Iekāpt vilcienā un aizbraukt pameditēt
Par pirmās Rīgas Starptautiskās laikmetīgās mākslas biennāles izstādi Mākslas stacijā “Dubulti”
26/07/2018
Pirmās Rīgas Starptautiskās laikmetīgās mākslas biennāles sadaļa “Sensorijs”, kas iekārtota Mākslas stacijā “Dubulti”, var lepoties ar, iespējams, noteiktāko un saprotamāko izstādes aprakstu: kamēr citviet par izstādēs iekļauto darbu daudzumu un daudzveidību nācies samaksāt ar konceptuālu nekonkrētību, te viss ir diezgan skaidrs. “Sensorijā” apkopotie piecu (ieskaitot scenogrāfu) mākslinieku darbi aicina apmeklētājus pievērsties sava ķermeņa maņām un vērot pārmaiņas ķermeņa un prāta reakcijās uz šo darbu radītajiem kairinājumiem. Vienlaikus šī “maņu laboratorija” pievēršas arī cilvēka un vides mijiedarbības problemātikai, stāstot stāstus par to, kā mūsu darbību nepārskatāmās, bieži neatgriezeniskās ķēdītes caur atgriezenisku saiti maina arī mūsu pašu ķermeņus un uztveri. Tomēr, neraugoties uz šo veiksmīgo un pietiekami konsekvento vienotību, pēc nu jau vairākkārtēja Dubultu apmeklējuma man nākas teikt, ka veiksmīgāk šai izstādei var pieiet, ja uztveram to kā divdaļīgu un ņemam vērā dažas būtiskas atšķirības starp “apakšstāvu” un “augšstāvu” (pēdiņas lietoju, jo šādu nošķīrumu, cik man zināms, oficiāli neviens nelieto, bet runa patiešām ir burtiski par pirmo un otro stāvu). Un apakšstāvs – tīri secīgi – ir pirmais.
2_VS.jpg)
Sisela Tolosa. beyond Se(A)nse // Smellers corner. Foto: Vladimir Svetlov
Pa maņām tiek dots jau uzreiz, knapi ieejot stacijā: iekšpusē skan diezgan skaļa instrumentāla mūzika un valda sīva, grūti nosakāma smaka. Pēdējā, kā izrādās, ir norvēģu izcelsmes mākslinieces Siselas Tolosas veikums: viņa pa telpu izvietojusi vairākus “avotus” ar koncentrētiem Baltijas jūras reģioniem raksturīgiem aromātiem. Tāpat viņa – veiksmīgā sadarbībā ar visas izstādes scenogrāfu Tilmanu Vendlandu – izveidojusi “ostītāju stūri”, kurā uz lielas pasaules kartes apkopota informācija par dažādās pasaules vietās saožamo aromātu daudzveidību un intensitāti. Apmeklētāji, pietuvojot degunu pie īpašām atverītēm sienā, dažādos aromātus var arī nobaudīt. Nezinu gan, vai pie vainas bija mans deguns vai tehniskas problēmas, bet, paostījis divus trīs paraugus un konstatējis, ka tie vienādi ož pēc kaut kā riebīga, pārtraucu eksperimentēt. Varbūt nepaveicās. Tomēr Tolosas smaržu pasaules izpētē ieguldītais darbs ir ļoti iespaidīgs, un tā rezultāti, kas biennāles ietvaros aplūkojami gan Dubultos, gan Bioloģijas fakultātē – ļoti izglītojoši.
Līdzīgi ir ar diviem stacijā apskatāmajiem Annes Duk Hī Džordanas darbiem Ziggy and The Starfish un Changing Sex in Ecology: lai arī formāli tie, bez šaubām, ir mākslas darbi, ieguldītā pētnieciskā darba ziņā tie pietuvojas kvalitatīvas populārzinātniskas publikācijas līmenim. Un šī mākslas un pētniecības simbioze, protams, tos padara ļoti pieejamus skatītājam, jo citādi garlaicīga vai svešāda informācija ir ietērpta pievilcīgā, profesionāli nostrādātā formā. Piemēram, Changing Sex in Ecology sastāv no lielas teksta un attēlu kolāžas, kas stāsta gan par amizantiem jūras dzīvnieku seksuālās dzīves paradumiem, gan arī par nopietniem veidiem, kā cilvēka darbība ietekmē hormonālos ciklus un ģenētiku. Divos ekrānos, kas papildina kolāžu, var noskatīties mākslinieces uzņemtas dokumentālās filmas.
.JPG)
Annes Duk Hī Džordanas instalācija Ziggy and the Starfish no ārpuses. Foto: Anne Duk Hī Džordana
Savukārt apakšstāva nagla, protams, ir Džordanas filma Ziggy and the Starfish: atliekot didaktiski izglītojošo un audzinošo saturu, māksliniece te ar kameras darbu, kas ne ar ko neatpaliek no labākajām BBC Earth epizodēm, ļauj izsekot visneparastāko un nezināmāko jūras dzīvnieku ikdienai un seksuālajai dzīvei, tikai fonā skanot nevis Deivida Atenboro balsij, bet pašas Džordanas radītai mūzikai. Tomēr saturs ir vien puse no baudījuma: filma tiek izrādīta uz griestiem, un tā jāskatās, guļot milzīgā ūdensgultā, kas sašūpojas ikreiz, kad pievienojas vēl kāds skatītājs.
_VS.jpg)
Marisa Benjamima. Floristaurant. Foto: Vladimir Svetlov
Visbeidzot, garšas maņai izstādē pievēršas māksliniece Marisa Benjamima ar instalāciju Floristaurant, kas stāsta par pašas autores piekopto ziedu un krāsu diētu. Diemžēl – lai gan, protams, saprotamu iemeslu dēļ – garšas stūrītī nav iespējams kaut ko nogaršot ikdienā; ar savu pieredzi un ēdieniem māksliniece dalījās izstādes atklāšanā un dalīsies augustā, kad viesosies Rīgas Centrāltirgū. Tikmēr Dubultos par to stāsta skaista sienas kolāža (atkal jau – veikums sadarbībā ar Tilmanu Vendlandu) ar dažādiem virtuves priekšmetiem un to papildinošs videodarbs ar mākslinieces piedalīšanos.
Tas, ka pirmā stāva darbu aprakstā vairākkārt jālieto dažādi sinonīmi vārdiem “izglītot” un “informēt”, nav nejauši: savā izteikti zinātniski pētnieciskajā raksturā tie patiešām papildus estētiskam baudījumam vai citām apziņas izmaiņām arī paplašina redzesloku ikvienam, kas par apskatītajiem jautājumiem ikdienā neinteresējas. Tāpēc arī ļoti labi, ka tieši šī izstāde iemājojusi, visticamāk, demokrātiskākajā un pieejamākajā no visām biennāles norises vietām – dzelzceļa stacijā, kurai ikdienā cauri steidzas visdažādākie cilvēki un, ja līdz vilcienam palicis kāds brīdis, bieži uzkavējas, lai aplūkotu izstādi. Ļoti bieži viesi ir ģimenes ar bērniem, kas nupat atgriezušās no jūras un gurdā tīksmībā ieguļas Džordanas ūdensgultā. Dubultu unikālā vide šovasara radījusi teju vai ideālas brīvdienas scenāriju ģimenes atpūtai: vispirms jūra, pēc tam – izglītojošas un bagātinošas izstādes apskate. Un, protams, ko tur liegties, apmeklētību veicina arī tas, ka šī ir vienīgā no biennāles izstādēm, kas ik dienu apskatāma bez maksas.
Vai apakšstāva darbu iedarbība patiešām palēnina maņas un ļauj citādi palūkoties uz savu uztveri? Visticamāk, ka tomēr ne – ne tikai tāpēc, ka izstādes apmeklējums līdz nākamajam vilcienam var izrādīties sasteigts un saraustīts, bet arī tāpēc, ka šie darbi ir saturiski pārlieku piesātināti ar informāciju, kuras pārstrāde samazina iespēju pievērst uzmanību tās ieguves procesam caur maņu orgāniem. Protams, gulēšana ūdensgultā un skatīšanās uz savādiem zemūdens radījumiem var izrādīties ļoti meditatīvs process (jo sevišķi, ja izdodas ietrāpīt kādā no retajiem mirkļiem, kad pa gultu nelēkā bērni), tomēr filmas saturs liek apziņai darboties ierastā ikdienas ātrumā. Tāpēc pirmā stāva darbi, lai arī dažbrīd ļoti intensīvi iedarbojas uz maņu orgāniem, liek vairāk domāt par to uztverto saturu, nevis uztveres procesu kā tādu. Kas, protams, tos nepadara sliktākus – vienkārši informatīvais un izglītojošais aspekts šeit ņēmis virsroku.
_VEV.JPG)
Virons Erols Verts. Ambereum. Foto: Virons Erols Verts
Kas arī mūs beidzot noved tur, kur situācija ir tieši pretēja, proti – pie “augšstāvā” skatāmā un klausāmā (un cilvēkiem ratiņkrēslos diemžēl nepieejamā, kas gan nav mākslinieka vaina) vācu-turku mākslinieka Virona Erola Verta darba Ambereum. Šis “darbs” būtībā ir interjera dizains – mākslas stacijas augšējā zāle, kas ierasti kalpo vienkārši kā telpa izstādes turpinājumam, pati pārvērsta par mākslas darbu. Verts to izveidojis par vizuāli un audiāli specifisku vietu, kurā iespējams uzkavēties, atgulties granulu zvilnī un netraucēti pavadīt vairākas stundas. Par telpas vizuālā risinājuma pamatu Verts izvēlējies Latvijas paškultivēto populāro mītu par “Dzintara zemi”, liekot zāles sienām, grīdai un logiem laistīties dažādos oranžās un dzeltenās krāsas toņos. Gar sienām un pie griestiem sakārti dažādu izmēru spoguļi, un pirms ieiešanas telpā jānovelk apavi. Lai arī Ambereum ir noslēgta istaba, pārējā izstādē jūtamās smakas ieplūst arī tur, tāpēc gaiss lielākoties ir diezgan sīvs. Un telpā konstanti skan atmosfēriska, lēna, ieaijājoša mūzika no deviņu īpaši izvēlētu mūziķu daiļrades. Šī tad nu reiz ir vieta, kur ne tikai iespējams palēnināt apziņu, bet tam arī ir radīti īpaši piemēroti apstākļi: monotoni krāsotajā telpā ir maz informatīvu kairinājumu, mūzika ir liega un neuzkrītoša, un vienīgā interesantā lieta, uz ko skatīties, ir paša atspulgs kādā no spoguļiem. Bet, ja tas šķiet pārāk biedējoši, var arī atgulties kādā no oranžajiem zviļņiem, apsegties ar oranžu pledu un mierīgi aizvērt acis, klausoties mūzikā un veroties tikai paša apziņā. Neviens te netiek traucēts vai dzīts ārā: pats vienā no apmeklējumiem nogulēju Ambereum stundas trīs, te vienkārši kūkojot, te domājot par dzīvi, te mazliet sēžot telefonā, te atkal ieslīgstot vieglā snaudā. Pilsētvides kontekstā tas padara šo telpu visnotaļ unikālu: vai varat nosaukt daudz publisku vietu, piemēram, Rīgas centrā, kur cilvēks var gaišā dienas laikā vienkārši pameditēt, pagulēt un “pabūt ar sevi”? No kafejnīcām met ārā un tajās vienmēr kaut kas jāpērk, parkos var sākties lietus, visādās publiskās nojumēs vai uz soliņiem piesienas policija. Vienlaikus es nešaubos, ka pilsētas steidzīgajiem, stresa māktajiem iedzīvotājiem šāda vieta ir vajadzīga. Un tagad, pateicoties Dubultu stacijas, biennāles un Verta vīzijas simbiozei, šāda vieta pastāv – protams, ne Rīgā, bet vismaz ir precedents. Un nešķiet nemaz tik neprātīgi iedomāties situāciju, ka kāds ofisa darbinieks, skolotājs vai veikalnieks, darbam beidzoties, nesteidzas vis mājup, bet dodas uz tuvāko dzelzceļa staciju un pusstundu brauc vilcienā, lai varētu pāris stundas netraucēti pabūt Ambereum atmosfērā. Ja līdz šim rīdzinieku mērķis, braucot uz Dubultiem, bija baudīt pludmales priekus, tagad tas varētu būt arī meditēt. Iedomājieties – vienkārši aizbraukt uz Dubultiem, pameditēt un braukt atpakaļ. Vīzija par šādu iespēju, protams, rada mazu cerību, ka tieši Verta darbs varētu būt viena no biennāles lietām, kas pārdzīvo pašu biennāli. Lai arī tas visdrīzāk nenotiks, jācer, ka Ambereum kalpos par iedvesmu līdzīgu telpu dzimšanai citviet.
2_VEV.JPG)
Virons Erols Verts. Ambereum. Foto: Virons Erols Verts
Ja reiz esam atgriezušies pie vietas specifikas, nobeigumā gribētos atkāpties no biennāles un uzsvērt, cik lieliski ir tas, kas vispār noticis ar Dubultu staciju. Jau pašai par sevi Igora Javeina projektētajai ēkai vienmēr piemitis zināms, unikāls šarms: saliņu, kas iespiesta starp dzelzceļa, autoceļa un upes transportu artērijām, vienmēr pilda kņada un steiga, bet arī allaž atsvaidzina pār Lielupes pļavām ieskrējies vējš. Un turpat, pāris minūšu gājiena attālumā, pāri ielai un aiz priedēm slēpjas saules, viļņu un pludmales apsolījums. Un tas, ka šajā saliņā starp atpūtnieku ģimenēm, daudziem skaļiem motoriem, kaijām un vilciena riteņu klaudzoņu nu jau dažus gadus mājvietu radusi arī māksla, šķiet gandrīz pašsaprotami, it kā tiktu aizpildīts pēdējais robs, kas šo vietu padarītu pilnībā organisku. Un “Sensorijs” savā demokrātiskumā un pieejamībā ir tāda izstāde, kas Dubultu stacijai šķiet ļoti piemērota.
Dubultu stacijas ārskats ar Virona Erola Verta tonētajiem stikliem
