Foto

Atmiņu izgāztās iekšas

Toms Treibergs
22/02/2012

Foto: Oskars Rozenbergs

24. februārī plkst. 19.00 notiks Leona Leščinska memoriālā dzīvokļa atklāšana nr. 5, bet 29. februārī plkst. 19.00 – Atmiņu istabu aizslēgšana

Kaut gan periods “jo nolaistāk, jo labāk/patiesāk” jau būtu aiz muguras, atdodot vietu pārdomātai un piekoptai telpai, kurā izpausties kādam no kultūras produktiem, Kaņepes kultūras centrs uzrunā un ievelk sevī tieši ar šādu devīzi pavadībā. Retais iedomāsies, mērojot ceļu pa Skolas ielas aizsnigušo veloceliņu (sargoties no potenciāli krītošajām lāstekām), ka aiz necilā nama fasādes iespējams baudīt kvalitatīvu mākslas aktu, kurš piedāvā ceļojumu laikā un nedaudz arī telpā. Liepājnieka, aktiera Leona Leščinska dzīves gājuma materiālie atskaites punkti, izkārtoti nelielās stikla vitrīnās, stāsta par padomju Latvijā dzimuša un auguša zēna pārtapšanu jaunā ģeologā, vēlāk – Konservatorijas studentā, kurš tikai aizgājis līdzi klasesbiedram, bet izsaucis izbrīnu un tad jau laikam arī interesi leģendārās aktrises Helēnas Romanovas personā.

Tā kā telpās nav nekā cita bez baltām sienām un brūnas grīdas, tā ļauj brīvi pētīt eksponātus, sajust katra priekšmeta iedabu un novērtēt humora izjūtu, ar kādu tie izvēlēti publiskai izstādīšanai. Kā jau izstāžu telpā. Un tomēr, kaut kur pavīd arī pagātnes relikti – podiņu krāsns, dīvaina izmēra durvju aila, kāds padziļinājums sienā. Aizmigloti nojaušams var raisīties dialogs ne tikai ar kalnu saulīti un milzu saulesbrillēm vai iežu kaudzīti, bet arī ar ekspozīciju ieskaujošajām telpām. Te apmeklētājs neiepazīst aktiera biogrāfiju vien, te viņš iepazīst arī telpas biogrāfiju – lai cik tā arī nebūtu paslēpta pilnīgai izziņai.

Leons Leščinskis ir labs stāstnieks, tomēr viņa runa ir teatrāla, kas traucē veidoties pilnīgai empātijai. Aktiera bērnības detaļas ir sirsnīgas un bieži papildinātas ar smeldzīgu humoru, toties to izklāsts – pilns uzsvariem, kādi raksturīgi, piemēram, Lielo Aktieru Lielajās Jubilejās, kuru ierakstus varbūt būsim redzējuši kādā teātra vēstures televīzijas raidījumā. “Es esmu pret jums patiess, bet ne līdz galam,” tāda ir zemsvītras piezīme saviesīgajam ekskursijas tekstam. Protams, es negaidīju kādu galējību: atklātas asaras vai pārāk garu anekdoti no studiju laikiem, taču aktierspēles tehnikas rudimentu klātbūtne formāli ļoti pietuvinātajā un privātajā izstādē radīja diskomfortu. Droši vien tas ir kas līdzīgs stāstiem par ķirurgiem, kuri tirgus stendā pamana pavirši atdalītu filejas gabalu, vai ugunsdzēsējiem, kuri viesībās kritizē namatēvu par nepareizu vietu kamīnam. Profesija nāk līdzi ar to raksturojošiem, tipoloģiskiem uzslāņojumiem. 

Ekskursijas gaita saplūst centrālajā, lielākajā istabā, kuras vidū izveidots mākslinieka-bohēmista miteklis. Dīvāns, tam apkārt daudz dažāda izmēra pudeļu, kaudze ar žurnāliem “Avots” un grāmatas, grāmatas, magnetofona lentes, grāmatas. Arī pats magnetofons. Piegājis pie tā, galvenais varonis parakājas kastēs un izvēlas kādu īpašu lentu, un ar lietpratēja žiglumu uzstāda vijīgo informācijas nesēju uz motoriņu uzmavām. Atskan paša Leščinska descentā un dobjā balss: “Man šodien palika 39 gadi.” “Labs iemesls,” apstādinādams lenti, viņš nosaka un atkorķē Mokas pudeli, palaizdams to pa apli. Ķēdītē iesaistās mazas plastmasas glāzītes. Rodas sadzīviskas mikroainiņas – cienīgas kundzes nervozi pietur pudeles kakliņu, kad blakussēdošie jaunekļi džentlmeniski tās apkalpo. Kāds jau paspējis sev atvēlēto dozu izraut un nu skumīgi raugās tukšajā trauciņā. Saldais, tomēr diezgan stiprais alkohols uzjundī pacilājošas, apcerīgas domas. Un no jaunā Leona dzīves skatītājs tiek aizvests pavisam citā virzienā. Nav skaidrs, kurā un pie kā tieši. Tiem, kuri iepazinušies ar projekta ideju, ir zināms, ka jārēķinās ar Semjuela Beketa darbu “Krapa pēdējā lente”. Dažiem tas nav zināms, esmu viņu skaitā (varbūt, ka vienīgais tāds). Un tad šķiet, ka stāsts par vīrieti, kas apcer, cik stundas no savas pēdējā laika dzīves viņš pavadījis reibumā, tā vai citādi ir par Leščinski, nevis kādu tur Krapu. Tāpat liekas arī par to stāstu, kurā vīrietis un sieviete brauc laivā pa upi saulainā dienā. Tas, ka stāstījums dzirdams magnetofona ierakstā, veicina atsvešinātību. Arvien vairāk jāsāk pieņemt, ka šeit tiek runāts “caur pirkstiem” vai “jālasa starp rindiņām”. Taču, kad varonis, apstādinot lenti, apsver, “vai nevajadzētu tam visam beidzot pielikt punktu”, kļūst nedaudz neomulīgi.

Jāņem vērā, ka telpa nav kā speciāli apgaismota vai apskaņota. Vienīgais, kas tai piešķir kaut kādu dekoratīvu akcentu, ir fotogrāfijas pie sienām, uz gariem, baltiem beņķiem sakārtotie stikla kubi, dīvāns ar mīļu haosu tam apkārt un kāds vīrietis brillēs un ar bārdu, kurš, zibinādams savas baltās acis, apsver, vai viņam reiz pietiku dūšas “to vienreiz beigt”. Citādi viss ir pilnīgi ikdienišķi. Tas raisa nemieru. Vienlaikus kaut kādi racionālie apziņas centri mierina satraukto prātu, ka tas īsti nebūtu iespējams – kā gan Mārtiņš Eihe un Krista Burāne varētu panākt no kāda cilvēka tik tiešu un atklātu atzīšanos. Un pat tad, kad projekta aprakstā izlasīju par Beketa iesaistīšanu, manī neatlaidās svētdienas vakarā piedzīvotā mistērija. 

Tēli bez īpašībām, bez pagātnes, universāli un allaž pastāvējuši. Vai gan tieši tā mēs nerunātu par kādu no savām intīmajām krīzēm, neveiksmēm vai cerībām? Viņš un Viņa, saule, ūdens, klusums. Ērkšķogu sabrāzti gurni. Pamats balādei, filmai vai romānam. Izrādās, ka tā patiešām arī ir, tikai šai gadījumā universālijas iemiesojušās 1958. gadā publiskotā viencēliena lugā. Stāstā, kurā atmiņa pārņem iekāres objekta funkciju, jo to, ko tu atceries, tu allaž vari iegūt, atšķirībā no tā cilvēka, ar kuru tevi vairs nevieno kopīgs dzīves ceļš.

Taču brīdī, kad nospried “redz, es tomēr sapratu”, parādās Mārtiņš Eihe un visam notiekošajam pieliek šokējošu punktu. Tā ir ekskursijas gaitā neizjustās, Krapa stāstījuma un Mokas našķēšanās laikā iemantotās empātijas piesmiešana un nozagšana. Iznīcinot izstādes telpu, tās līdzveidotājs apsūdz atmiņu ietekmi uz cilvēku, apsūdz tiklos vuāristus, kuri ar vislabākajiem nodomiem, tomēr taču līžņā pa svešas dzīves anatomiju, apsūdz pasauli, kas būvēta uz priekšmetiskām sasaistēm.

Ienākot izstādē, apmeklētājs uzlūko atmiņas viņu troņos: memoriālās istabas vitrīnās. Aizejot, viņš, gribot negribot (ja vien nesāk visu tīrīt), aiziet pa to izgāztajām iekšām. Tad jādomā: cik lielā mērā es pats esmu piesaistījies kādai no savām atmiņām? Kurai savas dzīves epizodei jau sen bija jābūt mirušai manā apziņā, bet es to vēl auklēju kā tikko dzimušu zīdaini? Kur lai es rodu spēku tām izgāzt iekšas? Kaut gan varbūt “Atmiņu istabās” pieredzētajam ir jānoslēdz kaut kādas ietekmes zonas. Jo Leona Leščinska autsaideriskais, savdabīgais tēls kombinācijā ar Skolas ielas nama zudušā laika paliekām un agrāku gadu radošas uzdzīves rekonstrukciju sagādā autentisku, pulsējošu reakciju ar to, kas tajā iesaistās. Šeit nav glābiņa aiz programmiņas vai saldējuma kokteiļa glāzes starpbrīdī, foajē, aiz pārējo skatītāju sarunām un mugurām. Šeit seju pret seju jāiznes kādas atklāšanās smagums un jāpiedzīvo tās pilnīgs sabrukums. Tiešā un pārnestā nozīmē. Tā nav viegla, bet šķietami vajadzīga pieredze, un par spēju tādu man – un cerams, arī citiem – sagādāt vēlos projekta veidotājiem teikt nedaudz aizsmakušu “Paldies”. 

www.nomadi.lv