Foto: Līga Spunde

Skaisti cilvēki pret likteni 0

Annas Ceipes, Līgas Spundes, Vikas Ekstas izstādes “Melos” apskats

Vilnis Vējš
31/01/2019 

Viņa ir bezgalīgi skaista, viņš neprātīgi iemīlas. Viņa ir kurtizāne un turklāt slima ar diloni. Viņa mirst un atskan… ilgstošas ovācijas. Lūk, īsta melodrāma, kam pa spēkam saraudināt publiku jau vairāk nekā divus gadsimtus. Protams, runa ir par operu “La Traviata”, ko Džuzepe Verdi sacerēja 1853. gadā pēc Aleksandra Dimā (dēla) lugas “Kamēliju dāma”. 

Viņš ir bezgalīgi skaists, viņa iemīlas, taču nespēj mainīt ierasto dzīvi. Tikai, kad viņš ir ievainots un tuvu pie miršanas, viņa attopas, ka abiem jābūt kopā. Lūk, filmas “Viss, ko atļauj debesis” sižets, 1955. gads, režisors Duglass Sērks. 

Vai varat iedomāties, ka šādas tēmas tiktu izskatītas laikmetīgās mākslas darbā? Diezgan pagrūti.  Laikmetīgā māksla nenodarbojas ar jūtām, īsti nezina, ko iesākt ar mīlestību – ja nu vienīgi aplūkot “kā jēdzienu” – analizēt, dekonstruēt un atmaskot tajā ieslēptās varas un pakļaušanas nozīmes. 


Foto: Līga Spunde

Tādēļ ir diezgan pārsteidzoši, ka vismaz viens no šiem sižetiem (neteikšu, kurš, tikai pamāšu, ka tas, kura finālā parādās briedis) fragmenta veidā ir atradis vietu izstāžu zāles “Arsenāls” radošajā darbnīcā. Tur notiek trīs jaunu mākslinieču – Vikas Ekstas, Līgas Spundes un Annas Ceipes, un kuratores Līnas Birzakas Priekules kopīga izstāde ar nosaukumu “Melos”. Izplatītā informācija liecina, ka nosaukums saistīts ar melodrāmas žanra apceri, taču reizē rada intrigu – vai izstāde mums melos par mīlestību vai tomēr ne? 

Mazliet par pašu sarunas priekšmetu. Melodrāma ir žanrs, kas skatītājiem vislabāk pazīstams no televīzijas seriāliem, bet tajos ienācis no kino, kur savukārt – no teātra, ja skatāmies arvien tālāk pagātnē. Tādēļ nav nekāds brīnums, ka daļa auditorijas par melodrāmu sauks tieši seriālus, īpaši neiedziļinoties žanra likumībās. Tomēr melodrāmai ir sava izcelsme un pazīmes, kas to atšķir, piemēram, no drāmas vai traģēdijas. Protams, centrā ir mīlas stāsts, tomēr tāds var būt arī citos žanros. Melodrāmas īpašā pazīme ir, ka sarežģījumus stāsta sižetā neizraisa varoņu raksturi un lēmumi, kā tas būtu psiholoģiskā drāmā, ne arī šķiru atšķirības, kā sociālā drāmā.  Taču tā nav dievu griba, kā traģēdijā, bet cits ārējs spēks. Melodrāmā neiztrūkstošs elements ir liktenis, kas izpaužas kādas nelaimīgas sagadīšanās veidā – tādēļ tik iecienīti motīvi ir neārstējama slimība vai, piemēram, nesaņemtas vēstules un samainīti bērni. Tie garantē sarežģījumus mīlas stāstā, neapšaubot jūtu patiesumu un intensitāti, un ļauj varoņiem palikt labiem, cēliem un, jā, arī skaistiem. Skaistumam ir liela nozīme, jo tā nemaz nebūs īsta melodrāma, ja varoņi būs neglīti. 

Interesanti, ka izstādes autores kā melodrāmas definējošo aspektu saredz tieši jūtu un skaistuma pārmērību, sevišķu izkāpinājumu. Patiešām, žanrs ir apaudzis klišejām un banalitātēm, turklāt racionālajai laikmetīgās mākslas pasaulei to ir grūti ņemt nopietni. Tādēļ iepriecina, ka mākslinieču skats nav viscaur izsmējīgs, bet atklāj zināmu emocionālu iesaistītību. 


Foto: Līga Spunde

Izstāde “Melos” ir vienota instalācija, bet triju mākslinieču ieguldījums ir skaidri nošķirams un arī informācijas lapā nosaukts atsevišķi. Visas instalācijas centrs noteikti ir Vikas Ekstas desmit minūšu garais video, kas nosaka reģistru arī pārējo elementu uztverei – ironisku, bet bez nievājoša pārākuma. Eksta ir grupas pieredzējušākā māksliniece, kas studējusi kā kino teoriju, tā mākslu, nodarbojusies ar buto deju. Viņas rokraksts jau ir izkopts un interesējošo tēmu loks – iezīmējies. Tie, kas seko līdzi fotogrāfijas nozarei, atcerēsies viņas GIF animācijas tehnikā veidoto sēriju “Snakes and Ladders” (2017). Tajā spilgti parādījās autores spēja stilizēt attēlus tā, it kā tie būtu stopkadri no romantiskām filmām, turklāt katras galveno varoni tēloja Eksta pati. Spēja ietvert attēlā stāstu, emocionālu attieksmi un prasme to atklāt stilīgā veidā  autori padara par ievērojamu parādību diezgan rēnajā fotogrāfijas apkaimē. Stila izjūta un stāstnieces dotības Ekstu nav pievīlušas arī šoreiz, darbojoties ar gatavu materiālu – filmu fragmentiem. Avoti apgalvo, ka filmu bijis veselas divdesmit divas, tādēļ visu atšifrēšana būtu grūti paveicams darbiņš pat rūdītiem sinefīliem. Tas arī nav vajadzīgs – filmu varoņi atkārtojas, gandrīz visu laiku attēli klājas virsū cits citam, radot vienota plūduma iespaidu. Tomēr tam ir sava dramaturģija – mierīgākiem kadriem seko ekspresīvāki, tad tos atkal nomierina kāda piezemēta detaļa. Viss, protams, ved uz kāpinātām beigām, un beidzas ar uzrakstu “beigas”, ironiski atklājot, ka tieši virzība pretī finālam – vienalga, laimīgam vai nelaimīgam, ir pati galvenā visā kadru virknē. Jāatzīmē arī, ka Eksta izvēlas kadrus no izteikti sievišķīgas pozīcijas, saskaņā ar melodrāmas žanra mērķa auditorijas vēlmēm. Izrādās, ka citētajās filmās kamera iekāro vīriešus ne mazāk kā sievietes, bet dažu brīdi pat izteiktāk, slīdot pāri aktieru bezgala skaistajām sejām un ķermeņiem, un liekt tiem gandrīz vai nebeidzami atbrīvoties no krekliem. Eksta pamanījusies iedabūt virknē pat žanram neraksturīgu frontālu kailumu Elhedi ben Salema izskatā no Reinera Marijas Fasbindera filmas “Bailes saēd dvēseli” (1973). Prātā paliek arī, piemēram, Patrika Sveizija iespaidīgais torss no filmas “Spoks” (1990) un Roka Hadsona pārmērīgi grimētā seja, runājot pretī izplatītajam viedoklim par kino kā tikai sieviešu ķermeņus ekspluatējošu mākslu. 


Foto: Līga Spunde


Foto: Līga Spunde


Foto: Līga Spunde

Līgas Spundes un Annas Ceipes ieguldījums izstādē šķiet mazāk patstāvīgs un drīzāk atklājas kontekstā ar video. Lai gan arī Līga Spunde ir veiksmīgi strādājusi ar kustīgiem attēliem un  tieši radniecīgā stilistikā – izstādē “Pārgājiens” 2016. gadā, kurā bija parādīts viņas diplomdarbs, beidzot Latvijas Mākslas akadēmiju. Drosme izstādīt gultu pēc hrestomātiskajiem Treisijas Eminas un mūsu pašu Sarmītes Māliņas darbiem, protams, ir apsveicama, bet šī šķiet diezgan funkcionāli veidota, lai dotu iespēju skatītājiem vērot video no ne visai ērtās guļus pozīcijas. Gultas galvgalī iestrādātā poliestera sveķu vitrāža, tāpat kā telpā izvietotās sirdis ar spārniņiem un zibeņiem ir mīlīgs komentārs laikmetīgā popārta garā. Annas Ceipes izveidotā ažūrā siena, kas kalpo kā telpu organizējošs elements, savu nozīmi atklāj tikai anotācijā – izrādās, tā ir aicināta radīt asociācijas ar filmēšanas paviljonu. Gaisma, kas plūst pa sienā iestiprinātajām krāsaina organiskā stikla rūtīm, rada jauku atmosfēru, bet drīzāk rada nepabeigtas verandas tēlu. 


Foto: Līga Spunde

Izstādei nāktu par labu mazliet kvalitatīvāks tehniskais izpildījums. Nacionālajam mākslas muzejam pieklātos iegādāties mazliet lielāku monitoru video darbu demonstrēšanai (šī problēma bija vērojama jau apvienības “GolfClyderman” izstādē), un – vai mani viļ acis? – arī esošais monitors iestiprināts mazliet šķībi. Mulsinoši, ka televizora skaņa nāk no milzu skandas, kas novietota skatītājiem aiz muguras.  Neizprotama ir šķirba starp gultas rāmi un vitrāžu gultas galvgalī. Annas Ceipes darbā izmantotās metāla konstrukcijas, kādas parasti lieto celtniecībā zem apmetuma, šķiet pārāk brutāls materiāls noskaņu  raisošajai ekspozīcijai. Krāsainā stikla lauskas būtu labāk saskatāmas pret gaišāku fonu. Tomēr kopumā vēlamais iespaids ir radīts, filmas beigas pienāk ātri.


No kreisās: Vika Eksta, Līga Spunde, Anna Ceipe, Līna Birzaka-Priekule

Izstāde “Melos” apskatāma LNMM izstāžu zāles Arsenāla Radošajā darbnīcā līdz 24. februārim