas mēbeles, kas ir katra paša darīšana. Šķiet, mākslas darbam piemīt kas tāds, kas vismaz teorētiski dod tiesības ikvienam to apskatīt. 

Skaidrs, ka tās ir kolekcionāra tiesības izlemt, vai kolekciju publiski izrādīt vai nē. Taču no mākslas darba viedokļa – ir daudz veselīgāk, ja tas tiek rādīts. Mākslas darbs savā ziņā ir līdzīgs zemes īpašumam. Zeme nekad nevar piederēt pilnībā. Ir iespēja tikai uz laiku būt zemes īpašniekam. Līdzīgi ir ar mākslu: ir iespējams kādu tās artefaktu iegūt noteiktu laika periodu, bet neiespējami kļūt par tā absolūto īpašnieku. Mākslas darbs jau nemirst, tas vienmēr pārdzīvo savus īpašniekus. 

www.menorinka.lt