JAUNĀKĀS ZIŅAS

twitter facebook
Pie “Kazas” - Huberts Delle, Imants Reinholds, Juris Zvirgzdiņš, Laura Rītupe un Ieva Brašmane. 1964. gads. Foto: Māra Brašmane

Citādi nebija dzīvots 0

Režisores Laimas Žurginas dokumentālās filmas “Kaza kāpa debesīs” recenzija

Vilnis Vējš
18/04/2019

Filma par “Kazu” jau no paša sākuma ir par mitoloģisku vietu, par urbāno leģendu. Šķiet, ka pati kafejnīca Vaļņu ielā 12 bijusi tik necila, cik vien var būt – tās  telpu izmēru zinās katrs, kas nesenā pagātnē iegriezies Elīnas Dobeles kurpju veikalā, kura arī tur vairs nav.  

“Nav ko talantīgam cilvēkam mētāties pa “Kazu”” – Indulis Zariņš esot teicis Maijai Tabakai, kad viņa, intrigu dēļ izslēgta no Mākslas akadēmijas, bieži uzturējusies minētajā kafejnīcā. Zariņš arī nokārtojis Tabakas uzņemšanu atpakaļ mācību iestādē 1965. gadā. Šāda epizode lasāma Līgas Blauas grāmatā “Maija Tabaka. Spēles ar dzīvi” (2010), kas sastāv no mākslinieces atmiņu stāstījumiem. Īsajā frāzē izskan noteikta attieksme – mākslas dzīves oficiālajā galā, pie kāda noteikti piederēja Indulis Zariņš, kafejnīca “Kaza” tika uztverta kā degradētu elementu saietu vieta vai vismaz drīzas degradācijas drauds. Ironiski, ka šī saruna notikusi turpat “Kazā” – arī mākslas korifeji Zariņš, Bēms, Pinnis un Pauļuks tajā paretam iegriezušies, tomēr par “pastāvīgo kontingentu” acīmredzot sevi neuzskatīja. Talantīgie cilvēki pa “Kazu” tikmēr mētājās gan – par to vēsta režisores Laimas Žurginas filma “Kaza kāpa debesīs”, kas, ilgi un grūti filmēta, pirms nedēļas piedzīvoja pirmizrādi. 


Imants Lancmanis. Foto no Imanta Lancmaņa personīgā arhīva

Ne uzreiz izdodas saprast filmas tēmu. Kas tad īsti bija “Kaza” un kāpēc filmas sižets ik palaikam aizvirzās uz pavisam citām vietām, lietām, notikumiem? Pirms filmas noskatīšanās gadījās dzirdēt radio raidījuma “Kultūras rondo” sižetu, kurā valdīja aizkustinošs juceklis: studijas viesi bija režisore Laima Žurgina, grāmatas “Nenocenzētie” (2010) sastādītājs Eižens Valpēteris un kinokritiķe Anita Uzulniece. Visi runāja cits caur citu, ar entuziasmu bārstīja dažādus nesaistītus faktus un sīkas detaļas un nekādi netika līdz kopējam sarunas priekšmetam. Klausoties ienāca prātā, ka divi no trim runātājiem par “Kazu” vēstīja no neklātienes pozīcijām: režisore pati “Kazā” bijusi reti, jo tās aktivitātes laikā – 20. gadsimta 60. gados – studējusi Maskavas Kinematogrāfijas institūtā. Arī Anita Uzulniece, filmas iniciatore, par “Kazu” zinājusi visai aptuveni. Valpēteris gan, protams, bijis īsts “kazists”, un tieši tas viņam ļāvis iemantot tik plašu paziņu loku, lai uzstātos visautoritatīvāk. Filma par “Kazu” jau no paša sākuma ir par mitoloģisku vietu, par urbāno leģendu. Alkohols “Kazā” nav tirgots, tikai kafija un bulciņas. Modris Tenisons filmā apgalvo, ka kafija bijusi stipra, bet Imants Lancmanis – ka negaršīga. Viņš arī tieši filmā “atkristās” no visas šīs “Kazas” būšanas, sakot, ka trūcis pacietības tur dirnēt. Maija Tabaka atmiņu grāmatā raksta, ka “īstajiem kaziniekiem gan katru rītu vajadzēja aiziet uz “Kazu” vai “Putnu dārzu”, jo citādi nebija dzīvots”. Biruta Delle filmā izmet, ka nebijis laika iet uz eksāmeniem Mākslas akadēmijā, jo bijis jāsēž “Kazā”. Augustīns Delle turp devies pēcpusdienā. Par kafejnīcas darbalaiku īstas skaidrības nav.


Māra Ķimele. Foto: Māra Brašmane

Pēc filmas trešdaļas noskatīšanās liekas, ka režisores pieeja ir uzminēta – gluži kā grupas portretā viens stāstītājs nomaina otru un runā ne tik daudz par “Kazu”, kā par savu dzīvi. Pamazām kļūst skaidrs, kādēļ filma iesākusies ar Otrā pasaules kara beigu kadriem un Vinstona Čērčila runu: kara beigas ir aptuveni tas laika posms, kad dzimuši filmas varoņi, un Čērčila runa iezīmē pasaules sadalījumu Rietumu un Austrumeiropā, ko šķir dzelzs priekškars. Lai iezīmētu katra filmas varoņa dzīvi kopumā, daudz izmantotas fotogrāfijas un dokumentāli kadri, kuriem ar “Kazu” it kā nebūtu nekāda sakara: pagarš skats no režisores Māras Ķimeles vadīta mēģinājuma Jaunajā Rīgas teātrī, ainas no Modra Tenisona pantomīmas ansambļa izrādēm Kauņā 70. gadu sākumā, Laimas Eglītes gleznu izstādes atklāšana Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā (2009). Tiem skatītājam, kas neko nezina par “grupas portreta” dalībniekiem, atkāpes parāda, ar ko kurš nodarbojas. Tomēr sakarību ir daudz vairāk, nekā neiesvaidītais skatītājs nojauš – no vienas fotogrāfijas otrā atkārtojas tās pašas sejas, kas tikai retumis atšifrētas. Piemēram, Mārai Ķimelei pieminot īstenos “Kazas” vecbiedrus – Juri Veitneru, Juri Tīfentālu un Juri Zvirgzdiņu –, visi trīs arī parādās fotogrāfijā. No šiem trim filma vēlāk pievēršas tikai pēdējam – literātam Jurim Zvirgzdiņam. Par dzejnieku Veitneru arī es jums nemācēšu neko pastāstīt, ar gleznotāja Tīfentāla darbiem esmu mazliet labāk pazīstams, lai gan tie nekur publiski nav apskatāmi. Ne tikai šis, bet vesela plejāde seju būs pazīstamas tikai varoņu laikabiedriem vai kultūras vēstures pētniekiem: pavīd pantomīmas ansambļa vadītājs Roberts Ligers, gleznotāja Biruta Baumane, Mākslas akadēmijas modele Inta Grīnberga un daudzi, daudzi citi. Filmā tiešām apkopots milzīgs skaits unikālu laikmeta liecību, kuras faktiski būtu jāskatās vēlreiz – ar kāda speciālista komentāru, tad tās pavērtu daudz plašāku kultūras ainu. Filma nepiedāvā nedz aizkadra balsi, ne izvērstus titrus, tādēļ var nepamanīt vēl kādu tās aspektu: daudzu fotogrāfijās un kinolentē iemūžināto vairs nav mūsu vidū, tādēļ viņu liecības par “Kazu” vairs neuzzināsim. Filmēšana ar pārtraukumiem notikusi ilgus gadus, un ir redzams, kā filmas varoņi noveco – līdz ar to kļūst saprotami, kādēļ režisorei nav šķitis lietderīgi dažus monologus īsināt, no kā filmas ritms tikai iegūtu. Vārdi, kādos par savu mākslas izpratni runā Biruta Delle vai Maija Tabaka atceras mirušo dēlu, liek sakāpt kamolam kaklā kā vērtība pati ar sevi, pat ārpus filmas konteksta. 

“Kaza kāpa debesīs” noteikti  ir vienas grupas, bet ne gluži vienas paaudzes portrets. Mēs zinām, ka arī pirmajā pēckara paaudzē netrūka cilvēku ar atšķirīgām interesēm un gaumēm – tajā skaitā kultūras laukā. Filmas varoņu  monologos atklājas daudz subkultūrām raksturīgu elementu – zināma hierarhija, uzticība noteiktām autoritātēm, vieni un tie paši elki. Filmas struktūra nav vienkārša – intervijas ik pa laikam papildina kinohronika – ne hronoloģiskā secībā, bet atbilstoši varoņu teiktajam. Tādēļ var gadīties, ka Kubas krīze 1962. gadā seko pēc notikumiem Prāgā 1968. gadā. Arī foto materiāls grupēts pēc līdzīga principa. Visai drīz ainas no personīgiem arhīviem nomaina stopkadri no itāļu neoreālistu filmām. Vairāki no intervētajiem atceras braucienu uz Maskavas Starptautisko kinofestivālu 1963. gadā, kurā viņi skatījušies Federiko Fellīni filmas “Astoņarpus” pirmizrādi. Līdz ar to arī “Kazā” parādās pavisam citu filmu varoņi, pēc tam arī populārās mūzikas elki – tikpat dzīvi kā “Kazas” kopienas dalībnieki. Interesanti, ka filma apliecina – jaunībā iepazītie artefakti iedarbojas visspēcīgāk, kādreizējie elki paliek kopā ar cilvēku visu mūžu un nekam citam uz pjedestāla vietas vairs nepietiek, pat ja piedāvājums daudzkāršojas. 


Jānis Rokpelnis, Uldis Bērziņš, Juris Veitners un Leons Briedis; foto no Augustīna Delles personīgā arhīva

Filmas varoņu izvēle ne viscaur ir skaidra. Protams, ir nojaušama tendence – “Kazai” kā neformālam kultūras centram joprojām it kā jāpierāda sava nozīmība, tādēļ runāt aicināti veiksmīgākie un populārākie. Tas ir saprotami no mīta konstruēšanas viedokļa, bet kā kultūras fenomena pētniecības instruments ir visai patvaļīgs. Filmas varoņi, visi kā viens, apgalvo, ka nedzinās pēc mantas un slavas, bet neviļus atklāj arī kaut ko citu: sīvu konkurenci par uzmanību, šaubas par savām spējām, bailes izrādīties nepietiekami talantīgiem, nepietiekami dižām personībām. “Mēs jau nekas nebijām,” atceroties studiju laikus, žurnālistei Līgai Blauai grāmatā stāsta Maija Tabaka. Arī fotogrāfe Māra Brašmane kādā intervijā man pauda līdzīgu domu – viņa nav jutusies līdzvērtīga “Kazas” radošajiem līderiem, tādēļ visur kā caurlaidi sākusi izmantot fotoaparātu. Performances mākslinieks Andris Grinbergs nekad nav slēpis, ka sevi neuzskatīja par mākslinieku. Arī par “Kazai” piederīgu ne. Neizbrīna, ka arī filma, lai arī vēsta par opozicionāriem, kā argumentu izvirza izcilību. Ne visi stāsti ir vienlīdz aizraujoši. Necik daudz interesanta nespēj pavēstīt dzejnieks Jānis Rokpelnis – pat ja neiespaidojamies no viņa nesenās izgaismošanās “čekas maisu” sakarā, ko filma neskar. Toties viņš ir vienīgais, kas izrāda interesi par nākamajām radošo personību paaudzēm, ļaujot režisorei ieviest vēl vienu attēlu rindu. Tajā ar skopiem titriem parādās mūsdienu dzejnieki, kino veidotāji un mūziķi, faktiski liecinot, ka biedrošanās, brālības gars un vēlme pozēt fotogrāfiem nekur nav zudusi. Tomēr šis ir visdiskutablākais Laimas Žurginas poētiskā dokumentālā kino elements – redzēt ievērojamā, gandrīz četrdesmit gadus vecā dzejnieka Kārļa Vērdiņa attēlu pa visu ekrānu ar parakstu “Latvijas literātu jaunā paaudze” ir, mazākais, dīvaini. 


Imants Kalniņš ar grupu 2BBM. Foto no Imanta Kalniņa personīgā arhīva

Īstais režisores atvēziens kļūst skaidrs, kad sāk skanēt Tautas frontes himna un filmā parādās hronikas kadri no Latvijas neatkarības atjaunošanas dienas. Kā pēdējais interviju varonis pietaupīts Imants Kalniņš – nenoliedzami dižs komponists ar lielisku karjeru, bijis arī Saeimas deputāts un ekstravagantu ideju paudējs nesenā pagātnē. Viņa saistība ar “Kazu” tad vairs nav noteicoša, kaut gan laikabiedri atceras, ka viņš ir tur manīts, un iepriekš filmā redzēta hrestomātiskā fotogrāfija no “Putnu dārza”, kurā Kalniņš tur Maijas Tabakas roku. “Kaza” kļūst par vispārinātu tēlu, kas ietver sevī gan konkrēto kafejnīcu, gan dzīvi šajā pusē dzelzs priekškaram, gan centienus to pārvarēt vismaz mākslā, ilūzijās, draugu lokā. Tādēļ  arī filma, sākusies ar karu, beidzas ar inscenējumu, kurš no filmas materiāliem ir vissenāk filmētais – 1993. gadā, tikai dažus gadus pēc neatkarības atjaunošanas. Par to atbildīgs esot (saskaņā ar Laimas Žurginas pausto radio intervijā) nu jau mirušais kino dokumentālists Ansis Epners. Rīgas poētiskā dokumentālā kino skola tajā izpaužas visā godībā: uz jumta, kur savulaik saimniekoja vēl viens kino veterāns Vladis Goldbergs, sarīkota ballīte, kurā speciāli filmēšanas vajadzībām sapulcināts bijušais “Kazas” sastāvs. Dokumentalitātes tur ir tik vien, cik tie paši cilvēki. Pārējais ir metafora, karnevāls, fantāzija. 1993. gadā kopš “Kazas” kopienas aktīvā perioda bija pagājuši apmēram trīsdesmit gadi, bet līdz filmas nonākšanai līdz ekrāniem palicis vēl gandrīz tikpat daudz. Kazas leģenda turpinās.