Foto

Krūtis iejūtīgā sabiedrībā

Recenzija par izstādi Glandula Mammae Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzejā

Ainārs Kamoliņš
23/07/2018

Izstādi Glandula Mammae Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzejā var aplūkot līdz 2. septembrim. Septiņas mākslinieces no dažādiem skatupunktiem aplūko sieviešu krūtis mākslinieciskā interpretācijā. Izstādes ietvaros ir notikušas gan performatīvas darbības, gan arī lekcija par krūtīm mākslas vēsturē, kas izstādē esošajiem darbiem veido tematiskus paplašinājumus. Jana Kukaine – šīs izstādes veidotāja – ir viena no pēdējā laikā aktīvākajām teorētiķēm un kuratorēm, kas darbojas feministiskās domas laukā. Vēl pavisam nesen fotogrāfijas muzejā varēja apmeklēt Janas Kukaines un Rasas Jansones kūrēto izstādi „Jaunā erotika”, kas piedāvāja mākslā dekonstruēt fallocentrisko skatījumu uz sievietēm. Savukārt Glandula Mammae sašaurina skatījumu un koncentrējas uz sieviešu krūtīm. Septiņas mākslinieces piedāvā savas versijas par šo tēmu. Sieviešu krūtis tiek tematizētas instalācijā kā stāsti par krūšu vēzi (Evita Goze) vai autorizdevumā lasāmās intervijās par plastisko ķirurģiju (Ingrīda Pičukāne), vai arī metaforiskā attēlojumā – kā vafeļu pannas (Rasa Jansone). Pie sienas komiksā var lasīt sabiedrībā pamanītas anekdotiskas attieksmes pret krūtīm (Vivianna Maria Stanislavska), bet tetovētu krūšu performance un instalācija kļūst par pamatu, lai pētītu plašāku sabiedrības reakciju (Mētra Saberova). Izstādē tiek sniegta reakcija uz iebildumiem pret zīdaiņu barošanu ar krūtīm publiskā vietā (Vivianna Maria Stanislavska), ir arī ironisks skatījums uz “kalendāra meitenēm” (Eva Vēvere). Ievas Balodes instalācija un īsfilma atrodas citā muzeja stāvā un savā ziņā ir vienīgais darbs, kas nevis koncentrējas uz krūšu tematiku, bet gan vispārēju sievietes ķermeņa emancipāciju caur pagānisku rituālu. Lai arī izstāde ir relatīvi maza, tomēr skatītājam tiek sniegta diezgan daudzveidīga pieredze.


Eva Vēvere. Kolekcija. 2018

Krūšu tematika ir izstādes centrālais kodols, kas aktualizē jautājumu par sievietes ķermeņa identitāti. Krūtis nav neitrālas anatomiskas ķermeņa daļas, jo tās tiek erotizētas, vēsturiskā kontekstā var manīt izmaiņas to attēlošanā, bet attieksme pret to izrādīšanu ir atkarīga no kultūras, savukārt iebildumi pret barošanu ar krūti publiskās vietās var atklāt dažādus aizspriedumus. Izstāde sasaucas ar vietējo publicistiku, kas pamācoši skaidro, ka pat zinātnē krūšu pētījumi jāskata kā sociālas konstrukcijas un nevis abstraktas objektivitātes rezultāts, piemēram šeit. Tādējādi izstādes vadmotīvs iekļaujas uzskatā, kas vēršas pret esenciālistisku sievietes izpratni. Kā norāda kuratore izstādes pieteikumā: „Dažādas krūšu pieredzes, to nozīmju lauki un atšķirīgie lietojumi padara krūtis ne tikai par kritiskas refleksijas objektu, bet arī – par sievietes subjektivitātes un rīcībspējas izteicēju.” Līdz ar to izstādē kopējā sieviešu krūšu nozīme it hiperbolizēta un teorētiski ļauj diskutēt ne tikai par subjektivitāti, bet arī biopolitiku, stereotipiem un līdzīgiem jautājumiem. Šajā ziņā saturiski izstāde saspēlējas ar vēsturē jau esošiem gadījumiem, kad atsevišķas zīmīgas sieviešu ķermeņu daļas palīdz aktualizēt sieviešu identitātes jautājumus (piem., Dž. Čikāgo un M. Šapīro pievēršanās vagīnām 70-tajos gados). Tomēr liela daļa no izstādē skatāmajiem eksponātiem drīzāk rada priekšstatu, ka tā ir domāta tikai kā viens no pirmajiem feministiskās mākslas soļiem Latvijā, lai šos jautājumus vēlāk padziļināti risinātu citos darbos. Taču krūšu tēmas izvēle kopumā ir veiksmīgs gājiens sevišķi tāpēc, ka tai piemīt, tā teikt, revolucionārs potenciāls. Dažkārt krūšu atkailināšanu izmanto politiskās akcijās. Piemēram, Femen aktīvistes apgalvo, ka atkailinātas krūtis ir viņu ierocis un to demonstrēšana dažādās politiskās akcijās patiešām piesaista mediju uzmanību. Netiešā nozīmē, izstāde varētu būt atbilde uz Vudija Allena epizodi filmā Viss, ko tu vēlējies zināt par seksu, bet baidījies pajautāt. Pēc negadījuma no traka zinātnieka laboratorijas izbēg gigantiska slepkavīga sievietes krūts. Protams, šo krūti var savaldīt un noķert tikai ar atbilstoša lieluma krūšturi, bet vēlāk tā tiek nosūtīta uz bērnunamu barot bērnus. Vudija Allena īsais šaržs tikai uzrāda vienu no stereotipiem kā norisinās mēģinājumi tikt galā ar sieviešu krūšu lielo apdraudējumu sabiedrības drošībai un parādīt tām vietu. Tomēr nebūtu pārspīlēti apgalvot, ka šur un tur šāda krūšu savaldīšana varētu tikt uztverta nopietni.


Mētra Saberova. Gold. Video kadrs. 2018

Savā ziņā Viviannas M. Stanislavskas sietspiedes iezīmē politisku dimensiju un sniedz ironisku attēlojumu, kur politiķi ir kā zīdaiņi pie sievietes krūts, tajā skaitā Donalds Tramps, kurš reiz ir nicīgi izteicies par zīdaiņa publisku barošanu ar krūti. Uz vienkāršu izteikumu ir vienkārša atbilde. Nedaudz plašāks apskats par attieksmēm pret krūtīm ietverts komiksā, kurā ir redzamas dažādas anekdotiskas ainas no ikdienas dzīves. Neizskaidrojumu iemeslu dēļ šajā komiksā uzmanību piesaistīja jūsmīgais izteikums „No krūtīm sākas cieņpilna un iejūtīga sabiedrība.” Protams, pats par sevi šis izteikums var tikt viegli kritizēts, jo ir grūti iedomāties, ka attieksmes maiņa pret sieviešu krūtīm radīs lielas izmaiņas sabiedrībā. Taču varētu piekrist, ka ar kaut ko tomēr ir jāsāk. 


Ingrīda Pičukāne. Lente. Krūšu palielināšanas pēcoperācijas objekts. 2018

Pāris darbi pievēršas noteiktas sieviešu pieredzes atklāšanai. Ingrīdas Pičukānes autorizdevumā „Perfektās krūtis” var lasīt četru sieviešu intervijas, kas stāsta par krūšu plastiskajām operācijām. Tās ir atklātākas, ja salīdzina ar sieviešu žurnāliem. Savā ziņā izstādē lasāmais izdevums turpina feministiskā žurnāla “Samanta” iestaigāto ceļu. Līdzīgā veidā Evitas Gozes instalācija runā par krūts vēža gadījumiem.

Ievas Balodes darbs ir grūtāk atrodams, jo ir integrēts pastāvīgajā muzeja ekspozīcijā (ironiski, ka telpas pieskatītājs nevarēja pateikt, kur atrodas šis darbs, lai arī,  kā vēlāk izrādījās, sēdēja tam tieši pretī). Taču konceptuālā ziņā viņas darbs tiešā veidā neinterpretē izstādes centrālo uzdevumu par krūtīm. Drīzāk tā tēze balstās uz izteikumu par raganu un ķermeniskās atbrīvošanās saistību, šādi aprādot, ka ragana ir sava laika feministe, kas nepakļaujas patriarhālai iekārtai. Šis pieņēmums gan nav jāuztver kā jaunums, jo jau 1893.g. sufražiste Matilda Geidža (Matilda Gage, 1826-1898) norādīja uz raganām kā emancipētām sievietēm, kuru centienus tiecas apspiest patriarhāla valsts un baznīca.  Skatītājs var sēdēt pie stikla sienas un skatīties raganas rituālos. Kopumā šis darbs bija veiksmīgi integrēts pastāvīgajā ekspozīcijā. 


Rasa Jansone. Apkampšu un sasildīšu. 2018

Ir jānorāda, ka pati tēma vēl ļauj izspēlēt ļoti daudz paplašinājumus. Var tikt izjautātas krūtis, kas pieder ne tikai pārējiem zīdītājiem, bet arī, piemēram, transpersonām, androgīniem vai vīriešiem. Varbūt pat citplanētiešu krūtis (ja atminamies kaut vai ainu no filmas Total Recall (1990), kur marsiešu prostitūta izrāda savas trīs krūtis). Dažkārt sieviešu krūtis ir saskatāmas ne tikai vafeļu pannās (Rasa Jansone), bet arī esot burtiski pie dabas krūts, kā tas ir redzams zemāk esošajā ilustrācijā. 


Ilustrācija: Stretzer Thomas: Arbor Vitae: or, the natural history of the tree of life, London, 1741.

Kuratores īsais pieteikums izstādē tikai iezīmē potenciālus domāšanas laukus, bet mazāk skaidro izstādītos darbus. Zināmā mērā šāds šķietams pārrāvums liek domāt, ka pieteikuma uzdevums ir ne tik daudz izskaidrot konkrētos izstādes darbus, cik tos situacionēt plašākā feministiskās domas un diskusiju kontekstā. Tāpēc rodas iespaids, ka skatītājam pirms izstādes ir nedaudz jāsagatavojas. Taču diemžēl šādas mākslas izstādes bieži vien nesasniedz savu galveno mērķauditoriju, kas varētu būt tieši tie cilvēki, kuriem ir pašsaprotama tradicionālā sievietes loma vai ķermeņa funkcijas.