Skats no darba "Viedais dārzs". Virtuālā realitāte, izdruka, projekcija, 2018. Foto: Kristīne Madjare

Varbūt dārzeņi nevēlas tikt apēsti 0

Par Alvja Misjuna izstādi “Viedais dārzs” Jauno mediju kultūras centrā RIXC

Helmuts Caune
09/01/2019

Tajā labajā un vajadzīgajā darbā, ko veic Jauno mediju kultūras centrs RIXC, Latvijā īsti nav konkurences. Lenču ielā bāzētā organizācija ir būtībā vienīgā, kas pastāvīgi un mērķtiecīgi nodarbojas ar jauno mediju mākslas projektiem un dod iespēju šajā jomā strādājošajiem māksliniekiem īstenot savas ieceres (izņēmums varētu būt Mākslas pētījumu laboratorija (MPLab) Liepājas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātē, kas tomēr iekļaujas izglītības iestādes struktūrā un kam ar RIXC ir regulāra un cieša sadarbība). Šis monopols laupa salīdzināšanas iespējas, tāpēc publikai, kuras vairums jauno mediju mākslā tomēr joprojām orientējas vien virspusējā līmenī, dažkārt pietrūkst iespēju uz RIXC veikumiem paraudzīties kritiski un nākas tos “norīt” bez sevišķām ierunām. Tāpēc līdztekus tādām pamatīgi nostrādātām lielajām izstādēm kā, piemēram, “Globālā kontrole un cenzūra” pagājušajā rudenī Latvijas Nacionālajā bibliotēkā, kuras radīšanā RIXC līdzdarbojās, centrs var atļauties rīkot arī nelielas un eksperimentālu, dažkārt tikai attīstības stadijā esošu darbu izstādes.


Skats no izstādes "Viedais dārzs" atklāšanas. Foto: Kristīne Madjare

Alvis Misjuns ir jauno mediju mākslinieks ar ievērojamu stāžu, tomēr viņa izstāde “Viedais dārzs”, kas RIXC centrā apskatāma līdz 26. janvārim, ir no tām, kas atstāj attīstības stadijā esoša projekta iespaidu ar vēl topošu, atvērtu koncepciju. Tas gan, protams, nenozīmē, ka tajā trūkst interesantu ideju. Četros izstādes darbos savesti kopā divi šķietami vistālāk stāvošie tēli: mūsdienu sadzīviskās viedierīces un romantiski pastorāla lauku viensēta ar latvisku nostaļģiju raisošiem elementiem. Pie vienas no sienām nelielā melnbaltā izdrukā redzams viensētas modelis, pie citas – 30 minūšu video, kurā lēni lāsmo rīta saules apspīdētas dīķa virsmas tuvplāns. Kā vēl viens darbs izstādē ietverts podests, kas apvilkts ar pietuvinātas bērza virsmas fotogrāfijas izdruku (un ko daudzi apmeklētāji automātiski izmanto kā sēdekli vēl pirms apjēdz, ka arī tas ir viens no darbiem). Visbeidzot, centrālais darbs ir vecajā, labajā virtuālās realitātes medijā radītais trīsdimensiju dārzs jeb viensēta, kurā apmeklētājs var nokļūt, uzliekot galvā “kurpju kasti” jeb VR brilles. “Iekšienē” skatam paveras skaista lauku viensēta ar dzīvojamo māju, klēti, droši vien riju un vēl kādu saimniecības ēku, sakņu dārziņu un augļu kokiem apkārt. Tālienē virmo dīķis, un sētu no visām pusēm ieskauj zemi pauguri, aiz kuriem “pasaule” beidzas. Pavadot “dārzā” desmit minūtes, iespējams izdzīvot pilnu dienas ciklu no rītausmas līdz zvaigžņotai naktij, un to visu pavada tematisks izstādes autora brāļa Raivja Misjuna skaņu celiņš. Bet pats galvenais notiek starp rītu un vakaru – lauku darbiem dārgākajā laikā. No dažādiem stūriem skatītāju pamazām ielenc kustīgi dārzeņi – vispirms gurķi un burkāni, bet nedaudz vēlāk – kā nu bez tiem – vesels bars lēkājošu, resnu kartupeļu. Kā lakoniski norādīts izstādes aprakstā, dārzeņi ir apveltīti ar mākslīgo intelektu – tiem piemīt domas un rīcības spēja, un tie iesaistās konfliktos vai cits citu ignorē, sastopoties un saskrienoties, ejot tālāk vai mainot virzienu. Jestrie dārza iemītnieki reaģē arī uz skatītāja klātbūtni: ar Leap Motion reāllaika roku kustību tveršanas sistēmu dārzeņus ar savu plaukstu (kurā uzvilkts kārtīgs dārznieka cimds) iespējams “paņemt” rokā un uz brīdi noturēt vai aizsviest pa gaisu. Tuvojoties vakaram, lielais pulks pamazām izklīst pa skatam apslēptām guļvietām. Protams, tas “intelekts” te ir ļoti nosacīts; pietiek dažas minūtes pavērot gurķu un burkānu savstarpējās interakcijas, lai saprastu, ka atpazīstamo impulsu un iespējamo reakciju saraksts to “prātos” ir samērā īss. Bet tas nav no svara: caur šo karikatūru Alvis Misjuns vēlējies vērst uzmanību uz mūsdienu tendenci arvien lielākam lokam sadzīves priekšmetu piešķirt kaut kādu autonomiju un rīcībspēju, lai atvieglotu mūsu pašu dzīvi – sākot no telefoniem un beidzot ar vārāmajiem katliem un putekļsūcējiem-robotiem. Apdvēseļoto sadzīves priekšmetu pasaule, kas raksturīga mūsdienu pilsoņiem, uzšķērdusi lauku sētu, kuras būtība allaž izpaudusies viena apdvēseļota priekšmeta – cilvēka – dzīvē starp kapļiem, arkliem, rīkstēm un citiem nekustīgiem priekšmetiem un savas gribas īstenošanā caur tiem. Divu pasauļu un paradigmu sajaukums, kā jau var gaidīt, ir diezgan absurds.


Skats no darba "Viedais dārzs". Virtuālā realitāte, izdruka, projekcija, 2018. Foto: Kristīne Madjare

Acīmredzams jautājums, kas rodas, ir – kāpēc ir apdvēseļoti tieši dārzeņi. Mūsdienu “viedos” priekšmetus vieno tas, ka tie lielākoties ir instrumenti, rīki, lai sasniegtu kādu mērķi – informāciju, tīrību, iemūžinātu mirkli vai izsalkuma apmierinājumu. Pēc šādas analoģijas “Viedajā dārzā” vajadzēja animēt nevis gurķus un kartupeļus (kas drīzāk pieder pie mūsu iegribu mērķiem, nevis līdzekļiem), bet gan arklus un grābekļus. Vai šādi Misjuns mēģina apspēlēt mūsdienu tendences atvieglot cilvēka sadzīvi un saimniecību novest līdz loģiskajam absurdam, kurā pat pārtika būtu tik vieda, ka pati skrietu pretim radības kronim un lektu tam mutē?


Izstādes apmeklētāja mēģina "pacelt dārzeņus". Foto: Kristīne Madjare

Tā varētu būt viena no atbildēm, kāpēc autors izdarījis tieši šādu izvēli. Par to liecina arī vides kontrasts lauku sētas – pavisam cita sadzīves tipa – izskatā. Varbūt arī tas ir mājiens uz klasisku sci-fi šausmu filmas scenāriju, kurā mūsu saražotie viedpriekšmeti apzinās savu spēku un pārņem varu pasaulē. Jo vispār jau pasaule, kuru apdzīvo domājoši dārzeņi, ir visnotaļ biedējoša vīzija – jebkurā brīdī dārzeņiem var ienākt prātā, ka tie nemaz nevēlas tikt apēsti. Varbūt arī tas ir savērpts komentārs par vegānismu un modernajām ētikas sistēmām, kas māca, ka pret jebkuru jūtošu un domājošu būtni jāattiecas kā pret personību. Bet varbūt vienkārši tas ir viens liels joks, jo grūti noliegt, ka tekalējošie dārzeņi (starp kuriem īpaši izceļas groteskie, latviešiem tik svarīgie kartupeļi) ir kaut kādā bērnišķīgā veidā ļoti smieklīgi – tāpat kā smieklīgs no malas izskatās izstādes apmeklētājs, kurš mēģina paņemt dārzeņus rokā, bet no malas redzams vien cilvēks, kurš, VR brilles galvā uzmaucis, ar lielu koncentrēšanos tupstas zemē un mēģina satvert tukšu gaisu.


"3D viensēta". Izdruka, 2018. Foto: Kristīne Madjare

Grūti teikt, vai pareiza ir kāda no šīm vai kāda cita, vai vispār jebkura versija, jo izstādes apraksts ir ļoti lakonisks, un arī paši darbi, kā jau iepriekš minēju, ir drīzāk ieskicēti ideju uzplaiksnījumi nekā konceptuāli pabeigti izklāsti, un skatītājam ir atstāts gana daudz telpas to interpretēšanai un “pabeigšanai” pa savam. 

Šķiet svarīgi atzīmēt arī rūpību, ar kādu Misjuns attiecas pret it kā mazsvarīgām detaļām, kuras tomēr spēlē būtisku lomu, lai uzjundītu to kolektīvo vizuālo asociāciju lauku, kas šajā apkaimē dzīvojošajiem kopīgs jau vismaz kopš Purvīša un gribot negribot izsauc pastorālas nostaļģijas sajūtas. Tas izpaužas ne tikai video “Dīķis rītausmā” vērojamajā meditatīvajā gaismas rotaļā uz ūdens virsmas, bet arī, piemēram, rūpīgi nostrādātajā veidā, kā virtuālajā lauku sētā rīta un vakara saule apspīd saimniecības ēkas un pagarina ēku ēnas. Uz mirkli gandrīz vai aizmirsti, ka stāvi jauno mediju mākslas centrā ar VR brillēm galvā, bet šķiet, ka lasi “Straumēnus”. Šajā rūpībā varbūt izpaužas autora iekšējais konflikts starp nostaļģiju pēc kādām romantizētām sendienām un mūsdienu viedās pasaules realitāti. Bet tā jau būtu tikai spekulācija.


Alvis Misjuns pie darba "Dīķis rītausmā". Video (30 min), 2018. Foto: Kristīne Madjare

Spekulācijas, par kurām man liek domāt šis un vispār vairums jauno mediju mākslas darbu, saistās ar radikālajām izmaiņām ne tikai mūsu dzīvesveidā, bet arī cilvēcībā un ķermeniskumā, ko, iespējams, nākotnē nesīs gan arvien viedāki un lemtspējīgāki priekšmeti, gan arī paši jaunie mediji, kuri vienlaikus ir gan mediji, gan mākslinieka uzmanības priekšmeti. Ja gadās par to pārlieku sadomāties, lieti noder mierinošais (un varbūt ar tādu nolūku arī izstādē iekļautais) dīķa video, kurā var bezgalīgi vērties un attīrīt prātu no visa liekā. Un cerēt, ka vismaz šāda iespēja mums pārskatāmā nākotnē nezudīs.

  Materiāls tapis ar Valsts kultūrkapitāla fonda atbalstu