Iztēles balss krēslainā noskaņojumā 0

Vilnis Vējš
15/05/2011 

Izstāde “Mutanti” Mūkusalas mākslas salonā apskatāma līdz 28. maijam. Izstādē piedalās: Harijs Brants, Kristians Brekte, Inta Brūniņa, Atis Jākobsons, Vladislavs Kuļkovs (Sanktpēterburga), Ieva Saulīte un Kārlis Vītols.

Grūti pateikt, cik patiesības ir stāstā, kas tomēr liekas pamācošs: daudzas mēmā kino zvaigznes esot piedzīvojuša pagalam neveiksmīgu karjeras izskaņu un radošas traģēdijas tika tādēļ, ka viņu balsis nebija piemērotas skaņu kino prasībām, bet producentiem neienāca prātā vienkāršā doma, ka filmas varētu ieskaņot citi aktieri, ne tie, kuriem piederēja nofilmētais ķermenis. Priekšstats, ka cilvēka balss nav atdalāma no viņa izskata, kur nu vēl nomaināma ar citu, likās pārāk pašsaprotams, lai to pārkāptu. Vēl vairāk: ļaudis visos laikos ir bijuši pārliecināti, ka cilvēciskā būtnē viss ir saskaņots tā, kā to vēlējies Dievs un radījusi daba, un nomainot sastāvdaļas vai saliekot tās citā kārtībā, dzimst monstri, ellišķīgi radījumi. Plaši par šo tēmu izteicies Umborto Eko “Neglītuma vēstures” lappusēs, kas veltītas briesmoņiem. Pat mītos un pasakās par teiksmainiem radījumiem ir sava daļa šausmu un tumša kārdinājuma.

Tomēr laiki mainās – monstri dzimst arī skaistuma vārdā. Nez ko teiktu senie harmonijas pielūdzēji par Britnijas Spīras videoklipu, kurā viņas neizteiksmīgā balss ir elektroniski “uztjūnēta” līdz pilnīgam individualitātes zudumam, bet skaistuma labad arī patuklais ķermenis aizstāts ar tievāku, atstājot vienīgi seju, kas savukārt ir nogrimēta un nofilmēta tā, ka varētu piederēt praktiski jebkurai meičai. Neizbēgami piezogas jautājums – kas tad galā ir persona, kas mūs izklaidē un iepriecina?

Pagarais ievads tādēļ, lai uzslavētu izstādes “Mutanti” kuratori Sniedzi Kāli, kas acīgi pamanījusi un ar raksturīgiem piemēriem pārskatāmi ilustrējus kādu līdz šim nefiksētu latviešu mākslas plūsmu, kurā čum un mudž salikti, kompilēti personāži. Ekspozīcija, sekojot muzejiskai tradīcijai, ir tematiska, un pārstāvētie mediji ir gana tradicionāli, taču atklājas arī dažādās pieejas, kādās jaunāko un ne tik jauno mākslinieku paaudzes cenšas tuvoties mūsdienu realitātei. Kuratores relīzē, kuru iesāk Šillera citāts par “drausmīgā un baismā burvju spēku” piesauktā mākslinieka iztēle gan ir tikai viens no mākslinieku iespējamajiem motīviem, radot savus mutantus, un arī ne pati aktuālākā – galu galā tā bijusi pazīstama jau Goijam. Izstāde sniedz vielu ne tikai estētisku, bet arī kultūrantrpoloģisku jautājumu apcerei.