Foto no ekspozīcijas

Mākoņa iemītnieki 0

Vilnis Vējš
27/02/2012

Vernera Lazdāna izstāde Nativus galerijā “Alma” ir apskatāma līdz 23. martam.

Vernera Lazdāna izstāde sasniedza skatītājus gandrīz vienlaikus ar ziņu, ka rakstnieks Toms Kreicbergs nominēts prestižai zinātniskās fantastikas un fantāzijas žanra balvai. Neesmu lasījis pēdējā darbus, taču abus notikumus vieno Nebulas vārds – tas likts gan vienas Vernera Lazdāna gleznas, gan literārās prēmijas nosaukumā. Neprasiet, kas tā Nebula tāda ir, katrā ziņā tā atrodas tālu tālu kosmosā un līdzinās mākonim. Sakritība ir labs iemesls, lai reģistrētu pārbīdes, kas pēdējā laikā iezīmējušās mākslinieka (arī rakstnieka) statusā un attieksmē, kādā uz to noraugās interesentu sabiedrība. Cik pēdējā laikā nācies sarunāties ar šobrīd aktīviem latviešu māksliniekiem vai lasīt viņu intervijas, tik pārliecinos, ka autori neredz sevi sabiedriskas intereses centrā, saņemot atzinības un pagodinājumus, tāpat kā nepretendē uz ietekmi ar mākslu nesaistītos jautājumos. Šīs funkcijas tiek atstātas iepriekšējām paaudzēm, kuras daudz vairāk nodarbināja jautājumi par karjeras attīstību pārredzamā kontekstā un vieta noteiktā hierarhijā. Vispārinot mūsdienīga mākslinieka tipu, kas, protams, vienmēr ir bīstami neprecīzi, tas rādās ne iesaistīts, ne pretestīgs lokālai sabiedrībai un kultūrai, drīzāk iemitinājies globālā tīmekļa vienā no neskaitāmām, savstarpēji nesaskanīgām koordinātu sistēmām. Praksē tas ir tā, ka mākslinieki bieži nedzīvo galvaspilsētās, kur dzīve dārga, pārtiek no dažādiem atbalstiem, bieži ģimenes palīdzības, ir sastopami vairāk virtuāli nekā fiziski un iznirst tikai atsevišķās darbu izstādīšanas reizēs. Toties viņi nodarbojas ar to, ko citi nevar atļauties – kas pašus patiešām interesē. Veiksmīgas mākslinieka un auditorijas sastapšanās gadījumā šī interese spēcīgi rezonē skatītāja uztverē, kļūstot par mākslas unikālo piedāvājumu unificētas sabiedrības locekļiem, kas nav pieejams nekādā citā veidā.

Lai neizklausītos, ka Verneram Lazdānam veltīts vispārinājums, kas tikpat labi varētu būt attiecināmas uz jebkuru citu un varbūt pat ir pretrunā faktiem, paskaidrošu, ka neesmu detalizēti informēts par mākslinieka dzīvesveidu un teiktais vairāk attiecināms uz “tipu”, kas izpaužas mākslā, nevis personu. Proti, Lazdāna gleznas piepilda tēli, kas nav viegli saistāmi ar kādu aktualitāti vai nozīmīgu tēmu, lai arī tajos skaidri saskatāmi mitoloģiski, arhetipiski modeļi, ne arī ar kādu dominējošu glezniecības virzienu, kaut arī redzama ir noteiktas skolas un tradīcijas klātbūtne.

Lazdāna pieeja ir attēlojoša un reizē ekspresīva, kam par vielu kalpo iztēlē dzimušas vīzijas, kuras attēlojuma veids tiecas “notvert” mirklī, kad tās “uzpeld” autora redzējumā. Varbūt es kļūdos, un mākslinieka radošā tehnoloģija ir pavisam cita, bet izsvērstās fona un attēloto objektu attiecības vedina domāt tieši tā. Vīzijas ir izteikti figurālas, kas nosaka attēlojuma veidu – tuvību klasiskam portretam, kurā objekts izceļas uz neitrāla fona. Lazdāns demonstrē lielisku telpiskuma izjūtu, izpildot vienu no pamatuzdevumiem, ko apgūst gleznotāji: figūra (portrets) izskatās apjomīga un izvirzās priekšplānā attiecībā pret fonu, ja ir pareizi sakārtotas tonālās attiecības, proti, gaismas apspīdētā objekta puse ir gaišāka par fonu, bet ēna – tumšāka. Turklāt Lazdānam piemīt prasme fokusēt skatītāja uzmanību uz kādu atsevišķu vietu gleznā, pārējo optiski sapludinot. Šādi uzstādītais “asums” uzsver figūras parādīšanās īslaicību. Kopējā iespaida vārdā izmantoti arī īpatnēji tehnoloģiski paņēmieni – gleznošana uz audekla negruntētās puses, kas plāni klātām krāsām piešķir diskrētu nespodrumu. Toties figūru centri ir “ielikti” ļoti pastozi, vienā paņēmienā, izmantojot nesajauktu krāsu un nejaušības principu. Katrs gleznotājs zina, ka šādas vietas nav iespējams pielabot, tās var tikai pārgleznot, līdz ar to tēls izveidojas stihiski, tikai daļēji kontrolējamā procesā, tādējādi iegūstot biedējošu “patstāvību”. Klasiskās tonālās skolas un ekspresionismam raksturīgas manieres savienojums veido Vernera Lazdāna glezniecības formālo savdabību.

Gleznu sižetiem savukārt raksturīga interese par pirmatnējiem, aizvēsturiskiem tēliem un veidiem, kā tie parādās mūsdienīgas, civilizētas personas apziņā. Lazdāns nav ne pirmais, ne pēdējais, kas šādu interesi sākotnēji realizēja bērnu zīmējumu, primitīvu formu stilizācijās. Pēdējo gadu darbos, kas redzami izstādē, atsauces uz bērnišķību un primitīvismu gājušas mazumā, tikai atsevišķos darbos vēl saglabājot pasaku stilistiku, kas gleznām piešķīra amizantu mīlīgumu. Tā vietā parādās tēli, kas ir vairāk mitoloģiski nekā pasakaini, piemēram, “Suņuvīrs”, “Mednieks”. Tēlu, kuriem kādreiz piemita gan zoomorfas, gan antropomorfas īpašības, precīzāk, kas līdzību dzīvniekiem pakļāva līdzībai cilvēkam – vietā stājušies abstraktāki, ekspresīvāki veidojumi, kuru forma pieļauj plašāku interpretācijas brīvību. Labs atklājums mākslinieka jaunradē ir keramika – māla figūras, kas veidotas, izmantojot tikai visvienkāršāko tehniku, līdz ar to saglabājot rosinošu pretrunu starp nolūku attēlot un to, kas iznācis no cīņas ar materiālu. Dažas figūras ir vairāk līdzīgas celmiem un zaru dobumiem nekā dzīvām būtnēm, tomēr izceļot biedējoši lielas un tukšas “acu” atveres. Šie tēli pārceļojuši arī uz gleznām, piemēram, “Mazā lelle”. Māla veidojumi izstādē veiksmīgi uzsēdināti uz neapstrādātiem baļķu podestiem, kas stilīgi kontrastē ar glamūro galerijas vidi.

Verners Lazdāns, par spīti piederībai sākumā aprakstītajam autsaideriskajam mākslinieka tipam, noteikti ir viens no tiem, kuru jaunrades attīstībai un transformācijām ir interesanti sekot. Ja labi grib, viņa piedāvātajā tēlainībā var saskatīt kaut ko no fantāzijas literatūras “paralēlā visuma”, kas atklājas tikai šajā žanrā ieinteresētajām lasītājiem un skatītājiem, vai pārstrādātus gotiskas subkultūras elementus. Pārējiem ir vērts kaut vai tikai uzzināt, kādi jauni iemītnieki ievākušies mākslinieka iekšējā Nebulā. 

Arhīvā lasi:
20/02/2012 - “Dienas Ducis” :: Verners Lazdāns

20/02/2012 - “Actiņa” :: Vernera Lazdāna darbnīca
14/02/2012 - Ziņas :: Verners Lazdāns “Nativus”