(Fragments.) Frančeska Kirke. Ainavas puantilisms. 110x130, diptihs, a.e., 2018

Tā jau tas ir 0

Recenzija par Frančeskas Kirkes izstādi “Transform” un Sandras Krastiņas izstādi “Mirāža”

Pēteris Bankovskis
25/06/2018

Galerijā “Bastejs” līdz 14. jūlijam apskatāma Frančeskas Kirkes darbu kārtējā izstāde; mākslas centrā “NOASS” līdz 21. jūlijam – Sandras Krastiņas darbu kārtējā izstāde. Kirkes izstādes nosaukums ir “Transform”, Krastiņas – “Mirāža”.

Frančeska, kā apgalvots publicitātes materiālos, piedāvājot skatītājam izdzīvot “gadsimtu vizuālā koda izmaiņas un transformāciju, kas ir nebeidzams process. Nāk klāt aizvien jauni “citāti”, kas aiziet pagātnē, dodot vietu nākamiem...”. Sandra raksta, ka “izstādes “Mirāža” tēma ietver vēsturiskās atmiņas iluzoro dabu. Mūsu zināšanas pat par salīdzinoši neseniem notikumiem pārsvarā ir šķietamas, nepilnīgas vai pēc nepieciešamības subjektīvi interpretējamas.”

Abas mākslinieces ir manas laikabiedres, respektīvi – piederam paaudzei, kurai tagadnes jaunie visa–labāk-zinātāji piedēvē gan postkomunistisku traumatismu, gan apvaino visdažādākajos old-school izpaudumos. Pēdējais, protams, ir normāli, jo, ja dzīvē sevi (maldīgi, protams) nostiprināt gribošā paaudze sirdī nealks izkaut iepriekšējo, tad spēlītei zudīs gadu tūkstošos iestrādātais ritms.

Taču izkaut nemaz nav tik vienkārši. Tā arī abas mūsu izstāžu varones – rīko izstādi pēc izstādes un nebēdā ne nieka par to, ka, kā man nesenā sarunā pauda viens Latvijas mērogiem nozīmīgs mākslas kolekcionārs, latviešu māksla spēj ieinteresēt kādu tikai izplatības areālā no Liepājas līdz Zilupei.


Frančeska Kirke. The New Marine. 200x100, triptihs, a/e, 2017

Labi, tas tā. Kirkes izstādē, kur, kā jau viņai parasts, miksējas visādi citējumi no dažādu laiku tā dēvētās klasikas ar “uz dullo” paķertām tagadnes masu kultūras vai kādu subkultūru grafiskajām zīmēm, viss tā arī ir. “Klasikas” klātbūtne liek sajust nopietnību, popattēli – “postmodernismu” utt. Bet ne jau par to jārunā. Galu galā katrs jebkuras izstādes aplūkotājs ir 100% tiesīgs domāt un izjust redzamo tā, kā viņai/viņam labpatīk. Izstādes centrālais (jo vislielākais) darbs, nez kāpēc nosaukts The New Marine, ir parafrāze par Teodora Žeriko “Medūzas plostu”. Uzspīlējot 15 izdzīvojušajiem fregates “Medūza” komandas vīriem mūsdienu glābšanas vestes, gleznotāja acīmredzot norāda uz mūsdienu “bēgļu jautājumu” – uz  pēckoloniālisma laikmetā degradētās Āfrikas izceļotāju pūļiem, kas apsēž Itālijas krastus. Man gan šis darbs  šķiet visai neētisks komentārs par 1816. gada traģēdiju un par Žeriko.

Ieinteresēja cits Frančeskas Kirkes darbs – Minecraft: Steve meets a dwarf. Nezinu, cik dziļi Kirke ir Minecraft pasaulē, vai piedalās kādā Minecraft community forumā, vai varbūt raksta kodus jauniem atzariem. Varbūt rūķis, kas sēž zem koka, ir kāda jauna Enderman emanācija vai kas tāds? Rūķis paliek rūķis, dažs varbūt teiks, bet tā vis nav. Katram taču redzams, ka izmantota Karla Ofterdingera (Carl Offterdinger, 1829–1889) ilustrācija Vilhelma Haufa pasakai “Aukstā sirds”. Attiecīgajā ilustrācijā redzams, kā ogļdeģa dēls Pēteris Munks ieradies pie Glāžvīriņa – “trīs ar pus pēdas liela labā gariņa”, lai žēlotos par savu zemo stāvokli un lūgtu palīdzību. Domājams, visi atceramies, ar ko tas Pēterim Munkam beidzās: alkatīgo pasaulīgo vēlmju piepildījums, uzdzīve, deģenerācija, krišana, nonākšana paša nelabā — Holandes Miķeļa – verdzībā, jauns deģenerācijas loks jau citā – auksta, bezsirdīga aprēķina un galējas nežēlības – līmenī, attapšanās un atgriešanās pieticīgajā, bet dziedējošajā un laimīgajā “ogļdeģa” statusā. 


Frančeska Kirke. Vanitas. 130x70, 130x100, diptihs, eļļa, audekls, 2018

Stīvs Minecraft spēlē ir spēlētāja avatara. Vai Kirke šajā darbā piedāvā iespēju pārdomāt Pētera Munka “spēli” un tās rezultātus? Vai varbūt mūsdienu mākslinieces/mākslinieka “spēles” asociatīvu tēlojumu? Jo vai tad teju katram māksliniekam arī negribas tikt laukā no savas pieticības, būt “pamanītam” Ņujorkā, Bāzelē vai Pekinā, iemainot dzīvo sirdi pret akmens sirdi, iepatikties kaut kādām melni tērptām nenosakāma dzimuma Venēcijas vai Londonas harpijām? Bet varbūt šo Frančeskas Kirkes darbu varam lasīt kā piemiņu kanādiešu miljardierim Pēterim Munkam (1927–2018). Šis vīrs savulaik dibināja zelta ieguves kompāniju Barrick Gold, un tās strādnieki tagad rok zeltu, sudrabu un varu Argentīnā, Austrālijā, Čīlē, Kanādā, Dominikānas Republikā, Papua- Jaungvinejā, Peru, Saūda Arābijā, ASV un Zambijā. Pēteris Munks nomira nesen – 28. martā – un, varam būt droši, līdzi nepaņēma ne zeltu, ne sudrabu, pat ne varu.


Sandra Krastiņa. Izstāde "Mirāža"

Sandras Krastiņas darbi, pareizāk sakot, darbs – telpiska instalācija ar gleznojuma elementiem – aplūkojams peldošās būdiņas “NOASS” betonētajā pagrabā. Māksliniece iespaidojusies no fotogrāfijām, kurās redzami puiši ar ziediem rotātās cepurēs brīdi pirms došanās uz Pirmā pasaules kara fronti. Savus iespaidus viņa attīstījusi gleznojumā uz flīzītēm, kas rāda, kā tik tikko jaušami vīru tēli izšķīst kā puķes, kā salūts, kā granātas šķembu zvaigznājs. Telpa ar flīzīšu sienu un baismīgo “dienasgaismas spuldžu” izgaismojumu atgādina publisko tualeti vai kino grāvējos nereti redzētu pamestu fabriku, kurā galvenais varonis tiek ievests, piesiets pie krēsla un mežonīgi spīdzināts. Tur ir arī mazs, kambarītis, kurā ielienot, var apsēsties uz dīvāniņa un no droša attāluma izbaudīt spīdzināšanas procesu.


Sandra Krastiņa. “Mirāža”. Fragments. 2018. Virsglazūŗas gleznojums, 50x40 cm. Glazētas flīzes (25x20), porcelāna krāsa. Foto: Normunds Brasliņš

Apskatīju visu šo, nelasījis paskaidrojumus. Un tas vīrietis uz flīzīšu sienas man izskatījās pēc Raiņa. Nu ja, nodomāju: 

...Tad kļūsi vientulīgāks gads pēc gada,
No tevis atšķelsies pēc drauga draugs,
Rets ceļotājs, kas būs tev dvēslē rada,
Un reta puķe, kas tev klintīs augs.
Tad zudīs arī tie, – un kalnu tālos
Bez gala klusums sirdi tevim žņaugs;
Tev nebūs dusas atrast ledus gālēs:
Visapkārt tevi ledains vairogs segs,
Bet visas zemes ilgas krūtīs degs.

Tā jau tas ir, domāju, stāvēdams spīdzināšanas kambara mironīgajā gaismā. Bet “Pēteris Munks sēdēja pie savas dedzi­nātavas, koku krēsla un dziļais meža klusums viņa sirdī sacēla nezinā­mas ilgas un skumjas līdz asarām. Kaut kas viņu nomāca, kaut kas tirdīja, bet kas īsti — viņš pats nezināja. Beidzot viņš noprata, ka tas, kas viņu tā nomāca, bija — viņa stāvoklis. “Melns, vientuļš ogļdeģis!” teica viņš sev pašam. “Tā ir nožēlojama dzīve. Cik labi ieskata stikli­niekus, pulksteņtaisītājus un pat muzikantus svētdienas vakaros! Bet, kad Pēteris Munks parādās balti nomazgājies un uzcirties, tēva goda svārkos ar sudraba pogām un jaunadītās sarkanās zeķēs, un, kad tad kāds aiz muguras nākdams domā: kas ir šis staltais puisis? — viņš sevī slavēt slavē manas zeķes, manu iznesīgo gaitu, — bet, lūk, garām pa­gājis un atskatījies, viņš droši vien nosaka:
“Ak, tas jau tepat Ogļu-Munka Pēteris!””

  Materiāls tapis ar Valsts kultūrkapitāla fonda atbalstu