JAUNĀKĀS ZIŅAS

twitter facebook
Foto: Ansis Starks

Lodziņš ir pavērts 0

Recenzija par grupas izstādi “Ļoti mazs lodziņš” kim? Laikmetīgās mākslas centrā, mākslinieki - Viktors Timofejevs, Evita Vasiļjeva, Jāko Pallasvuo (Somija), Bora Akindžiturks (Turcija); kurators Kaspars Groševs
Izstāde apskatāma līdz 4. augustam

Vilnis Vējš
25/07/2019

Foto: Ansis Starks

Ļoti mazs lodziņš uz kim? Laikmetīgās mākslas centra nākotni ir pavērts – tajā apskatāma kuratora Kaspara Groševa veidota izstāde, kuru ir liels kārdinājums uzskatīt par pieteikumu, viņam stājoties kim? programmas direktora amatā. Tomēr, kā noskaidroju sarunā ar Kasparu pirms dažiem mēnešiem, izstādes iecere viņam radusies, vēl neesot ne tuvumā atbildīgajam postenim, un patiesi programmatiskos darbus redzēsim labi ja nākamajā sezonā. Tomēr institūcijai, kura vismaz pāris pēdējos gadus šķita darbojamies mazliet autopilotā – vadoties ne tik daudz pēc kādas radoši oriģinālas vīzijas, cik pēc izstādīto mākslinieku piederības formāli nedefinētam, bet insaideru aprindās respektētam lokam, Groševa pieeja solās būt atsvaidzinoša. Tai nenoliedzami piemīt individualitāte, vēlēšanās runāt par jautājumiem, kas attiecas uz pašu mākslu, nevis tikai tā vai cita mākslinieka pozīcijām laikmetīgās mākslas ainā.

Izstādes “Ļoti mazs lodziņš” nosaukumu kurators ir aizņēmies no amerikāņu kuratora Kolina Delanda (interneta avoti apgalvo, ka būtu jāizrunā kā Dī Lands). Šķiet, ka autoritātes izvēle daudz ko pastāsta par paša Groševa ideāliem – Delands īsajā mūžā (1955–2003) paspēja kļūt par leģendāru figūru – “pēdējo Ņujorkas avangardistu”, pirms mākslas avangarda mantojums kļuva par iemeslu nebeidzamai atkārtošanai un citēšanai statusa un komerciālu panākumu vārdā. Delanda izstādes galerijā American Fine Arts, Co esot notikušas bez reklāmas, tomēr apmeklētāju tām nekad nav trūcis. Reti kura izstāde esot bijusi pabeigta līdz atklāšanai, toties tās izcēlušās ar jautrību, kas nav pārāk bieža viešņa konceptuālajā mākslā. Uzsvars uz procesu un sadarbību, kuru veicināja Delands, varētu būt elements, kas kopīgs viņam un Groševam – ņemot vērā pēdējā līdzšinējo darbošanos galerijā “427”, kur tāpat valdīja visai avangardiska un nepiespiesta gaisotne.

Lai izskaidrotu konkrēto citātu, kas kļuvis par vadmotīvu grupas izstādei kim?, būtu pamatīgāk jāpēta Delanda teorētiskie uzskati, kurus viņš, būdams erudīts intelektuālis, noteikti ir pamatojis izvērstāk, nekā minēts izstādes ievada tekstā: “Pastāv ļoti mazs laika lodziņš, kurā vizuāls mākslas darbs tiek piedzīvots, pirms (mākslas) uztveri sāk veidot valoda (..)”. Tas būtu pilnīgi saprotams, piemēram, runājot par holandiešu vecmeistaru gleznām vai 20. gadsimta abstrakto mākslu, kuru nolūks tiešām ir radīt skatītājā tiešu iespaidu, apejot verbālu starpniecību. Tomēr, ja Delanda apgalvojums tiešām attiecas uz viņa atbalstīto konceptuālo mākslu, kas operē ar jēdzieniem, rakstu zīmēm un citiem lingvistiskiem elementiem, nošķirt vizuālu tēlu no valodas ir jau daudz komplicētāks uzdevums. Tomēr izstādes apmeklētāju daudz vairāk par to, ko “ar ļoti mazo lodziņu” domājis Delands, varētu interesēt kuratora un viņa atlasītās mākslinieku komandas versija. No vienas puses – ja pilnīgi ļautos kuratora ieteikumam, izstāde nemaz nebūtu aprakstāma un šīs recenzijas vietā būtu godīgi ievietot, teiksim, piemiegtas acs attēlu vai angļu valodas versijā – mēli aiz vaiga. No otras puses – bet tā jau ir interpretācija –, Delanda un Groševa aicinājumu “atstāt lodziņu pēc iespējas ilgāk atvērtu” mēs varam saprast kā Latvijas jauno mākslinieku vidē izplatīto pieņēmumu, ka viņu darbiem vārdisks skaidrojums varētu kaut kādā veidā nodarīt pāri, tos noplicināt vai neizsmelt visā dziļumā. Vēl viena interpretācija varētu būt protests pret paroles veida vārdu virknējumiem, kas diemžēl ir bieži lasāmi mākslas kuratoru vai kritiķu tekstos, klišejiski skaidrojot mākslas darbu saturu. Ja, piemēram, Groševa teksti mēdz būt pat pārmērīgi poētiski, tad informācija presei par kādu diskusiju, kas norisinājās šīs pašas izstādes ietvaros, bija tieši tāda – klaboša, patvaļīgi tematizējoša, vulgāri “zinātniska”, mākslu pazemojoša komentāra paraugs.

Lai jautājums par kuratora izvēlētā moto atbilstību laikmetīgās mākslas izstādei nebūtu tikai teorētisks, to jāpārbauda praksē, labticīgi īstenojot. Izstādes apmeklējuma reizē man izdevās paturēt “lodziņu” atvērtu uz īsu brīdi, līdz tas aizkrita, bet es par to tikai priecājos! Proti, es tiešām mēģināju paskatīties uz izstādi neko nezinošas, neko nedomājošas, neko nelasījušas personas acīm un gribēju ļaut tai uz sevi iedarboties. Tas izdevās tikai daļēji, aplūkojot sienas gleznojumu, kuru, spriežot pēc apraksta, radījuši visi iesaistītie mākslinieki kopā. “Muļķu kuģis” (tik literāri sauc šo darbu!) sastāv no ērmīgu figūru, augu, abstraktu laukumu un līniju bezgalīga vijuma, kurā acs tiešām spēj izšķirt atsevišķus tēlus bez tūlīt atminama nosaukuma. Tomēr šī sirreālā kolāža acumirklī pamodināja arī verbalizējamu domu – ja šeit tiešām izpaužas mākslinieku grupā pastāvošs paradums papildināt vienam otra zīmējumus, kā to apgalvo kurators, tikpat ļoti tas izskatās arī pēc paša Groševa zīmējumu manieres. Izņemot ieejas daļu, kurā gleznojumi izpletušies pa sienām, pārējā ekspozīcijā tie ir ievietoti durvju ailās, tādā veidā scenogrāfiski apvienojot ekspozīciju un iezīmējot pārejas.

Visas pārējās izstādes sastāvdaļas izrādījās tomēr diezgan “lasāmas”, turklāt ar ievērojamu piepūli. Kuru es nebūt nenožēloju, jo, soli pa solim mēģinot atšifrēt izstādes eksponātus kā kāda aizslepenota ziņojuma teikumus, man pavērās krietni interesantāka aina nekā, lietojot valodas neapgrūtinātu aci. Ar “atšifrēšanu” es nedomāju metaforu, bet pavisam prozaisku nodarbi – eksponātu novietojuma plāna salīdzināšanu ar darbu sarakstu, jo vairumam no tiem ir gan nosaukums, gan konkrēts autors. Ir jau pierasts, ka kim? izstādēs jātur katrā rokā pa lapai, jo darbu saraksts ir uzdrukāts zāles plāna otrā pusē un šādi tos salīdzināt ir vieglāk. “Mazais lodziņš” sagādāja papilduzdevumu, jo darbu sarakstā ir minēti tikai autoru iniciāļi, un, ziniet, paiet kāds laiciņš, kamēr jūs tos iegaumējat! Tādēļ vēlams žonglēt vēl ar trešo lapu, kurā pieejami autoru vārdi un uzvārdi. Bet visa šī procedūra apliecināja tikai to, kas tiešām saskatāms ar aci – ka katram māksliniekam ir savs unikāls izteiksmes veids un rokraksts un ka, izņemot sadarbības projektus, lielākoties viņu darbi grupēti vienuviet un samērā klasiski – katram atvēlot dominējošo lomu kādā no telpām. Piemēram, Evitas Vasiļjevas darbi atšķiras ar raupju, izteiksmīgu materialitāti, tiem ir katram savs suverēns ķermenis, kam gribas pieskarties. Tomēr noteiktu niansi atklāja kāds potenciāls pārpratums – uzturoties ilgāku brīdi telpā, kur izstādīti Evitas darbi, es ievēroju gan to, ka tiem pievienots gaisa kompresors, gan ka tie ir aizdomīgi klusi. Pat aptuveni zinot laikmetīgajā mākslā izplatītus paņēmienus, varēju pieņemt, ka objekti ir paredzēti kinētiski. Iejaucoties atsaucīgam personālam, izrādījās, ka tā arī bija – tikai darbi nevis piepūtās, kā es biju paredzējis, bet vēl vairāk saplaka. Ko šī “lasīšanas” gaitā izlabota kļūda liecina par mākslinieces ieceri un kā būtu uztverama bez priekšzināšanām, ir jautājums par to pašu “mazo lodziņu”. Šajā telpā visdaudznozīmīgākais bija betona stabs ar tādiem kā kāpšļiem, kas pēc izskata varētu piederēt Vasiļjevas rokai, bet plānā tieši nebija atspoguļots. Pavisam konkrēti naratīvi veido Jāko Pallasvuo videodarbu montāžas skeletus, turklāt tie ir piesātināti ar kulturoloģiskām un tekstuālām atsaucēm, kuras, nebūdams pārāk erudīts filozofijā, es sapratu tikai daļēji.

Vistiešāk nošķīrumu starp redzēšanu un lasīšanu atspoguļo Viktora Timofejeva darbi, pareizāk, vesela instalācija, kas aizņem vienu no telpām. Izgaismotas papīra lapas, uz kurām saskatāmas rakstu zīmes, kas izplūdušas tieši tik ļoti, lai nebūtu izlasāmas, veido asociāciju ar acu ārsta kabinetu. Savukārt tuvu pie sienas novietotie krēsli vairāk apspēlē tuvredzības un tālredzības jēdzienus. Mazliet draudīgo, tumšo kabinetu papildina video, kas atgādina satrakojušos fotorobotu – tajā haotiski kustas sejas daļu attēli. Izstādes tēmai ļoti noderīga metafora – cilvēka sejas panti ir viens no izteiksmīgākajiem piemēriem, ko mēs nešaubīgi atpazīstam, ieraugot kopumā, bet ne tik viegli varam salikt no daļām, kur nu vēl izstāstīt mutiski. Boras Akindžiturka klātbūtne izstādē visdrīzāk raksturojama kā neuzkrītoša.

Galerijas lielākajā zālē par spīti eksponātu daudzumam vissaistošākais likās objekts Daisy, kuru darinājuši visi autori. Pirmkārt jau tādēļ, ka tas ir izteikti lasāms – saliekams kopā skatītāja prātā no daļām, un otrkārt – tas iemieso vieglo, rotaļīgo un priekpilno pieeju, kuru, man šķiet, bija paredzēts izstarot visai izstādei kopumā. Turklāt īstenots ir arī sadarbības princips – ne tikai mākslinieku, bet arī eksponātu vidū, sasaucoties ar citiem priekšmetiem telpā. Tomēr vienlaikus tas ir arī kā teikums, pat vesels stāstiņš – ar izbirušu sīknaudu iepretī bikšu kabatai, ar saplīsušu telefonu, kas nav atraujams no konteksta. Tomēr ir vēl viens darbs, kas vēl vairāk izskatās pēc antitēzes kuratora koncepcijai – garš un līkumots uzraksts uz sienas, kura autors ir… Kaspars Groševs! Nudien, jūs smiesities balsī, kad būsit to nevis vienkārši aplūkojuši, bet izlasījuši no sākuma līdz beigām.