Henrikes Naumanes instalācija “Eirotika”. Foto: Kristīne Madjare

Mums vajag pārsteigumus! 0

Recenzija par Kristapa Morberga rezidenci

Tomass Pārups
02/07/2018

Foto: Kristīne Madjare

Lai arī Rīgas Starptautiskās laikmetīgās mākslas biennāles ienākšana vietējā kultūras ekosistēmā ir izraisījusi virkni pretrunīgu reakciju, tā ir ne tikai iekustinājusi Latvijas laikmetīgās mākslas dzīvi, bet arī atdzīvinājusi vairākas telpas, kur ikdienā nav iespējams sastapties ar laikmetīgo mākslu. Redzamākais piemērs ir Latvijas Universitātes bijušās Bioloģijas fakultātes ēka, kur, tiesa, pagājušogad notika arī laikmetīgās mākslas festivāla Survival Kit centrālā izstāde. Tikpat būtiska biennāles sastāvdaļa ir ekspozīcija Kristapa Morberga (1844–1928) rezidencē, kur, sekojot biennāles galvenajam vadmotīvām – pārmaiņām – uzmanība tiek vērsta uz globāli mainīgā sociālpolitiskā stāvokļa iztirzāšanu. Lūkojoties uz gadījumiem vēsturē, kā arī cenšoties apskatīt mūsdienu fenomenus, uzsvars likts uz to, kā bijušās padomju bloka valstis pielāgojušās straujajām pārmaiņām. Ekspozīcijā novērojami padomju parafernāliju uzplaiksnījumi, taču izstādes kuratore Katerīna Gregosa ir pamanījusies neieslīgt šabloniskā pieejā tēmas risināšanai. Atšķirībā no lielas daļas laikmetīgās mākslas izstāžu, kas tiecas reflektēt par piedzīvoto padomju laikos un to iespaidu uz mūsdienām, mākslinieki izvairās no pārliekas mantojuma estetizācijas, nostalģijas un dramatiskuma. Tā vietā skatītājiem piedāvāti tādi kā distancēti novērojumi, kuri neuzspiež ideoloģiskas vai jebkādas citas pārliecības.


Ievas Epneres darbs “Es mācēju danci vest”

Vērts uzsvērt ekspozīcijas atrašanās vietas nozīmi. Latvijas Universitātes ievērojamākā mecenāta Kristapa Morberga dzīvoklis pirmo reizi nesenā vēsturē atvērts publiskai apskatei. Vēstures piesātinātā telpa, kas vēl šobrīd atrodas Latvijas Universitātes īpašumā, līdz šim nebija piedzīvojusi laikmetīgās mākslas izstādi. Šo biennāles nodaļu ievada Ievas Epneres darbs “Es mācēju danci vest” – instalācija, kas sastāv no fotogrāfijām, video un kultūras nama aizkariem. Epnere pievēršas latviešu tautas deju analīzei, iegrimstot senā folkloras vēsturē. Viņas videodarbā attēlota dekonstruēta tautas deja. Māksliniece, pētot gan pašu tautas deju īpatnības, gan to nozīmi latviešu kultūrā un sadzīvē, veikli iezīmē to attīstību no tādas kā rituāla veida parādības līdz mūsdienu fenomenam, kam piemīt arī nacionālistiskas konotācijas.

Liekas, šis darbs tapis ideālā laikā. Proti, Latvijas simtgades masu histērijas virpulī, kad tautas deju kolektīvi darbojas īpaši aktīvi. Instalācija gan vedina uz dziļākām pārdomām šajā kontekstā. Epnere, sniedzot uzskatāmu pētījumu par tautas deju vēsturi un nozīmi latviešu kultūrā, liek domāt par mūsdienās izplatīto folkloras vulgarizāciju. Zīmīgs ir arī darba novietojums – dažus soļus no vietas, kur suvenīru cienītājiem tiek tirgotas šalles ar Lielvārdes jostas apdrukām, atslēgu piekariņi jumīša formā, kā arī dažādas citas dekorācijas ar folkloras piesitienu.


Kristaps Epners, Forget Me Not. 2018

Tālāk ekspozīcijā sastopams arī Kristapa Epnera veltījums dzejniekam Miervaldim Kalniņam, kurš trīsdesmit triju gadu vecumā izstājās no Rīgas Jauno literātu savienības un devās uz dzīvi pilnīgā izolācijā Sibīrijas tundrā.Epnera darbā nojaušams uzsvars uz sentimentu. Tur gan nav nekā nosodāma – gan darba pavadošajā tekstā, gan divos videodarbos skaidri redzama Epnera emocionālā piesaiste Kalniņa dzīvesstāstam. Visuzskatāmāk tā manifestējas abos eksponētajos videodarbos. Vienā redzami paša Kalniņa filmētais materiāls, otrā skatāms sirsnīgs veltījums Epnera izpildījumā.


Orbīta, Video Poems. 1994-2005

Izstādē pārstāvēta arī Latvijas krievu dzejnieku, rakstnieku un multimediju mākslinieku apvienība “Orbīta” ar projektu “Video dzeja”, kuru tās dalībnieki veidojuši no 1994. līdz 2005. gadam, amatierkameras kadrus sapludinot ar dzejas lasījumu audio ierakstiem. Vecmodīgi televizori ir apvienoti vienotā instalācijā un glīti ievietoti Morberga rezidences vannas istabā līdzās tikpat glītai vannai un dušai, kas saglabājušās vēl no ekskluzīvā dzīvokļa projektēšanas laikiem divdesmitā gadsimta sākumā. “Orbītas” iesaistīšanās vēsturiskajā interjerā patiesībā uzsver šo relikviju viegli kuriozo raksturu, jo instalācijā redzamo kadru dinamiskums un rotaļība dīvainā kārtā šķiet visai iederīgs Morberga rezidences kontekstā. Iespējams, tas tāpēc, ka darba izpildījums un vietas konteksts liek domāt par atšķirīgu, taču aizgājušu laikmetu estētiku.

Izstādē uzņemti arī pavērsieni uz drūmo pusi. Viens no spilgtākajiem ekspozīcijas darbiem ir čečenu mākslinieka Aslana Gaisumova People of No Consequence (Nenozīmīgie cilvēki). Izpildījuma ziņā tas ir pavisam vienkāršs – nekustīgs kadrs, kurā redzama vietējā ciemata kluba zāle kādā Groznijas nomalē. Sākumā telpa ir pilna ar tukšiem krēsliem, bet pakāpeniski tajā sāk ieplūst gados veci cilvēki lēnā gaitā. Tā viņi nepilnas desmit minūtes drūzmējās, kamēr visi ir ieņēmuši savas vietas. Video izraisa sajūsmu ar tādu kā savādu hipnotismu. Tik reti gadās lūkoties uz monotonām darbībām, nevienā brīdī nejūtot garlaicību vai vēlmi pamest telpu. Tomēr pašlaik, kad rakstu, cenšos atsaukt atmiņā to graujošo sajūtu, kas mani pārņēma brīdī, kad visi savas vietas bija ieņēmuši un šķita, ka kaut kam vēl būtu jānotiek. Taču ekrāns kļuva tumšs, un uz melnā fona parādījās paskaidrojošs uzraksts. Izrādās, ka video pamatā ir atsauce uz Čečenijā notikušu nacionālo katastrofu – čečenu un ingušu tautības iedzīvotāju izsūtīšanu 1944. gadā. Video redzamie cilvēki pirmo reizi kopīgi sēž vienā telpā, kopš bija spiesti pamest savas mājās.


Indre Šerpitīte (Indrė Šerpytytė), (1944 - 1991) Former NKVD - MVD - MGB - KGB Buildings. 2009-18

Morberga rezidences gaiteņos brīžiem pārņem izteikta neomulības sajūta un, nonākot pie lietuviešu mākslinieces Indres Šerpetītes darba, šī sajūta tikai pastiprinās. Māksliniece plauktos izvietojusi virkni neuzkrītošu namu maketu. Pietuvoties var tikai tiem, kas ir telpas priekšā. Katrs rūpīgi izveidotais namiņš attēlo ēku, kuru agrāk izmantojuši padomju slepenie dienesti. Objektu izkārtojums atgādina nelielu noliktavu. Tajā klaiņojot, var sastapt vēstures relikvijas, kas novietotas tālāk no publikas acīm.

Tomēr uz drūmā fona ir arī šis tas jautrs. Precīzāk sakot, divi darbi, kuru autori nav iekļāvušies ekspozīcijā valdošajā nopietnībā. Pirmais ir Līnas Sības “Tallina–1967”, kur māksliniece pievērsusies 1967. gadā notikušajam Tallinas džeza festivālam. Pats festivāls esot aizsācies 1949. gadā, bet tieši 60. gadu beigās tas sasniedzis savu zenītu. Māksliniece telpu apdzīvojusi ar fotogrāfijām, oriģinālajiem festivāla reklāmas materiāliem, kā arī arhīvos atrastiem video. Ja, piemēram, Gaisumova un Šerpetītes darbos nojaušama nāves klātesamība, tad Sības veikums ir spilgts dzīvības apliecinājums jeb liecība par brīvības telpu, kas pastāvējusi represīvos apstākļos.


Henrikes Naumanes instalācija “Eirotika”

Asprātīgākā izstādes daļa meklējama stāvu augstāk, kur interjers krasi atšķiras no Morberga dzīvokļa dekadences. Baltu riģipša sienu ieskāvumā ievietota Henrikes Naumanes instalācija “Eirotika”, kurā māksliniece apkopojusi “eiroremonta” estētikai raksturīgas mēbeles, priekšmetus un dekorācijas, kopskatā izveidojot iluzoru dzīvojamo istabu. Nelielus metāla plauktiņus aizņem grāmatas ar aizkustinošiem nosaukumiem. Piemēram, “Bet es pats...” vai “Gaumīgs dzīvoklis”. Instalācija, protams, ir uzjautrinoša, bet māksliniece ir sniegusi trāpīgu komentāru par 90. gadu sabiedrības vēlmi aizmirst visu, kas saistījās ar Padomju Savienību. Lēti un ātri aizsedzot veco, bijušās savienības pilsoņi centās uzburt jaunu realitāti. Šajā darbā tiek izcelta eiroremonta acīmredzamā neveiklība, un tas norāda uz izmisīgu vēlmi skriet līdzi pārmaiņām, jūsmojot par Rietumu dzīves ideāliem. Šobrīd, kad Austrumos ilūzijas par Rietumiem ir pakāpeniski zudušas, eiroremontu var uzlūkot kā savādu, pat baisu liecību par kādreizēju sabiedrības prāta stāvokli.

Lielākā daļa eksponēto darbu, lai cik atšķirīgi tie nebūtu, veikli saslēdzas vienotā naratīvā. Tomēr ir daži mulsinoši gadījumi. Piemēram, Eves Kīleres fotogrāfiju sērija “Jaunie kaimiņi”, kurā dokumentētas koku mājas uz Z-torņu fona, liek domāt, ka māksliniece fotogrāfijas uzņēmusi pa ceļam no lidostas. Vienīgais darbs, kas pārsteidza ar virspusējību, bija poļu izcelsmes fotogrāfa Tobiasa Žjeļonija fotosērija “Maskirovka”. Fotosērijā dokumentēti Kijevas LGBTQI pagrīdes scēnā tusējoši jaunieši. Autors truli un nekaunīgi eksotizē Austrumeiropas jauniešus, gluži kā Rietumos augušas pusaudžu masas. Viņš ekspluatē viņu izskatu, ģērbšanās īpatnības un piederību konkrētai subkultūrai. Šādi uzliekot zīmogu uz to, “kā tad īsti izskatās tie jaunieši Austrumeiropā”, Žjeļonijs rada paviršu priekšstatu par realitāti postsociālistiskajā blokā. Ar līdzīgi ekspluatējošu pieeju dokumentālajai fotogrāfijai allaž gadās sastapties modīgos blogos, kuru redaktori ir cilvēki, kas ar nepacietību gaida jaunāko post-soviet estētikas trenda pavērsienu. Bez šī pārpratuma gan varēja iztikt citādi spēcīgā un pārdomas izraisošā ekspozīcijā.

Lasot līdzšinējo kritiku par biennāli, var pamanīt skepsi. Pieļaujams, ka tā ir pavisam normāla reakcija – ar lielu blīkšķi parādoties svešķermenim, ir paredzams, ka publika pret to izturēsies ar zināmu atturību, ja ne ar klaju nicinājumu. Piemēram, Šeldas Puķītes recenzijas “Smalks imports kā dāvana Rīgai” nosaukums pats par sevi norāda uz autores īgno attieksmi pret šo notikumu. Žurnālā “Ir” autore pārsvarā raksta par sociālo un kultūrpolitisko kontekstu, kas veidojies ap biennāles negaidīto ienākšanu Rīgā. Viņa uzsver, ka skatāmo izstāžu formāts “nepārsteidz”.

Lai arī nezinu, kas tieši būtu pārsteidzošs vietējai auditorijai, biennāles ekspozīcija, kas skatāma Kristapa Morberga rezidencē, manī izsauca pārsteigumam tuvas izjūtas. Nepārprotiet, šis pārsteigums tik tiešām neizriet nedz no ekspozīcijas apjoma, nedz no formāta. Ekspozīcija nepiedāvā pārsteigumus tiešā, nepastarpinātā veidā. Taču tā saucamais pārsteigums notiek tad, kad ekspozīcija tiek pamesta un atliek secināt, ka tās veidošanā ir ievērota rūpīga un patīkami konsekventa darbu atlase. Pateicoties tam, pazūd skepse, kuru pats sevī piefiksēju, pirmo reizi uzzinājis par gaidāmo biennāli.