Publicitātes foto

Māksla kā 1nīgais dievs 0

Recenzija par izstādi “BĻĀ1” Tallinas ielas kvartālā

Rihards Bražinskis
08/11/2018

Aizvadītās vasaras vidū Rīgu pāršalca falša ziņa par indīgu zirnekļu invāziju. Uz sabiedriskā transporta pieturvietās nesankcionēti izlīmētajiem plakātiem cilvēki momentāni reaģēja, apzvanot plakātos norādītos dienestu tālruņus. Saceltais hajs attiecīgi radīja ziņu materiālus, kuros tika iekļauts arī video ar novērošanas kamerās fiksētu vaininieku un aicinājumu viņu atpazīt. Jau nākamajā dienā tika paziņots, ka par plakātu izdarībām pilnu atbildību uzņemas kāds mākslinieks ar segvārdu SOME1. 

Tā gan izskatījās pēc tīšas uzprasīšanās pēc uzmanības, jo autors pieteicās pats, tā īsti nemaz neļaujot kādam pašieceltam ciema šerifam ļaundari nostučīt. Lai vai kā, bet reklāma izdevās godam, jo autors pie viena arī pasludināja, ka zirnekļu plakāti esot ievads viņa rudenī gaidāmajai izstādei. Un te nu mēs esam – izstāde “BĻĀ1” no 27. oktobra līdz 11. novembrim notiek bijušās Šaha skolas telpās Tallinas ielas kvartālā, Tallinas ielā 6.

Izstāde autoram ir kā tāda zemūdenes izniršana jeb sevis oficiāla pieteikšana, beidzot arī izveidojot SOME1 Facebook lapu. “BĻĀ1” ir kā sevis prezentēšana un koncentrēšana vienkop, jo līdz šim autora darbība ir bijusi visai epizodiska un fragmentāra. Turklāt krietni senāka par cilvēku biedēšanu ar zirnekļiem – viņa aktivitāšu sākums datējams vismaz 10 gadus atpakaļ, kas izstādi padara par jubilejas pasākumu.

Visspilgtāk droši vien autors varētu būt palicis atmiņā ar viņa kūrēto, skandalozo grupas izstādi “Disidents” Stūra mājā 2015. gada maijā, kad plaša un skaļa bija skaidrošanās par krustā sisto Vladimiram Putinam līdzīgo lelli, kas beigās arī tika demontēta. Vēl viņš piedalījies vairākās Rudens izstādēs, organizējis koncertus u.c., bet kā personālizstāde “BĻĀ1” ir pirmā.


Pseidonīma SOME1 lietošanas sākums nav noteikts. Taču viņa atpazīšanas zīme, kas figurējusi vēl pirms vārda un arī joprojām pavada viņa aktivitātes, ir industrial estētikā veidots rupora jeb megafona logotips, kas laika gaitā pārveidojies no kalašņikova tipa objekta. Rupors – kā simbols informācijas lādiņam.

Bet lieta, kas visvairāk asociējas ar SOME1, turklāt nav piesūcināta ar ideoloģisku kriticismu, ir “urbānā alpīnisma” parādība – dažādās neaizsniedzamās vietās izvietotais sarkanais krēsliņš jeb @Redchaireverwhere. Šī projekta pamatideja ir tīri sirreāla kā mēroga paradokss. Papildus to pavada vēl citas asociācijas – sēdēšana kā cilvēka starpstāvoklis starp stāvēšanu un gulēšanu, slinkuma pazīmes, brīva, bet neaizsniedzama vieta, kur apsēsties.

Tieši sarkanie krēsli nostāda SOME1 lokāli unikālā ielu mākslas pozīcijā. Proti, viņš pilsētvidē izvieto objektus un instalācijas, nevis veido figurālus sienu zīmējumus. Varbūt tikai senāk “rullēti” vairāki vārda tagi, tādējādi nedaudz pieskaroties grafiti lauciņam; turklāt arī tie – īpaši augstās vietās, proti, industriālo skursteņu galos. Un visi tikai Pārdaugavā. SOME1 darbojas absolūti savrupi, pat vientuļnieciski, kas arī padara viņa mākslu īpaši simpātisku.

Lai gan izstāde “BĻĀ1” tika ievadīta ar partizānisku ielu mākslas izgājienu, pašā izstādē nekā no ielu mākslas nav. Kas attiecas uz zirnekļu akciju, tad, manuprāt, plakāti bija izdevušies ļoti ticami. Kā oficiāls ārkārtas paziņojums bez skaidri nolasāmas konceptuālas klātbūtnes vai klaja joka (izņemot rupora logo, ko nezinātājs, protams, neievērotu) – kas to arī padarīja tik ļoti “sāpīgu”. Zirnekļi tika izmantoti kā dabisks baiļu faktors, jo arī pašam autoram ir bail no zirnekļiem. Mani personīgi gan daudz vairāk būtu satraukusi ziņa par nāvējošiem moskītiem, taču arī zirnekļi šķita pietiekami relevanti saistībā ar aktuālo “migrantu infestāciju”. Burtiska viltus jeb melu ziņa bija kā mācība cilvēkiem, ka nevajag ticēt visam, ko redz. Kā arī precedents tam, cik viegli ir iespējams manipulēt ar sabiedrību un nevajadzīgi noslogot attiecīgo dienestu darbu. Labs piemērs, kā to būtu iespējams izmantot ļauniem mērķiem.

Arī pati izstāde ir ietērpta informācijā – visi logi aizlīmēti ar avīzēm, kas, protams, ir klajš informatīvā akluma simbols jeb norāde uz totālo paļāvību medijiem kā tīrākajiem patiesības nesējiem. Turklāt arī pašos avīžu rakstos ir daudz zīmīga un interesanta paša par sevi. Izstāde ēkas pirmā stāva istabās veidota kā vienots ansamblis ar kopēju scenogrāfiju. Sākotnēji, starp citu, tikušas paredzētas citas kvartāla telpas, taču tehnisku apsvērumu dēļ tikai pēdējā brīdī piespēlētas citas – kas ir īpaši pārsteidzoši, jo ekspozīcija šķiet gluži kā radīta šīm telpām un iemājo tajās ļoti organiski.

Viss “BĻĀ1” telpiskais piedzīvojums ieturēts vienotā krāsu gammā – sarkans, melns, balts un zelts. Arī darbu nosaukumu risināti vienoti – ar cipara 1 klātbūtni ikkatrā. Paši darbi figurē starp tīru plakni un redīmeidu skulptūrām. Tematiski tiek apskatītas mūsu lielākās aktuālās bailes informatīvajā telpā, iesaistot arī pāris teatrālu rotaļību un abstrakciju, piemēram, “IZRĀ1” ir ierāmētā stiklā iecirsts cirvis, bet “NE1” – melnu kurpju purngali, kas lien laukā no samta drapērijas apakšas, īpaši pastiprinot izstādes mazliet okulti šausminošo noskaņu.


Iespējams, nacionāli jutīgākais darbs varētu būt “1LĪDZĪBA”, kas ir ierāmēta betona faktūru imitējoša lielformāta plāksne, uz kuras ar melnu aerosola krāsu uzpūsts: “ALAH, SVĒTĪ LATVIJU, MŪS’ DĀRGO TĒVIJU”. Šāds lozungs atsauc atmiņā līdzīgus uzrakstus (“Vienīgais veids, kā izprast dzīves jēgu, ir izlasīt Korānu”) uz ielām, kas savulaik krietni mulsināja sabiedrību, jo nebija saprotams, vai tas domāts nopietni, vai kā joks. Tie gan nav bijuši SOME1 veikumi, taču viens no retajiem šādiem uzrakstiem, kas daļēji ir saglabājies, atrodams uz betona balstiem zem Zemitānu tilta. Komplektā ar šo darbu minama arī izstādes papildinājumā – SOME1 Facebook profilā – publiskotā bilde “1DABĪGI” ar Mildu musulmaņu nikābā. Tas viss atgādina 2002. gada kuriozo “Brīvības partijas” reklāmu ar melnādainu vīrieti Latvijas armijas uniformā, stāvot godasardzē pie Brīvības pieminekļa. Minētie darbi “biedē” ne tikai ar kultūru saplūsmes draudiem Latvijas iedzīvotāju ksenofobiski konservatīvajam vairākumam, bet arī liek aizdomāties par reliģiju kā valsts ietvaru un tautas identifikācijas zīmi, ņemot vērā, ka kristietības pašsaprotamībai šajā reģionā ir tieši vardarbīga izcelsme. Allāha vārds gan kļūdaini uzpūsts ar vienu burtu L, kas gan neesot aizsardzības mehānisms, bet gan vienkārši pārrakstīšanās.


Otra lieta, kas varētu riskēt ar pretreakciju, ir SOME1 jau iemītā “Putina taciņa”, kas, protams, nav atstāta novārtā arī šeit. Vienā no gala telpām uz grīdas izveidots Vladimira Putina kaps. Īsta, parasta kapa plāksne ar kvalitatīvu epitāfiju, uz kuras, atšķirībā no Allāha, Vladimira Putina vārds iegravēts bez kļūdām. Blakus kapakmens inscenējumam uz sienas izvietota vairāku vienādi baltu, glazēta ģipša Ļeņina profilu rinda ar sarkaniem klauna deguniem. Tā esot autora vizuāla asociācija jau kopš bērnības, saskatot Ļeņinā perfektu klauna tēlu. Savukārt kopējā doma šim darbu pārim esot tāda, ka, lai vai kā, bet Ļeņina darbībām pamatā ir bijusi ideja, tāpēc viņš dzīvos mūžam, taču Putinu, autoraprāt, apglabās kā parastu cilvēku, jo viņa darbību pamatā ir tikai un vienīgi vara. Es piebilstu, ka Putina kaps ir reāls iemiesojums tam, kas daudziem noteikti nestu (varbūt tikai īslaicīgu, bet tomēr) mieru un atrisinājumu. Putina nāvi neapšaubāmi gaida daudzi; tas būtu jauna laika sākums. Šeit, protams, nākas iedomāties arī par versiju, ka Putins jau tagad varētu būt klonēts.

Savukārt izstādes manierīgākie darbi, manuprāt, ir tieši plakāti, kas vistiešākajā veidā sasaucas ar propagandas mākslu, konkrēti domājot, protams, krievu konstruktīvismu, kas postulēja angažētas, sociāli lietderīgas mākslas fenomenu. Ielu mākslas kontekstā varētu minēt arī populāro amerikāņu autoru OBEY, kurš pielāgo konstruktīvisma vizuālo valodu ASV imperiālisma un popkultūras varas problemātikai. Arī SOME1 darbi sasaucas ar OBEY principiem. Šeit atkal varam atminēties zirnekļu plakātus, kā arī padomāt par to, kā plakāti laika gaitā ir mainījušies.

Manuprāt, spēcīgākais “BĻĀ1” plakāts ir “1:1” – tajā redzams kartes fragments ar Latvijas teritoriju, kas pievienota Krievijai, taču šis veidojums nodēvēts par LATVIA. Šeit, protams, ir koši ilustrētas lokālās bailes no iespējamas aneksijas, par līdzību ņemot neseno Krimas piemēru. Taču vienlaikus arī pavēršot spēka pozīcijas pretējā virzienā. Paralēli tam tīri apcerīgā veidā varam padomāt par valstu teritoriju mainīgo raksturu. Zem kartes ir uzraksts “IMAGI NATION”. Arī šādi uzraksti, starp citu, ir redzami pāris vietās Rīgā, un arī tie nav autora veikumi. Taču šādas tematiskas sakritības SOME1 dēvē par kosmisku ideju kopumu. Vārdu spēles jeb valodas vērpšana un mutēšana, kā redzams, SOME1 ir mīļa – galu galā uz to norāda jau pats izstādes nosaukums. Valodas pārveides, kropļošanas un atmiršanas tematikai ir veltīts arī plakāts “1ALDZĪBA” – sēru rāmī ierāmēts un uz sarkana fona baltiem burtiem nodrukāts latviešu valodas alfabēts. Nacionālo nenoteiktību sakarā der neaizmirst, cik latviešu valoda tomēr ir jauna un konstruēta parādība.  

Vai tas viss ir provokatīvi? Provokācija, manuprāt, mākslā ir novecojis termins, jo – kas gan vairs kādu var šokēt? Katrā ziņā ir prieks, ka vietējā mākslas aina darbojas vēl kāds bez līdzīgā manierē strādājošā Kristiana Brektes, kurš var pārsteigt ar kaut ko neordināru. Turklāt termins provokācija būtu jāskata pēc būtības, proti, uz ko tad tā provokācija provocē? Šajā sakarā viss atbilst – autors, uzdodot neērtus jautājumus, provocē uz atbildēm. Pats gan neieņemot nekādu pozīciju. Vienīgā skaidrā pozīcija ir humors – taču ne izsmejošā veidā, bet gan kā vienīgais veids, kā saglabāt veselo saprātu. Turklāt mākslu SOME1 pamatā uztver kā izklaides materiālu, bet jaunradi jeb iztēli – kā vienīgo pastāvošo cilvēces progresu. Un pāri visam autors savas izpausmes aicina vispirms uzlūkot kā mākslu un tikai pēc tam to ierindot kādā politiskā gultnē. 


Latvijā šādas politiski ievirzītas, neviennozīmīgas mākslas, manuprāt, akūti trūkst. Vai arī tās ir tieši tik, cik nepieciešams, un SOME1 var “ņemt visu uz sevi”. Skeptiķiem var piekrist, ka šāda māksla ir neorģināla savā simptomātiskumā. Šķietami kreiss partizāniskums, antitotalitārisms vai antikapitālisms ir neizsmeļamas tēmas, kas strādā jau pašas par sevi un uz kurām var mierīgi veģetēt un atražoties. Šeit lietderīgi atminēties pagājušajā desmitgadē tik ļoti populāros stencilus Rīgas ielās un to dominējošos vēstījumus. Kā arī, lai nepiesauktu Banksiju, minēšu labāk Kidult, kurš no ugunsdzēšamā aparāta apšļāc ar krāsu dārgāko modes zīmolu veikalu skatlogus un fasādes, paralēli veidojot arī plakātus un videodarbus par iepriekš minēto ideoloģisko nostādņu tēmām. Tāpat arī var teikt, ka daudz kas šajā žanrā ir banāls vai jēls, kā, piemēram, SOME1 gadījumā krāsu izmantojums (sarkans kā komunisma simbols vai sarkans un melns kā anarhisma simbols) vai sirpja un āmura apvienojums ar Euro zīmi. Taču ir lietas, kas vienkārši ir jāpasaka vai par kurām jāatgādina. 

Tāpat arī dažviet iespējams piesieties izstādes izpildījumam vai iekārtojuma rūpībai, piemēram, plakāta papīra tonis nesakrīt ar paspartū toni, uzlīmju izmēri atšķiras, tāpat arī atstarpes starp ārējiem rāmjiem. Man personīgi vienīgais lieks izstādē šķita ap pāris durvju stenderēm apvītās norobežojošās policijas lentas. Taču uz kopējā fona tas viss ir nieks un piederas DIY attieksmei. Izstāde ir tik vienota, ka pat greznā oriģinālā krāsns sasaucas ar satīriski pompozajiem zelta rāmjiem, kas turklāt visi atrasti pie miskastēm. Nemaz nerunājot par sienu pārkrāsošanu un paklāja ieklāšanu (īpaši akcentēju to tāda sakarā, ka izstāde ir pilnībā paša autora finansēta). Iepriekšējās izstādēs šāda telpas pārvēršana jeb pielāgošana šeit nav notikusi.

Izstāde “BĻĀ1” ir jo īpaši saistoša vietējās un globālās laikmetīgās mākslas kontekstā, kur lielā mērā valda visai formālistiski vienmuļa aina. SOME1 tajā spilgti izceļas un uzdotos jautājumus vizuāli risina nudien “par tēmu”. Zīmīgi arī, ka izstādē nav neviena multimediju darba, kas to padara vēl jo vecmodīgāku un tāpēc arī skaistāku. Izstāde tapusi kā minimums četru gadu garumā, ja ne pat vairāk, un uztverama varbūt ne gluži kā SOME1 retrospekciju, bet kā daiļrades kopsumma noteikti. Tāpat arī norises vieta ir būtiska. Tallinas ielas kvartāls potenciāli top par jauno Andrejsalu, un tad nu manīsim, vai tas tā notiks vai nē. Katrā ziņā vietējā kultūras dzīve joprojām lielā mērā sevī nes post-Andrejsalas traumatismu un tā vien alkst pēc vienotas novietnes. 

Vēl arī “BĻĀ1” ir trāpīga ar to, ka notiek tieši pašā Latvijas simtgades priekšvakarā. Kā arī ievadošā zirnekļu akcija sakrita ar aizvadīto Saeimas pirmsvēlēšanu laiku. Īstāka brīža nevar būt, kad padomāt, uz kādiem pamatiem stāvam, kurp ejam un kā rīkoties tālāk. Bet pavisam bailīgos nomierināšu – izstādē nav neviena zirnekļu plakāta. Tieši to es nevarēju līdz galam saprast – prasās tur kāds no tiem plakātiem vai nē. Un tādai, manuprāt, arī jābūt “BĻĀ1” apmeklējuma pēcsajūtai – mazliet neizpratnes.

facebook.com/ARTSOME1
instagram.com/Redchaireverywhere