Foto: Didzis Grodzs

Brektes grēki 4

Vilnis Vējš
09/04/2012

Foto: Didzis Grodzs

Kristiana Brektes izstāde “Absolūtais ļaunums” skatāma galerijā “Alma” līdz 17. maijam

Jaunā izstāde autoram ir kā atgriešanās uz reiz jau mītas taciņas: koša glezniecība visās spektra krāsas ar izaicinošiem tematiem bija vērojama jau viņa agrākajās solo skatēs – “Gastronoms” (Latvijas Mākslinieku savienības galerija, 2007) un “Mani dzīvnieki. Alerģija” (galerija Alma, 2009). Pēc tām sekoja izlūkgājieni citās tehnikās – “Rīgas madonnas” (galerija Alma, 2010) un “Trofejas” (Rīgas mākslas telpas Intro zāle, 2011). Pirmajā no tiem Brekte pievērsās liela izmēra akvareļiem, otrajā – skulptūrām no sintētiska materiāla, ar iekļautiem ready made elementiem. Tiesa, Madonnas bija vairāk uzskatāms par kopdarbu ar kuratori Ievu Kulakovu, kas pievienoja Brektes akvareļiem viņam neraksturīgus satura akcentus, savukārt gatavo priekšmetu māksla visu laiku ir mākslinieka interešu lokā – tieši ar to saistāma viņa agrā parādīšanās mākslinieku kopējās izstādēs.

Konstatējot mākslinieka atgriešanos pie reiz jau izmēģinātām formām, kritiķim (man) būtu jāturpina analīzi, parādot, kas tad ir mainījies mākslinieka daiļradē. Tomēr tas ne vienmēr nozīmē – kas būtisks izstādē. Tādēļ labāk iestarpināšu personisku atkāpi. Kristians Brekte ir viens no  māksliniekiem, kura darbībai sekoju līdzi jau kopš pašiem tās pirmsākumiem. Pēc katras izstādes presē ir parādījies kāds mans sacerējums – saruna, recenzijas. Tas liecina ne tikai par to “jaunāki nepaliekam”, bet arī, ka šo to par Brektes mākslu esmu jau pateicis. Pašam nākas vien vērt vaļā vecus failus, piemēram, http://www.diena.lv/izklaide/nejausibai-ir-nozime-655570 . Tomēr, vēršot uzmanību uz visām lieliskajām kvalitātēm, kas piemīt viņa glezniecībai, apzināti esmu vairījies no sižetu interpretācijām. No vienas puses tādēļ, lai nevairotu, manuprāt, nevajadzīgo Brektes “skandālista” imidžu, ko kultivē mediji, no otras – tādēļ, ka man par viņa darbu saturu tiešām nav pārliecinošas versijas. Tomēr jaunās izstādes nosaukumā un pavadtekstā Brekte pats liek manīt, ka viņa mākslā sižetam ir nozīme, atsaucoties ne vairāk, ne mazāk, kā uz desmit baušļiem, Dantes Dievišķo komēdiju un septiņiem nāves grēkiem. Ar to pašu viņš pamet ēsmu bezgalīgām spekulācijām, kam jau pakļauta informācijas sabiedrības kritika, jautājums par pēcnāves dzīvi un vēsturisks atskats no mūsdienām līdz pat viduslaikiem. Kritiķim, lai noskaidrotu savu attieksmi, nav citas iespējas kā sekot saviem iespaidiem tāpat kā skatītājam, un tieši to es grasos darīt, kaut gan jāatzīst, ka personiskos iespaidos vien balstītu pieeju pats bieži esmu brāķējis.

Galerijas “Alma” izkārtojums ir tāds, ka pirmā telpa, kas paveras apmeklētāja acīm, ir ar brūnsarkanām sienām un patumša. Gleznas izgaismo tēmēti prožektori. Jāatzīst, ka labāku ekspozīcijas veidu Brektes audekliem pat grūti iedomāties. Krāsas parādās visā savā ķīmiskajā spožumā un kontrastainajos salikumos, figūras un žesti – ar Brektes glezniecībai raksturīgo teatralitātes devu. Jāpiemetina, ka Kristianam ir scenogrāfa izglītība, tāpat kā “Almas” galeristei Astrīdai Riņķei. Dramatiskais apgaismojums, kas citkārt glezniecības eksponēšanai var nebūt īsti piemērots, šoreiz liekas vietā. Iespaidi uzreiz salūst divās daļās – vieni atgādina par vitrāžām baznīcu logos, otri – par ceļojoša atrakciju parka “šausmu istabām”. Ja pat uz mirkli izdodas iejusties pazemīga seno laiku baznīcēna ādā, kas labprātīgi ieradies uzklausīt sprediķi, tad tūlīt klāt ir arī šaubas, ka lielais miroņgalvu skaits, kas paveras acīm, taču nevar būt domāts nopietni. Tā, protams, ir vien skatītāja paša neticības absolūtam un samaitātības pazīme, pie kuras vainojama tipiska mūsdienu mākslas patērētāja skepse. Asociācija ar atrakciju parku tomēr ir izlīdzinoša, jo šajā iestādījumā bailes ir īstas, kaut gan par tām var tūdaļ pat gardi pasmieties.

Interesanti, ka, lai gan darbu nosaukumi, kā allaž Brektem, ir asprātīgi negaidīti, tos var uztvert arī pilnīgi bez humora izjūtas. Kā tad bija senos laikos – nosaukums sekoja darbam vai tomēr otrādi? Jokus pat vērts uz brīdi mest pie malas, jo tad degoša ragana (“Ezerā nenogrima”), kailu sievieti sagrābis nezvērs (“Nemesis”) vai divi dzērienam piesūkušies viepļi (“Laika nosišana”) parādās kā didaktiskas un patosa pilnas grēku un tiem sekojošā soda ilustrācijas, kādas izsenis sastopamas sakrālajā mākslā. Tomēr detaļas, kas ņemtas kā no intīmpreču salona (lateksa maska, lodīte zobos), humora izjūtu drīz vien atgriež pie dzīvības, atgādinot, ka grēcīgu ainu un soda izpildes vērošana, tāpat kā fantazēšana par tām, ir mūžsens izklaides veids. Starp baznīcu un atrakciju parku šajā aspektā nav nekādas pretrunas – turklāt šādu atziņu viegli var pārnest no darbu sižetiskā risinājuma formālajā, kaut vai, vērojot, cik eleganti tecināta krāsa veido miroņgalvas smaidu (“Laiks nevienu negaida”). Vai labpatika, vērojot košās krāsas, un uzjautrināšanās, šausminoties par sižetiem, ir adekvātas reakcijas, protams, varētu strīdēties bezgalīgi, bet tikpat labi iespējams atšķirt Umberto Eko “Neglītuma vēsturi” un ar to arī diskusiju beigt, jo māksla tomēr ir prakse, nevis teorētisku problēmu šķetinājums.

Galerijas baltajā zālē izvietotie darbi tēmu variē un attīsta tālāk, piedāvājot gan tehniku, gan stilistisku dažādību. Viduslaicīgās šausmas par sevi atgādina nezvēru – mutantu veidolā (“Depresija”, “Dzimis, lai zaudētu”). Nekur nav pazudušas kārdinošās jaunkundzes no poparta tēlu galerijas, kas dega elles liesmās jau tumšajā istabā. Tomēr ekspozīcijā dominē postmodernās stilizācijas ar akvareli kolorētos zīmējumos, kas atgādina ilustrācijas no kādas didaktiskas grāmatas, kaut gan to saturs ņemts no mūsdienu televīzijas “karstā piedāvājuma” tēmām (“Pirmais randiņš”, “Nelaid, māte, bērnus mežā!”, “Nāves pirksts”, “Talantu fabrika”).

Darbu nosaukumi vedina uz domām, ka, mākslinieka ieskatā, ticība mediju sabiedrības viltus aktualitātēm ir vēl viens nāves grēks, par kuru pienākas nežēlīgs sods. Šausmu galeriju vainago bijušais valsts prezidents gotiskā grimā, kas uzlūko no galerijas tālākā kakta (“Dakter’s nāk”). Ap to laiku mani piemeklē atziņa, ka gotiskā subkultūra, lai gan ir stilistiski “netīra”, proti, eklektiska, pretencioza, teatrāla un komerciāli angažēta, tomēr ir bezmaz vai vienīgais veids, kurā mūsdienu cilvēks var atļauties būt dziļi nopietns bez intelektuāla vēsuma vai postmodernas ironijas, tāpat kā seno laiku baznīcēns ticēt ellei vai kā bērns baidīties šausmu istabā.

Arhīvā lasi:
30/03/2012 - Atklāšanas :: “Absolūtais ļaunums” uzskicēts
29/03/2012 - Ekspress intervija :: Kristians Brekte
23/03/2012 - Ziņas :: 
Kristians Brekte “Absolūtais ļaunums”
10/02/2012 - Recenzija :: Šekspīrs un sarkanais buciņš

23/06/2012 - Recenzijas :: Bīstamie locekļi 
15/05/2011 - Dienas ducis :: Kristians Brekte

Lasiitaajs Parastais - 10.04.2012 19:24
K.B. ir ļoti talantīgs mākslinieks. Var runāt par viņa uzpūsto skandalozumu un vēl visuko, bet visos medijos, kuriem viņš ķeras klāt, viņš ļoti virtuozi tiek ar visu galā. Pat ne tiek galā, bet paceļ to jaunā kvalitātē. Vai tās būtu biezās eļļas krāsas (eļļa?) vai plūstošais akvarelis. Vai tā būtu skatuve ar priekšmetiem, vai taksodermijai līdzīgās skulptūras - viss viņam padodas. Zelta rokas šitam velnam :)
R. R. - 10.04.2012 09:58
Izstāde šoreiz labāka par recenziju =) Kaut kas pietrūka, V.V...
acīgā skaistule - 09.04.2012 16:47
Teikšu godīgi, man bija nedaudz garlaicīgi. Darbi ir ļoti labi, arī tas, ka ir tie akvareļi turpināti - ir forši. Bet gaidīju kaut ko vēl... kaut ko jaunu? Protams, tas varbūt vairāk pasaka par skatītāju nekā ir pārmetums māksliniekam... Ko skatītāji izstādēs sagaida. Un vai vienmēr vajag kaut ko jaunu. Bet ja tāda sajūta ir, ka pie tās ir vainojams...
students . - 09.04.2012 14:56
brektes glezniecība piestāv Almas telpām ļoti