JAUNĀKĀS ZIŅAS

twitter facebook
Foto: Edgars Pohevičs

Nav sakars 0

Grupas izstāde “Kāds sakars” Liepājā, koncertzālē “Lielais Dzintars”
Toma Harjo personālizstāde “Aicinājums” Pāvilostā

Helmuts Caune
01/08/2019

Līdztekus VV Foundation rīkotajai un atbalstītajai izstādei “Kāds sakars”, kas līdz 13. septembrim apskatāma Liepājā, koncertzāles “Lielais Dzintars” mākslas telpā Civita Nova, izdots arī katalogs, kura noslēgumā lasāma fonda līdzdibinātāja, arhitekta Viļņa Štrama eseja par atmiņas lomu mākslas darba uztverē. Citējot Hansu Georgu Gadameru un virkni citu kontinentālo filozofu, Štrams beigās secina, ka mūsdienu mākslas uztverei un saprašanai nepieciešama īpaša piepūle, kas, iespējams, atšķiras no tās, kas bija jāliek lietā, konfrontējot ar mākslu līdz 19. gadsimta vidum. Tomēr ir vērts iesaistīties šajā piepūles darbā pat tad, ja sākotnējais mulsums šķietami ved strupceļā.

Mākslas darba iekšējā noslēgtība un nepakļaušanās skaidrai interpretācijai nav tikai šajā izstādē apskatāmajiem darbiem piemītoša īpašība, bet arī pašas izstādes temats un pašrefleksija. Kā savā ievadtekstā norāda kurators Tomass Pārups, sarunvalodas izsauciens “Kāds sakars?!”, kas izmantots izstādes nosaukumā, ir atsaukšanās tieši uz to prāta stāvokli, kas mēdz piemeklēt skatītāju, nonākot konfrontācijā ar Latvijas jauno mākslinieku un mūsdienu mākslas darbiem vispār.


Foto Edgars Pohevičs

Šaubos, ka tā bijusi arī katra atsevišķā izstādes dalībnieka refleksija. Ar četriem no pieciem māksliniekiem vai mākslinieku apvienībām biju pazīstams jau iepriekš, un, ciktāl šī pazīšanās man ļauj spriest, viņu personīgie projekti un meklējumi ir visnotaļ atšķirīgi. Vienīgais, kas šīs izstādes dalībniekiem ir neapšaubāmi kopīgs, ir piederība mākslinieku jaunākajai paaudzei.

No pieciem vispazīstamākā un Latvijas publikas atzinību un ievērību visvairāk iemantojusī droši vien ir Vika Eksta. Uz Liepāju viņa atvedusi Natašu – tēlu, kas viņas darbos manīts jau iepriekš, bet kuram šajā izstādē pievērsta nedalīta uzmanība. Natašu un viņas dzīvi mēs iepazīstam caur video, fotogrāfiju un divām lielformāta attēlu kolāžām. Lai arī tas ir izdomāts tēls, mēs visi (ar “mums” saprotot abstraktu Rīgas/Latvijas/Austrumeiropas sabiedrību) Natašu esam redzējuši, satikuši vai varbūt pat pazinuši. Ekstas sociālantropoloģiskā skatiena asums un prasme savus novērojumus precīzi vispārināt fikcionālā tēlā ir atzīstama un asprātīgi izpildīta. Neskaidrs ir jautājums par ironijas klātbūtni darbā. No vienas puses, videodarbā ar ekscentrisko sievieti Pļavnieku pagalmā ir kaut kas mērķtiecīgi grotesks un komisks, no otras – māksliniece šajā tēlā iejūtas pati, līdz ar to padarot sevi neaizsargātu. Tā teikt, ja jūs smejaties par Natašu, jums jāsmejas arī par mani.


Elzas Sīles darba fragments

Sabiedrības kritika un analīze no snobiski elitārām pozīcijām ir netikums, kas mākslas pasaulei bieži tiek pārmests, un, ja tas izpaustos šajā izstādē, to vēl vairāk pastiprinātu neatvairāmā doma, ka jaunie, stilīgie “Rīgas” mākslinieki atveduši savu mākslu uz “provinci”. Un šo iespaidu vēl vairāk pastiprinātu GolfClayderman darbs “Ievas pārvērtības” – video un fotogrāfijas, kur apvienības inscenētajā modes skatē piesaistītās vietējās sievietes no Liepājas droši defilē ekstravagantos apģērbos.

Pārups kategoriski uzstāj, ka snobisma netikums viņa piesaistītajiem māksliniekiem nav raksturīgs un tā vietā viņi pasaulē raugās ar visu pieņemošu, atvērtu, rotaļīgu un fascinācijas pārņemtu skatienu. Es tam ticu – ne tikai tāpēc, ka tiecos pieturēties pie labvēlīgākās interpretācijas, bet arī tāpēc, ka zinu šos māksliniekus un regulāras viņu darbu uztveršanas procesā savas bažas esmu pārvarējis. Turklāt atbruņojošs bija arī kuratora asistenta Venta Vīnberga aizrautīgais stāsts par to, ar kādu sirsnību Margrieta Griestiņa no GolfClayderman strādājusi ar liepājniecēm un viņas iesaistījusi šī mākslas darba tapšanā. Problēma varbūt slēpjas tajā, ka ne visiem ir iespēja Ekstas vai GolfClayderman darbiem pievērst uzmanību garākā laika posmā vai klausīties šajos stāstos, bet īstermiņa tuvinājumā darbu prezentācijas veids ar lielu iespēju "nolasās" kā ironisks, lai neteiktu – nievājošs. Par to liecina arī tas, ka atruna par snobiskā skatījuma kļūdaino šķietamību jānorāda tekstā – un šī nav pirmā reize, kad tas tiek darīts. “Ievas pārvērtības” un “Nataša” nav ironiski vai zobgalīgi darbi, tie nodarbojas ar nebijušu situāciju konstruēšanu, uzmanības pievēršanu citādajam un masu kultūras tēlu transformēšanu. Bet ko darīt, ja kolektīvie stereotipi kombinācijā ar šo darbu prezentācijas veidu skatītājam rada iespaidu, ka te notiek zobošanās par vienkāršo cilvēku, liek viņam ar šo iespaidu aiziet mājās un vēl vairāk atsvešina no laikmetīgās mākslas? Es neapgalvoju, ka tā ir mākslinieka atbildība, tomēr kaut kas šajā situācijā nedod mieru.


Subspatial.xyz (Aleksandrs Breže un Armands Freibergs) darbs. Foto Edgars Pohevičs

Neitrālāki pret sociālo tematiku ir pārējie trīs darbi, kuru autori ir Katrīna Čemme, Elza Sīle un apvienība Subspatial.xyz, kurā darbojas Aleksandrs Breže un Armands Freibergs. Čemmes monolītā instalācija Epoxy, kas izstādes iekārtojumā novelk svešādu robežu starp Ekstas un GolfClayderman darbiem, turpina autores fascināciju ar iejaukšanos lietu materialitātē un spēlē ar laika un telpas dimensijām. Sīle savukārt turpina darbu pie glezniecības žanra pārdefinēšanas, demonstrējot klasisko materiālu daudznozīmīgumu un ķermeniskumu. Prieku sagādā acīmredzami dinamiskā ideju attīstība un kontinuitāte, kas izpaužas caur divām samērā nesenajām Rīgas personālizstādēm un šo, kurā darbiem un maketiem, kas daļēji bija apskatāmi maijā Rīgas cirkā, pievienotas jaunas dimensijas un idejiskie aizmetņi. Savukārt Subspatial.xvz, ar kuru darbu līdz šim nebiju pazīstams, ar savu krāšņo instalāciju man kā vienaudzim patiesi sasildīja sirdi, iekļaujot tajā vizuālas atsauces uz nozīmīgiem mūsu kopīgās bērnības elementiem. Šī darba spilgtajā, bet arī meditatīvajā formā visvairāk izpaužas “savrupība” un “eskeipisms”, uz ko kā jaunajiem māksliniekiem raksturīgām īpašībām norāda Pārups. Breže un Freibergs rāda pasaulei savu aizrautību ar personīgās vēstures nospiedumiem, kuri, ja ticam Štramam un Gadameram, ir vitāli svarīgi tagadnes un nākotnes konstituēšanā.

Izstādes telpa, kas būtībā ir vienkārši koncertzāles foajē, nav pārlieku pateicīga mākslas izstādīšanai: tā ir neviendabīga un caurvējīga, un ēkas arhitektūra ir spēcīgs uzmanības novērsējs. Iemitināt šādā vidē piecus savstarpēji atšķirīgus laikmetīgās mākslas darbus nav viegls uzdevums, un jāatzīst, ka Pārups ar to ir ticis galā godam: ar ierobežotu scenogrāfisko līdzekļu palīdzību un rūpīgi izmantojot vien tādus ieročus kā darbu izvietojums un savstarpējais attālums, ir radīta situācija, ka jebkuram koncertzāles apmeklētājam – arī tādam, kas te ieradies citā nolūkā – kļūst skaidrs, ka viņš ienācis mērķtiecīgi veidotā mākslas izstādē.


Skats uz izstādi. Foto Edgars Pohevičs

Tiesa, ja ir mērķtiecība, jābūt arī mērķim, un nav īsti skaidrs, kāds tas ir šīs izstādes gadījumā. “Izvest jauno mākslinieku mākslu no Rīgas un parādīt provincei” būtu pārāk vienkāršs un snobisks skatījums, kas arī liecinātu par ignoranci par notiekošajiem mākslas procesiem Latvijas novados. Lai gan, protams, ārpus Rīgas šie konkrētie mākslinieki ir izstādījušies maz, un tīri šī iemesla dēļ izstādes fakts ir atzīstams par labu esam. Tomēr izstādes notikumu pavada zināms neobligātums – jā, Liepāja, bet varēja būt arī citur, jā, šie pieci, bet varēja būt arī citi pieci, varēja vispār nebūt. Šajā ziņā izstādes nosaukums raksturo arī pašu izstādes faktu. Nav sakara un nevajag – te mēs esam, patīk jums tas vai ne. Jauni, droši, citādi.

Vienu dienu pēc “Kāds sakars” atklāšanas Liepājā apmēram stundas braucienā uz ziemeļiem – Pāvilostā – atklājās vēl viena VV fonda rīkota izstāde – Toma Harjo personālizstāde “Aicinājums”. Harjo ir unikāls jaunais mākslinieks, kura vērīgums pret personīgo pieredzi Jehovas liecinieku draudzē un ārpus tās novedis pie inscenētu un dokumentālu fotodarbu sērijas, kurā attēlotie cilvēki un situācijas ar rūpību, maigumu, bet arī zināmu spriedzi stāsta par ticīgas apziņas pieredzi arvien sekulārākā pasaulē. “Aicinājums” ir turpinājums sērijai “Patiesībā”, kas pirms pāris gadiem bija apskatāma Kim? laikmetīgās mākslas centrā, un izstādē apskatāmi gan jau redzēti, gan jauni darbi, taču tematika palikusi nemainīga. Par Harjo grūti pateikt ko jaunu: viņa ierašanās Latvijas mākslas ainā joprojām ir tikpat svaiga, kāda tā bija 2016. gadā, un vēršanās fotogrāfijās rada gan zināmu satraukumu, gan cilvēkmīlestības uzplūdus, un šī pretruna vien jau norāda uz to vērtību un daudzdimensionalitāti. Var vien piebilst, ka šīs izstādes telpas Pāvilostas Šneidera laukuma ēkā ir īstens atradums un Harjo darbiem ļoti piemērotas. Arī par neobligātumu te nekādu aizdomu nav – skaidrs, ka Pāvilosta ir VV fonda topošās rezidences izvēlētā pilsēta, Harjo ir viņu atbalstītais mākslinieks un viņam bija pienācis laiks jaunai personālizstādei. Viss ir ārkārtīgi loģiski.

Viena doma, kas man nedeva mieru pēc šo divu Latvijas Rietumkrasta izstāžu apmeklējuma, bija šī: man ir grūti artikulēt izteikto atšķirību starp abām. Proti, ja izstādē “Kāds sakars” gadījuma pēc būtu seši mākslinieki, šķiet pilnīgi skaidrs, ka Toms Harjo nevarētu būt šis sestais. Tas vienkārši nav iedomājams. Bet kāpēc? Arī viņš ir jaunais mākslinieks, arī viņš nenodarbojas ar sociālu kritiku un pievēršas sev personīgi svarīgajam no pēc iespējas neitrāli vērojošāka skatpunkta. Bet kaut kā starp viņu un Pārupa kvintetu, ja atļausiet, nav sakara. Un es saknē noraidu versiju, ka tas varētu būt Harjo darbu sensitīvās sociālās tematikas dēļ. Nē, Eksta un GolfClayderman savā ziņā pieskaras kaut kam ne mazāk sensitīvam. Štrams savā esejā citē Delēzu un Gvatari, kuri par mākslas darbu runā kā par “sajūtu būtni”. Bet sajūtas ir neskaidras domas – tādā ziņā, ka tās atrodas apziņā, bet tām (vēl) nav atrasta piemērota valoda. Un sajūta par šo divu izstāžu atšķirībām un to, kāpēc Harjo ir tik atšķirīgs pat no piecu Liepājā izstādīto darbu savstarpējām atšķirībām, ir diezgan izteikta, bet tās artikulācijai vēl pietrūkst valodisku līdzekļu. Iespējams, virziens, kurā vērts šos līdzekļus meklēt, ir mākslinieku dažādās noskaņotības pret pasauli un apkārtējo vidi – kamēr Harjo izteikti vēlas ar to runāt, dalīties un saprasties, Liepājas piecinieks drīzāk izvēlas, ja ne noslēgties, tad eksistēt pasaulei paralēli. Bez tiesāšanas.