Foto

Seši mākslinieki kustībā

Mūžīgā kustība. Latviešu mākslinieki no Raivja Zabja kolekcijas
Muzejs “Erarta”, Sanktpēterburga
26. septembris – 19. novembris, 2018  

Pāvels Gerasimenko
16/10/2018

Mūsu dienās tāda parādība kā “laikmetīgā glezniecība” kārtējo reizi piedzīvo popularitāti. Modi uz to tāpat kā agrāk nosaka Austrumeiropas mākslinieki, kas spējuši pārvērst par priekšrocību šo valstu tradicionālo māksliniecisko veidojumu inertumu, amata prasmēm pievienodami aktuālas nozīmes.

Izstādē “Mūžīgā kustība” no latviešu kolekcionāra Raivja Zabja kolekcijas izstādīta vien neliela daļa no viņa īpašumā esošajiem darbiem, tomēr pēc tiem iespējams spriest par kolekcijas īpašnieka gaumi. Kā liekas, tieši mīlestība pret efektīgu un bieži vien savu dekorativitāti neslēpjošu glezniecību atvedusi viņu uz “Erartu”, kas orientējas tieši uz šādu mākslu, – šajā Pēterburgas muzejā jebkura no izstāžu zālēm var uzrādīt visus pierādījumus pieprasījumam pēc glezniecības medija. “Mūžīgajā kustībā” piedalās seši: Dace Dēliņa-Lipska, Ilgvars Zalāns, Līga Ķempe, Daiga Krūze, Kaspars Perskis, Atis Jākobsons. Šo latviešu mākslinieku vārdi Krievijas skatītājam ir pavisam nezināmi pat galvaspilsētās. Tajā pašā laikā Zabja kolekcija ir internacionāla, tajā atrodami arī Krievijas mākslinieku darbi – Iļjas Gaponova, Annas Žoludes, Tatjanas Podmarkovas, Jevgeņijas Golantas, Vlada Kuļkova, Aleksandra Daševska u.c.


Daiga Krūze. Vingrinājums. Ceļojums no gleznas pie gleznas Nr. 2. 2016 No Raivja Zabja kolekcijas

Gandrīz visiem izstādē redzamajiem māksliniekiem ir ap četrdesmit. Tie ir realizējušies mākslinieki, kas izveidojuši māksliniecisko karjeru savā valstī un piedalās izstādes ārzemēs. Jau, spriežot pēc dažiem darbiem, var izveidot pārliecinošu priekšstatu par viņu māksliniecisko stilistiku. Abstraktā un figuratīvā glezniecība šeit pārstāvēta vienlīdzīgās daļās, un abas glezniecības pieejas pastāv it kā divos variantos: labākajā, kad aiz katra darba jūtami mākslinieka radošie meklējumi, un sliktākajā variantā, kas neienes neko jaunu “laikmetīgā salona” paņēmienos un tēmās.

Projekta nosaukums “Mūžīgā kustība” pauž ideju, kas svarīga nacionālajai Latvijas mākslas tradīcijai, – pārmantotība no pirmo divu pagājušā gadsimta desmitgažu figūrām un sasniegumiem. Kuratore Maija Rudovska organizējusi ekspozīciju ap darbiem hommage žanrā – mūsdienu autori atkārtojuši pašu izvēlētus pazīstamu latviešu pagātnes mākslinieku darbus.

Divas mākslinieces – Daiga Krūze un Dace Dēliņa-Lipska – pievērsušās 1930. gadu mantojumam: Krūze rada savu Voldemāra Irbes “Rudens ainavas” versiju, Dēliņa-Lipska citē Kārli Padegu darbā “OK, baby”. Ilgvars Zalāns mehāniski atveido Amerikā dzīvojušā abstraktā ekspresionisma meistara Edvīna Strautmaņa darbu. Kaspars Perskis un Līga Ķempe par pirmavotu izraugās Latvijas padomju laiku mākslinieku Rūdolfa Piņņa un Borisa Bērziņa gleznas. Un vienīgi Atis Jākobsons, kurš dzīvo un strādā Berlīnē, hommage vietā izstādē parādījis piecus portretus, kuru varoņi atkārto vecmeistaru reliģiozās glezniecības tēlus.


Ekspozīcijas “Mūžīgā kustība” fragments. Foto: Līga Ķempe

Mākslas akadēmijas 2004. gada absolvente Daiga Krūze Irbes gleznā ienesusi Endija Vorhola gammu – aiz brīvajiem krāsu plankumiem viņas radītajā “Rudens ainavā” uzreiz nomanāmas “Puķes” un līdzīgas popārta tēva šelkogrāfijas sērijas. Krūze ir kolorītiski apdāvināta māksliniece, viņas paletē netrūkst dažādu melnu, pelēku, zilu krāsu, bieži viņa pielieto mūsdienu mākslai raksturīgo zilā un oranžā kombināciju. Ainavas matrica viegli ieraugāma jebkura viņas abstraktā darba pamatā, kas atgādina ne tik daudz Nikolā de Stālu, cik Viljamu Tērneru.

Dace Dēliņa-Lipska, kuras glezna “Dzimta”, kļuvusi par izstādes titulu, absolvējusi Mākslas akadēmiju vispirms kā mākslas dizainere 2001. gadā, bet pēc tam kā gleznotāja 2003. gadā.  Viņa izrāda lielus audeklus, kuros redzama reālisma skolas apguve, tomēr viņa saasina kompozicionālos rakursus un tiecas pēc krāsas pašpietiekamības. Ar 1934. gadu datēto Padega grafikas uzmetumu viņa pārtulko uz lielformāta audekla, pilnībā mainīdama darba noskaņu – un starpkaru gadiem raksturīgā skaistule pārvēršas par Betijas Būpas līdzinieci. 

Kaspara Perska gleznas, kurš beidzis Akadēmiju 2006. gadā, ir monohroma, melnbalta glezniecība, kurā nepārprotami redzamas atsauces uz klasisko mantojumu un kuras uztveršana Krievijas skatītājam liks atcerēties Aidanu Salihovu un viņas meistardarbnīcas audzēkņus no Surikova institūta Maskavā. Perskis rada savu darbu, balstoties Rūdolfa Piņņa vēlīnajā gleznā “Sapņa motīvs” un, tāpat kā viņa varonis uz 1930. gadu robežas, ir aizrāvies ar formāliem atradumiem.


Līga Ķempe. Orbīta. 2016. No Raivja Zabja kolekcijas

Var atcerēties, kā vēl padomju laikā Maskavas un Pēterburgas 1970. gadu mākslinieki ņēma par paraugu to, kas notika Tallinā, Viļņā un Rīgā, kur atļautā rāmji tēlotājmākslā bija daudz plašāki – modernisma mantojums Baltijā nekad nav bijis aizmirsts. Tagad salīdzināt mākslas akadēmijas Pēterburgā un Rīgā ir tikpat bezjēdzīgi, kā censties atrast kopīgo abu valstu sabiedriski politiskajā un kultūras sfērā. Pie stabili liela glezniecības fakultātes absolventu skaita izplūst glezniecības kvalitātes kritēriji, ja ar tiem saprot ne tikai meistarību, bet visas nodarbes apzinātības pakāpi. Rezultātā vien dažiem piemīt oriģinalitāte – īpašība, kas tik svarīga pašai mākslas evolūcijai. Kāds būs turpmākais jauno liktenis, kuri tomēr jau sasniedz mākslinieku radošā brieduma vecumu? Paredzēt grūti. Bet vienu var pateikt bez šaubām – viņu darbi var izskatīties apmēram vienādi dažādās valstīs, taču Latvijā to autoru mākslinieciskā karjera veidojas, vairāk pateicoties, bet Krievijā – par spīti iegūtajai izglītībai.

www.erarta.com