Neuzbāzīgs piedāvājums sarunai
Par izstādi “Kopīgā vēsture” mākslas muzejā “Rīgas Birža”
Helmuts Caune
02/11/2018
Vienā no nesenākajām žurnāla The New Yorker karikatūrām, kas man raisīja plašu smaidu, attēlota kāda mākslas muzeja gide, kas ekskursijā atnākušajai skolēnu grupiņai saka: “Tagad mēs ejam prom no zāles ar lietām, ko nozagām citām kultūrām, un ieejam zālē ar lietām, par ko samaksājām pārāk daudz.” Joks ir smieklīgs, jo tajā ir liela daļa taisnības attiecībā uz pastāvīgās ekspozīcijas iekārtojumu daudzos “vecajos” Rietumu mākslas muzejos, kuros parasti “Rietumu” māksla nodalīta no “orientālās” mākslas jeb artefaktiem no dažādām Āzijas civilizācijām. Šis iedalījums, kurš pats par sevi jau varētu būt muzeja artefakts, nav ignorējams, izsekojot Laikmetīgās mākslas centra rīkotajai izstādei “Kopīgā vēsture”, kas līdz 30. novembrim apskatāma mākslas muzejā “Rīgas Birža”.
“Biržas” stāsts un kontekstu saišķis muzeja ēkas un ekspozīcijas statusu padara jo īpašāku: viens no Venēcijas palaco stilā būvētās celtnes nolūkiem ir padižoties ar savu izsmalcinātību un bagātību, kas, protams, iegūta daļēji uz koloniju rēķinu. Tikai šī ēka uzbūvēta nevis Rietumeiropā, bet Rīgā – reģionā, kas vēl ar rakstītu vēsturi pārskatāmā pagātnē pats skaitījās “citādais”. Taču eksponātu iedalījums te ir tāds pats: lauvas tiesa lielāko un greznāko telpu veltītas “Rietumu” mākslai ar tām piederošajām košajām lielformāta medību ainām, aristokrātu portretiem, sudraba biķeriem un marmora grieķu dievēm, savukārt mazākā spārnā savietoti dažādi nejauši, no to sākotnējā konteksta izrauti un no Austrumiem atvestie artefakti, kas turklāt brīžiem šķiet izvietoti bez īpašas sistemātikas un ar zināmu devu nekonsekvences (piemēram, dažām hindu dievību skulptūriņām pierakstīts vārds, bet citas identificētas vienkārši kā “Dievības, Indija, 19. gs.”). Īsi sakot, viss kā pieklājas – “īstā” māksla un ceļojumos savākti eksotiski “citādie”. Izņemot to, ka te vēl tas vietējais konteksts spraucas iekšā.
Klēra Holta. Slīdrāde, fotogrāfijas no 1930. - 1950.gadiem. Foto: Margarita Ogoļceva, Latvijas Laikmetīgās mākslas centrs, 2018.
Tas viss kopumā rada ļoti piemērotu fonu mazajai LMC izstādītei, kuras nedaudzos darbus kuratore Inga Lāce neuzkrītoši izvietojusi pa Biržas trešā un ceturtā stāva galerijām un ko ir diezgan viegli pat nepamanīt, ja vien nezini, kas jāmeklē. Izstādē redzamie darbi runā par dažādu līmeņu un virzienu varas attiecībām – nacionālo un multikulturālo, individuālo un kolektīvo, savējo un svešo, arī sievišķo un vīrišķo – kā arī par šo attiecību veidotajām identitātēm.
Šādas vai pietuvinātas tematikas izvērsums pēdējos gados laikmetīgajā mākslā nav nekas jauns – jo sevišķi, ja runājam par Austrumeiropas reģionā notiekošo, kur mākslinieki un kuratori šķiet uz tā sevišķi uzsēdušies. Ar līdzīgiem naratīviem strādāja arī nupat notikušais Survival Kit festivāls, kuram nelielā Biržas izstāde acīmredzami ir gan idejisks, gan loģistisks turpinājums. Tas gan pats par sevi nevar būt pamats pārmetumiem – ja tēma ir svarīga, par to jārunā, kamēr vien ir svarīgi par to runāt – galvenais ir atrast jaunas un oriģinālas pieejas, lai sarunā saglabātu svaigumu. LMC un Ingas Lāces “invāzija” statiskajā Biržā, manuprāt, ir svaigs un – kas ir ļoti būtiski – asprātīgs pienesums šai sarunai.
Ieva Balode. Anonīmā vēsture. Instalācija, atrastas fotogrāfijas, 2018. Foto: Margarita Ogoļceva, Latvijas Laikmetīgās mākslas centrs, 2018.
Aleksejs Muraško. Izeja caur dāvanu veikalu. Instalācija, 2018. Foto: Margarita Ogoļceva, Latvijas Laikmetīgās mākslas centrs, 2018.
Jāuzsver tas, cik nepamanāma un netraucējoša, bet vienlaikus arī nepārprotama ir “Kopīgās vēstures” darbu klātbūtne Biržas zālēs. Piemēram, ķermeniski un vizuāli “smagnējākie” darbi tajā noteikti ir Ievas Balodes un Alekseja Muraško camera obscura tehnikā veidotās, uz metru augstiem trijkājiem izvietotās melnās kastes, kurās, pa mazu actiņu ielūkojoties, var sastapties ar mākslinieku personisko dialogu ar Biržas ekspozīciju: Balode runā par sieviešu anonīmo lomu tajā, savukārt Muraško savās kastēs atstājis dažādas mīklas, kur ar senu ikonisku priekšmetu palīdzību šķetina sāpīgus mūsdienu sociālos jautājumus. Kastes ir vismaz desmit un izvietotas dažādās vietās pa Biržu, bet, ja nevērīgāks skatītājs nezinātu, ka tām jāpievērš uzmanība, mierīgi varētu paiet garām.
Līdzīgi ir ar divām indiešu mākslinieka Krišnas Redī grafikām, kas neuzkrītoši ievietotas mazā stendā starp 19. gs. Rietumu gleznām muzeja 4. stāvā un tur tīri labi iederas, tādējādi jau atkal atsedzot Rietumu un Austrumu nošķīruma patvaļību. Vai arī ar lielformāta fotogrāfijām, ko Andrejs Strokins izvietojis aiz trim no nozīmīgākajām skulptūrām Biržas kolekcijā: fotogrāfijās parādīti daži no tēlniecības darbiem, kam loģistisku iemeslu dēļ lielāko daļu sava mūža nākas pavadīt nevis ekspozīcijā, bet muzeja noliktavā – aristokrātu, tirgotāju un birģermeistaru ceļojumos savāktās bagātības neredzamā, anonīmā daļa, par kuru vairums cilvēku pat nenojauš. Strokins, no vienas puses, parūpējies par vismaz īslaicīgu šīs daļas eksistences apliecinājumu, taču pelēcīgo fotogrāfiju neuzkrītošums Biržas spozmē ļauj tās ievērot tikai tiem, kas apveltīti ar vērīgāku aci. Vai karti.
Tanels Randers. Daugavas grīva. Video dokumentācija, instalācija, 2018. Foto: Margarita Ogoļceva, Latvijas Laikmetīgās mākslas centrs, 2018.
Piezīme par neuzkrītošumu nekādā gadījumā nav pārmetums. Sarunai ir lielākas iespējas izdoties, ja tā nav uzbāzīga, un es lēšu, ka Biržas apmeklētāji lielākoties nav noskaņoti iesaistīties sarunā par multikulturālismu, vēsturiski konstruētām varas attiecībām un identitātēm vai kaut ko tikpat postmoderni aizdomīgu (tāpēc varbūt trešā stāva gaitenī novietotais Tanela Randera videodarbs “Daugavas grīva”, salīdzinot ar pārējiem, ir mazliet par daudz uzbrūkošs). Cilvēki uz Biržu nāk priecāties par figurālās glezniecības estētiku, apbrīnot smalku porcelānu, brīnīties par indonēziešu dievu skulptūriņām vai paskatīties uz īstu mūmiju. Vai varbūt pameditēt pie Rēriha, šī savādā, unikālā Rietumu un Austrumu tilta (kuram arī veltīts viens no izstādes darbiem). Tāpēc “Kopīgās vēstures” stāsti ir paslēpti necilās melnās kastēs un pastāvīgās ekspozīcijas darbu ēnā – bet, ja kāds iedomājas piepūlēties un pieliekties, lai ieskatītos pa “aptumšotās kameras” actiņu, viņu gaida atalgojums. Lepnajā Biržā līdz 30. novembrim ir atstāts vērtīgs piedāvājums refleksijai un sarunai – tostarp par pašu Biržu –, bet tas necenšas uzkundzēties kā vienīgais patiesais naratīvs, kas arī ir apsveicami. Kad pats aizgāju uz izstādi otrreiz, nolēmu neskatīties kartē un vēlreiz atgriezties pie visiem darbiem pēc atmiņas. Protams, vienu vai divus sanāca palaist garām – jo nepamanīju.
Minna Henriksone. Atkārtojot Rērihu. Instalācija, 2018. Foto: Margarita Ogoļceva, Latvijas Laikmetīgās mākslas centrs, 2018.
Varbūt viena kļūda, ko pieļāva izstādes rīkotāji, bija – to izziņot. Protams, institucionālu iemeslu dēļ tā droši vien nebija nekāda izvēle, tomēr būtu bijis krietni jautrāk, ja vismaz kādas pirmās divas nedēļas darbi tiktu izvietoti Biržā tā, kā tie tur ir, taču bez jebkādas informācijas – bez paziņojumiem presē, bez plakātiem un bukletiem pie muzeja kases. Tad varētu vērot un dokumentēt apmeklētāju reakciju – cik liela daļa darbus vispār pamana, cik liela daļa uz tiem reaģē un kā. Tā nudien ir garām palaista iespēja. Bet visādi citādi ir patīkami, ka Biržas klasisko un statisko pastāvīgo ekspozīciju zāles tiek dažkārt izvēdinātas ar šādām delikātām intervencēm.
