IZSOLES  
Dr. Simona Makseliene

Mākslas tirgus detektīve 0

Intervē Anna Iltnere
25/07/2011 

Dr. Simona Makseliene (Makselienė) ir mākslas kritiķe un Viļņas izsoļu nama “Mākslas tirgus aģentūra” dibinātāja un direktore. Mākslas meses ARTVILNIUS’11 ietvaros viņa ne vien piedalījās ar stendu paviljonā, bet arī uzstājās ar lekciju “Sekundārā mākslas tirgus pulss”. Ar detektīves dedzību viņa lekcijā virknēja pasaules topa izsoļu mākslas darbu cenas un to krasās svārstības sekundārajā mākslas tirgū, izgaismoja likumsakarības un iezīmēja kontekstu.

Vienas stundas garumā mākslas zinātņu doktore baroja klausītāju prātus ar tik bagātīgu pasaules mākslas tirgus šedevru, galvu reibinošu izsoļu rezultātu un pasaulslavenu kolekcionāru personību izklāstu, ka, pieļauju, katrs otrais lekcijas apmeklētājs neviļus vakarā virtuāli pāršķirstīja pasaules izsoļu arhīvus kā elpu aizraujošu literatūru. Arterritory.com bija tā iespēja ar Dr. Simoni Makselieni Viļņā tikties un izjautāt par mākslas tirgus situāciju Lietuvā un plašākā ģeogrāfijā.

Kā Jums radās ideja atvērt izsoļu namu, kad Lietuvā tobrīd – 2007. gadā nekā tāda vēl nebija?

Tā bija brīva niša. Ideja brieda jau vairākus gadus. Kad vēl studēju Mākslas akadēmijā, pasniedzēji bieži minēja, ka Lietuvai trūkst profesionāla izsoļu nama, ka tāds ir nepieciešams. Civilizētam mākslas tirgum ir vajadzīga sava mākslas mese, nacionālā galerija un arī izsoļu nams. Tobrīd nekā no tā nebija. Taču situācija ir mainījusies. Nu ir gan izsoļu nams, gan arī 2009. gadā aizsāktā mākslas mese ARTVILNIUS, gan arī tajā pašā gadā atvērtā Viļņas Nacionālā mākslas galerija. Bet mākslas tirgus, salīdzinot ar citām valstīm, vēl tik un tā ir ļoti jauns.

Kas ir mainījies šo četru gadu laikā kopš atvēršanas? 

Ir mainījusies mūsu darbības koncepcija. Pirmajā izsolē, kas notika 2007. gada 14. septembrī, uzsvars tika likts uz laikmetīgo mākslu. Bet ātri aptvērām, ka gājiens bija par strauju, ir jāvirzās pamazām, soli pa solim. Laikmetīgā māksla nav no tiem pirktākajiem segmentiem. Šobrīd galvenokārt strādājam ar starpkaru perioda mākslu. Jāatzīst, ir liels pārsteigums, cik to laiku mākslinieki šodien ir pieprasīti. Bet laikmetīgo mākslu prātā paturam. Domāju, ka pieprasījums pēc tās ir laika jautājums.

Vai tas, ka kolekcionāri izvairās iegādāties laikmetīgo mākslu un kā formātu lielākoties atzīst tikai gleznu – ir saistīts ar zināšanu un pieredzes trūkumu un ar laiku tomēr varētu mainīties?

Jā, kolekcionāri Lietuvā priekšroku dod gleznām, turklāt tieši eļļas glezniecībai. Pat zīmējumi, kas cenā mēdz būt pieejamāki un kvalitātē nebūt neiepaliek darbiem uz audekla, nav īpaši iecienīti. Domāju, ar laiku tas noteikti mainīsies, jo jau esmu novērojusi situācijas uzlabošanos. Cilvēki ir sākuši aktīvāk ceļot, vairāk redz, apmeklē mākslas biennāles, starptautiskas meses, paplašinās viņu redzesloks, kas ir svarīgs faktors, lai mainītos izpratne. 

Taču ir samilzusi cita problēma. Labākie Lietuvas laikmetīgās mākslas pārstāvji ir pārcēlušies uz dzīvi ārvalstīs – ASV, Francijā u.c., kur strādā un veido karjeru. Mākslinieki emigrē, un viņu darbi ārvalstīs gūst pavisam citu cenu, pārlieku augstu Lietuvas tirgum. 

Vai Lietuvas mākslas tirgus kā atšķiras no Latvijas un Igaunijas? Jeb iepretim pasaules ainai visa Baltija ir uz vienas līnijas? Lekcijā Jūs minējāt salīdzinājumu, ka Lietuvas mākslas tirgus ir kā unikāls rezervāts.

Būtībā mākslas tirgus visur darbojas pēc vieniem un tiem pašiem likumiem. Taču visām trim Baltijas valstīm ir kāda raksturīga iezīme – kolekcionāri ar šauru interešu loku. Viņus saista tikai vietai piesaistīti mākslinieki. Lietuviešu kolekcionāri meklē lietuviešu autorus, latviešu kolekcionāri – latviešu, igauņi – igauņus. Viņi ir kā ieslēgušies nacionālajā mākslas scēnā. Citās valstīs pasaule šķiet atvērtāka un arī mazāka, jo nav nekas neierasts iegādāties kaut vai, teiksim, ķīniešu mākslinieka darbus.