(Fragments.) Henrijs Klēbahs. Skats caur logu. 1962. Audekls, eļļa. LNMM kolekcija. Foto: Mārtiņš Straupenieks-Brancis

Atkušņa gleznotājs 0

Henrija Klēbaha gleznu, Artūra Arņa un Lienes Mackus objektu izstāde “Pasaules malā” Latvijas Nacionālā mākslas muzeja 4. stāva izstāžu zālēs līdz 31. martam

Vilnis Vējš
28/03/2019

Pēdējo nedēļu Latvijas Nacionālā muzeja augšstāvā skatāma izstāde “Pasaules malā”. Tas vērtīgākā daļa ir Henrija Klēbaha (1928-1998) gleznas, bet par to vēlāk. Šobrīd muzejā apmeklētājus kā magnēts pievelk Purvīša balvas skate, bet man tur iznāca iegriezties laikā, kad pazemes izstāžu zālē notika ekspozīcijas maiņa. Tomēr nevarētu teikt, ka cilvēku bija maz - viņi rātni staigāja pa pastāvīgās ekspozīcijas zālēm, un devās arī augšup, līdz pat kupolam. Ej nu sazini, kas viņi bija - tūristi, cilvēki, kas muzeja apmeklējumam izvēlējušies kļūmīgu laiku, varbūt kādam mājās pie sienas karājas kāds vēlīns Henrija Klēbaha darbiņš un bijusi vēlēšanās uzzināt par mākslinieku ko vairāk. Zinām, ka mākslinieks bija ļoti ražīgs, un daļai viņa produkcijas piemita atklāti komerciāls raksturs – padomju laikos, kad Ļeņina ielā darbojās Mākslas salons (vienīgā oficiālā mākslas tirdzniecības vieta Rīgā), tajā vienmēr varēja atrast pa kādam Klēbaha darbam. 


Henrijs Klēbahs. Ogre. 1965. Finieris, audekls, eļļa. LNMM kolekcija. Foto: Mārtiņš Straupenieks-Brancis

Tādās reizēs kā šī es prātoju, kāds gan ir muzeja vēstījums t. s. parastajam skatītājam, kurš, visticamāk, neatgriezīsies vēlreiz pēc pāris nedēļām, kad apmeklējumam būs atvērtas visas telpas. Ziņa, ko uztvēru es, bija apmēram šāda: “Paldies ka atnācāt un nopirkāt biļeti! Apskatiet, kas nu mums te ir un taisīties vien prom labi drīz!” Tā nu sanāk, ka lai gan aplūkoju gleznas, arī es par mākslinieku Henriju Klēbahu neko daudz jums nevarēšu pastāstīt. Kādēļ tā? 


Henrijs Klēbahs. Tundra. 1974. Audekls, eļļa. LNMM kolekcija. Foto: Mārtiņš Straupenieks-Brancis

Izstāde sarīkota ciklā “Paaudze”, un lai gan cikla sākumā par tā saturu tika šis tas stāstīts, jaunajā izstādē vairs nav ne vārda. Kas tā par paaudzi? Ar ko raksturīga? Minēšu: Henrijs Klēbahs spilgti pārstāv tos procesus, kas latviešu mākslā sāka notikt laika posmā no 1956. gada līdz 1958. gadam, kad tika nosodīts Staļina personības kults un vara pārgāja Ņikitas Hruščova rokās (1957). Runa ir par t.s. atkusni, un lai gan mūsu mākslas vēsturē tā nav iegājies, ērtības labad veselu posmu pilnīgi pamatoti varētu dēvēt par atkušņa periodu. Turklāt tas vilkās ilgāk nekā politiskais atkusnis, jo mākslā vaļīgāk palaistās skrūves vairs nevarēja tik viegli pievilt. Klēbahs, kam atkušņa laikā vēl pat nebija trīsdesmit, līdzīgi kā drusku vecākie Leo Kokle vai Laimdots Mūrnieks ir pilnīgi ideāls autors, lai ļautu vaļu šādam vēsturiskam atskatam, jo viņa mākslā par atkusni atgādina viss: gan bezrūpīga noskaņa, kurā pat sarkanie karogi iekļaujas gluži optimistiski, nevis smagnēji oficiāli, gan ticība industrializācijas šarmam (kas viņa mākslu sarado ar, piemēram, Edgaru Iltneru vai Paulu Duškinu), gan klejotāja azarts, dodoties uz jaunceltnēm plašajos PSRS ziemeļos, no kurienes tikai atkušņa laikā atgriezās izsūtītie. Henrija Klēbaha Sibīrija, kas izvēlēta par izstādes tematisko asi, ir diametrāli pretējs tēls tam, kas mūsu kultūrā akceptēts šobrī: no Ziemeļiem pūš “tālu ceļu vējš” (Ojārs Vācietis, 1956) un majestātiskā (nevis monumentālā, kā neveikli apgalvots izstādes anotācijā) daba tīri labi sadzīvo ar sociālistisko triecienceltņu pacilājošo dunoņu. Klēbahu dēvēt par atkušņa mākslinieku liekas pilnīgi vietā, jo viens no slavenākajiem (un vispār nedaudzajiem zināmajiem) faktiem viņa radošajā biogrāfijā ir glezna “Latviešu strēlnieki” (1957), kas radīta tandēmā ar Induli Zariņu un ir pieņemta par padomju mākslas vēsturē sastopamā virziena - t. s. skarbā stila vietējo sākuma punktu. Nezinu, kādēļ šis pagrieziens mākslas vēsturniekiem līdz šim brīdim liekas daudz būtiskāks par visu to atkušņa fonu, ko cenšos te atgādināt. Man tomēr daudz svarīgāka par strēlnieku tēmu, kurai Indulis Zariņš pievērsās daudzkārt karjeras laikā, bet Klēbahs vairs nepieskārās, šķiet atbrīvošanās, atraisīšanās metafora, par kādu var uzskatīt visu Klēbaha glezniecību vismaz turpmāko divdesmit gadu garumā. Atbrīvošanās no sociālistiskā reālisma formu sastinguma, arvien atraisītāku žestu lietojums, krāsas kā fiziskas vielas uz audekla uzsvērums attiecībā pret tās attēlojošo funkciju ir tie lielie ieguvumi, ko latviešu mākslai nesa atkusnis un kas tai vairs nebija atņemami. 


Henrijs Klēbahs. Skats caur logu. 1962. Audekls, eļļa. LNMM kolekcija. Foto: Mārtiņš Straupenieks-Brancis


Henrijs Klēbahs. Sibīrija. 1971.–1972. Saplāksnis, audekls, eļļa. LNMM kolekcija. Foto: Mārtiņš Straupenieks-Brancis

Henrijs Klēbahs ir dēvēts gan par urbānās, gan industriālās ainavas meistaru. Patiesi, izstādē varam apskatīt gleznu “Skats pa logu” (1962), kurā gan vilciens, gan tramvaji braukā pa sniega un ūdens klātu pilsētas centru kaut kā jautri, šķībi šķērsām (atkal atkusnis!). Varbūt papildu asociācijas varētu sniegt atskārta, ka šis ir skats no Mākslinieku savienības mājas loga, aiz kura bija mākslinieku darbnīcas un ar entuziasmu tika virzītas jaunās mākslas idejas. Gleznā “Sibīrija” (1971-1972) redzam, kā hidroelektrostacijas sagūstīta kalnu upe ar milzīgu spēku gāžas caur slūžām, izšķīstot mirdzošās šļakatās. Klēbahs šos iespaidus tēlo ar lielu artistismu, viņa tehnisko paņēmienu klāstā šļakatām nebūt nav pēdējā vieta. Izstādes kuratore, laikmetīgajā mākslā erudītā un citkārt skarbi kritiskā Šelda Puķīte gan izstādes veidošanai pievērsusies konvencionālā tematiskā griezumā.


Artūrs Arnis, Liene Mackus. Pasaules malā. 2019. Instalācija, jaukta tehnika. Mākslinieku īpašums. Foto: Liene Mackus

Lai Henrija Klēbaha mākslu kaut kā saradotu ar mūsdienām, piedalīties aicināti mākslinieku duets Artūrs Arnis un Liene Mackus. Mackus ir tēlniece, kuras pazīstamākā skulptūra – vēkšpēdus atmeties dzīvnieks, skatāma turpat ārpusē – laukumā starp Mākslas akadēmijas un muzeja ēkām, un, teiksim atklāti, nedaiļo nevienu no tām. Arnis ir pazīstams kā scenogrāfs, bet par viņa ieguldījumu izstādē grūti spriest – izstādītie objekti ir izkārtoti vienīgajā brīvajā grīdas platībā katrā no trim zālēm. Šo risinājumu ir grūti saukt par veiksmīgu, jo Klēbaha glezniecība kā reti kura pieprasa no skatītāja dinamisku kustības trajektoriju – pietuvošanos detaļām un atkāpšanos, lai novērtētu kopiespaidu. Bailes iekāpt kādā no tēlnieciskajiem veidojumiem to manāmi sagandē. Mākslinieki no Klēbaha glezniecības aizņēmušies vienu – vispārinātu Ziemeļu tēmu un ilustrējuši to ar diezgan stereotipiem tēliem – telts, slēpes un tamlīdzīgi. Tie atstāj sagumzītu mulāžu, butaforiju iespaidu, tādēļ bija liels brīnums uzzināt, ka esot izmantoti dabiski materiāli. Tikpat ačgārni pārsteidza šo veidojumu salīdzinājums ar šamaniskām vīzijām kuratores tekstā. Lai nu kas, bet šamaņi gan izmanto īpašus, retus priekšmetus, kas savā autentiskumā izskatās pēc mākslas, nevis mākslu, kas ne visai izskatās pēc priekšmetiem.


Skats no izstādes. Foto: Inga Baltā 

Ak jā, šis izstādes teksts! Tā ir nepiedodami maz. Pirms izstādes bija dzirdēts, ka Šelda Puķīte rakstot grāmatu par Henriju Klēbahu vai vismaz gatavojot katalogu. Tas tiešām būtu apsveicami! Klēbaha 1968. gada izstādes katalogs, piemēram, kļuvis par bibliogrāfisku retumu. Diemžēl līdz pat izstādes noslēdzošajai nedēļai izdevums nav parādījies. Tā vietā ir viena lapiņa, kas atkārto internetā daudzkārt tiražētus faktus no Klēbaha biogrāfijas. Nekā vairāk – interpretācijas vai konteksta izklāsta, arī nav, jo trešdaļa vienas lapiņas teksta veltīta Arņa un Mackus mākslas skaidrojumam. Neveikls un pretenciozs ir izstādes apakšnosaukums – “Henrija Klēbaha glezniecība sadarbībā ar Artūru Arni un Lieni Mackus”. Atmetot domu, ka glezniecība būtu persona, kas spējīga sadarboties ar jaunajiem māksliniekiem, jāpabrīnās, kā tas izdevies pirms divdesmit gadiem mirušajam autoram.


Skats no izstādes. Foto: Andris Zieds


Skats no izstādes. Foto: Andris Zieds

Tiesa – viens netiešs ieguvums, komplektējot Henrija Klēbaha gleznas ar laikmetīgo mākslu, tomēr ir: salīdzinot var labi redzēt, kurp vedis Klēbaha atraisītais žests: katrs krāsas sabiezējums, impulsīvs triepiens, notecējums vai kleksis pārvēršas ne tikai atpazīstamā tēlā, lūk, piemēram, vītolu zaros, kalnu galotnēs vai ūdens mirgā, bet arī atmofērā, klātbūtnes sajūtā, interpretācijas raisošā vēstījumā. Kamēr pievienotie telpiskie objekti, pat sasprindzinot visas iztēles spējas, nepārvēršas ne par ko.