Lokalitātes pārvarēšanas tests 0

Par Laikmetīgās mākslas biennāli “Eiropas jaunrade” Cēsu alus brūzī

Helmuts Caune
10/07/2018

Lauvu tēviņa skulptūra, kas parasti dažādās konfigurācijās apdzīvo Kaņepes Kultūras centra pagalmu, jau otro reizi ir devusies uz Cēsīm, kur – šoreiz apkrāsota vēl košāk kā 2016. gadā – draudīgi zviln Vienības laukumā, pilsētas galvenā satiksmes rotācijas apļa pašā viducī. Tas nozīmē, ka Cēsis atkal ir kļuvušas par Laikmetīgās mākslas biennāles “Eiropas jaunrade” pieturvietu.


Ātrs atkārtojums: “Eiropas jaunrade” jeb JCE. Jeune Création Européenne ir ceļojoša biennāle, kas reizi divos gados apceļo Eiropas valstis, kuras tajā piedalās. Kopš gadsimta sākuma, kad projekts tika izlolots Francijas pilsētā Monrūžā un sākotnējais dalībvalstu skaits bija trīs, nu tas ir izaudzis līdz septiņām: Itālija, Portugāle, Spānija, Francija, Dānija, Rumānija un Latvija. Katrā no valstīm īpaša žūrija ir izvēlējusies astoņus jaunos māksliniekus un viņu darbus – māksliniekus, kuriem vismaz biennāles sākuma brīdī vēl nav nodibinātas paliekošas galeriju saiknes un kuri cīnās par – žūrijasprāt, pelnītu – atpazīstamību. Tā nu kopumā piecdesmit sešu jauno censoņu darbi pāris gadus tiek vadāti pa septiņām Eiropas pilsētām, sniedzot tiem lielisku iespēju tapt pamanītiem un novērtētiem, tādējādi dodot mākslinieku karjerām stabila atspēriena punkta iespēju. 


Astoņi Latvijas pārstāvji šogad ir Mētra Saberova, Toms Harjo, Raitis Hrolovičs, Zīle Ziemele, Rūdolfs Štamers, Sandra Strēle, Andrejs Lavrinovičs un apvienība GolfClayderman. Nav nekāda iemesla apšaubīt ļoti kompetentās vietējās žūrijas izvēli par labu tieši šiem un nevis citiem māksliniekiem, un vēl jo mazāk jēdzīgi būtu vētīt paša JCE kā pasākuma vērtību, jo ir diezgan skaidrs, ka sava ceļojošā un kosmopolītiskā rakstura dēļ šī biennāle ir visnotaļ unikāla parādība Eiropas laikmetīgās mākslas ainavā, kas gan atdzīvina kultūras programmu katrā pilsētā, kurā tā ierodas, gan arī sniedz iespēju sevi pierādīt mākslinieku jaunākajai paaudzei. Daudz interesantāk man kā mākslas baudītājam un Latvijas pilsonim ir vienkārši pieņemt šī notikuma faktu, aizbraukt uz Cēsīm, izstaigāt izstādi un padomāt par diviem varbūt svarīgākajiem tematiem: kas ir šie jaunie un vai viņu intereses ir interesantas, kā arī – kā šajā ansamblī izceļas vai neizceļas “mūsējie”.


Vecais Cēsu alus brūzis Lenču ielā (kurš tagad uzņēmēja Gundara Skudriņa pārraudzībā lepojas ar nosaukumu “Zinātnes, mākslas un gastronomijas centrs BRŪZIS”) jau vairākkārt ir apliecinājis sevi kā labu izstāžu vietu Cēsu Mākslas festivālos, un arī šoreiz tas neliek vilties. Šķietami “aizlaistais” rūpniecisko būvju ansamblis, kurā pārklājas 18., 19. un 20. gadsimta arhitektūra, ar savām daudzajām, vāji apgaismotajām istabām, zālēm un kāpņu telpām ir kā labirints, kurā, neviena netraucēts, izstādes apmeklētājs var itin viegli nozust uz vairākām stundām, staigāt turp un atpakaļ, uzkavēties kādā tumšākā stūrītī, atkal un atkal noskatīties savu mīļāko videodarbu un varbūt pat nedaudz nosnausties kādā no granulu krēsliem ar minimālu risku tikt citu apmeklētāju vai dežurantu pieķertam. Izstādes kuratori Dāvis Kaņepe un Alberto di Dženaro rīkojušies vienkārši un loģiski, darbus izkārtojot galvenokārt pēc žanra un tehnikas vadīklām, videomākslu un izgaismotas instalācijas ievietojot tumšākajās zālēs, savukārt tajās, kurās logu ir vairāk, koncentrējot skulptūru, fotogrāfiju un glezniecību. Nedrīkst nepieminēt žestu, ar kādu kuratori parūpējušies, lai skatītājam atgādinātu par brūzi nevis kā vienkārši telpu komplektu, bet kā unikālu vietu ar savu seju un vēsturi: pie dažādiem neciliem arhitektūras un dizaina elementiem – vecām elektrības skapja durvīm, sarūsējušas metāla caurules, loga rāmja utt. – ir pieliktas mākslas darbu etiķetes, kas lielākoties vēsta: “Autors nezināms. Jaukta tehnika”. Skatītāja uzmanību piesaista spožā plāksnīte, un, tikai to izlasot, nākas saprast, ka tā vis neattiecas uz kādu mākslas darbu, bet uz šo veco, laika zoba saēsto objektu, uz kuru citādi neviens pat nepaskatītos, bet kurš kādā brīdī pēdējo divu gadsimtu laikā ir kaut kur dizainēts, saražots un ievietots tieši šeit.


Bet nu atpakaļ pie “īstās” mākslas. Žanri un tehnikas ir noteikuši ne tikai izstādes izkārtojumu, bet arī to, ko un cik lielā mērā par vairumu darbu vispār iespējams padomāt – ar to saprotot nepieciešamību pēc tekstuāla papildinājuma. Vairums videodarbu ir pašpietiekami – vai nu ar sociālpolitisko komentāru, kas izpaužas, piemēram, rumāņu Silvijas Amančei (Silvia Amancei) un Bogdana Armanu (Bogdan Armanu) darbā Life is a Bitch (Dzīve ir kuce), vai ar metafiziski pārliecinošajiem estētiskajiem paņēmieniem kā Kopenhāgenā dzīvojošās vācu mākslinieces Beritas Drēzes (Berit Dröse) darbā Dark Energy (Tumšais naidnieks). Arī fotogrāfija, kur vien tā nav centusies eksperimentēt ar formas konvencijām, lielākoties pārliecina un apliecina autora vai autores vērīgo skatienu. Pat nepainteresējoties, kas tie par vecajiem cilvēkiem spāņa Nestora Rivesa (Néstor Rives)  lielizmēra portretu sērijā Amen, man nākas pie tiem apstāties un atzīt, ka kameras objektīvs šeit ticis izmantots labākajos iespējamajos nolūkos. Taču aina krietni izmainās, ja pievēršamies skulptūrai, glezniecībai, instalācijai vai dažādiem jauktas tehnikas darbiem. Ja par Eiropas jaunajiem māksliniekiem būtu jāspriež tikai pēc šiem darbiem, lielākoties nāktos secināt, ka tas, ko viņi dara, droši vien ir ārkārtīgi interesanti viņiem pašiem, bet neitrālam skatītājam vajadzīgs pamatīgs tekstuālais pastarpinājums, lai cik necik pietuvotos šai interesei. Atteikšanās izmantot teksta “palīglīdzekli” nav slinkuma pazīme, bet gan mēģinājums nokļūt ar man nezināmu jauno mākslinieku un viņa interesi pēc iespējas intīmākās un nepastarpinātākās attiecībās. Un daudzos gadījumos šīs izstādes ietvaros man tas kaut kā neizdodas. Piemēram, Rasmusa Sondegārda Johansena (Rasmus Søndergaard Johannsen) darba Pivot (Šarnīrs) gadījumā man bija interesanti skatīties uz spožajiem, samtā guldītajiem industriālajiem darbarīkiem, bet man nebija ne jausmas, kāpēc tas bijis interesanti pašam māksliniekam. Vai arī pie Koko Ferdinanda Makovas (Kokou Ferdinand Makouvia) bronzas skulptūras Akossiwa, Le temps d'une routine (Akosiva, kādas rutīnas laikmets), kuras telpiskās dinamikas un nosaukuma saspēle rosina domāt tikai par kaut ko jau daudzkārt apspēlētu un pieredzētu. Varbūt taisnība tiem, kas saka, ka laba māksla ir nevis tāda, kas vienkārši liek par kaut ko domāt, bet gan tāda, kas rosina augstāka līmeņa refleksijas formu – domāšanu par to, kāpēc šī māksla manī raisa tieši šādas domas. Tādā gadījumā daudz kas no JCE darbiem Brūzī tiešām ir laba māksla, jo nemitīgi lika man domāt par to, kāpēc man tik grūti padomāt par to, ko redzu: vai esmu pārāk neizglītots? Vai nejūtīgs? Vai varbūt tiešām esmu jau pārāk vecs, lai man būtu kas kopīgs ar Eiropas mākslinieku jaunāko iesaukumu? 


Un tieši šeit parādās kontrasts, ko šķiet panāk tieši Latvijas žūrijas izvēlētais astotnieks: ja tik daudzi pārējo dalībnieku darbi liek domāt par domas trūkumu, vietējo jauniešu darbu raisītā refleksija šķiet konstruktīvāka. Protams, šis spriedums nevar būt vēl subjektīvāks – ne tikai tāpēc, ka esmu latvietis, bet arī tāpēc, ka gluži vienkārši zinu biennālē pārstāvētos vietējos māksliniekus un viņu līdzšinējo veikumu. Tā teikt, manā galvā jau ir viņu “fails”. Un tomēr, tomēr. Ja, piemēram, paskatāmies uz Toma Harjo sirreālajām “Jehovas liecinieku” fotogrāfijām uz citu šajā žanrā izstādīto darbu fona, grūti noliegt, ka Harjo izceļas ar tādu pieejas oriģinalitāti un daudzpusību, kas nav saskatāma citviet. Vai spodrais – un tomēr savlaicīgais – jutekliskums, kas izpaužas Zīles Ziemeles glezniecībā, vai GolfClayderman huligānu mīļā ironija – katram savā veidā, tomēr šo darbu rosinātā refleksija ir, tā teikt, konstruktīva, jo attiecas uz radītu domu, nevis domas trūkumu. Nemaz nerunājot par Mētru Saberovu, kuras bikini carwash tradīcijās ieturētais videodarbs ar bērnu ratiņu līdzdalību liek man sajusties izteikti neomulīgi – bet tā jau ir mana, ne mākslinieces vaina.


Tā nu pēcizstādes pārdomas novedušas mani teju vai vulgāri vīzdegunīgā attieksmē: rupji vispārinot, kamēr tie “citi” pārāk daudz nodarbojas ar nevienam neinteresējošu (un brīžiem dārgu) rakņāšanos sevī, “mūsējie”, lūk, dāvājuši biennālei darbus, kas ir svaigi, laikmetīgi un suģestējoši. No sirds ticu, ka tā nevar būt taisnība un pie vainas ir manas acu klapītes, nevis kaut kādas objektīvas atšķirības. Līdz ar to jo vērtīgāks ir fakts, ka šis 56 veikumu kaleidoskops apceļo visas iesaistītās valstis un katrā gūst savu lokālo invertējumu, galu galā, cerams, atsijājot tos jaunos māksliniekus, kuru interešu nozīmīgums pārvar robežu, valodu un lokālo kontekstu ietvarus. Un būs jo interesantāk sekot līdzi tam, kuri no šoreiz izvēlētajiem Latvijas pārstāvjiem atstās paliekošu iespaidu arī citās JCE pieturvietās.