Jessica Hirst (ASV). "Take Your Medicine". Foto: Paulis Jakušonoks

Neatliek nekas cits, kā mēģināt domāt 0

Atskats uz pirmo starptautisko Rīgas Performances festivālu “Starptelpa”

Helmuts Caune
22/06/2018

Kultūras notikumu klāsts, kas šovasar atdzīvina Rīgu, ir pietiekoši bagātīgs, lai būtu grūti izsekot līdzi visam, kas notiek. Spriežot pēc svārstīgā, tomēr diezgan pieticīgā apmeklētāju skaita (uz acumēru – daži simti cilvēku uz galvenajiem pasākumiem, daži desmiti uz pārējiem), līdz daudziem potenciālajiem interesentiem tomēr nebija nonākusi informācija, ka pagājušajā nedēļā Rīgā pirmoreiz notika performances mākslai veltītais festivāls “Starptelpa”. Par ko patiešām žēl, jo pasākums bija pietiekoši profesionāli noorganizēts, interesants un augstvērtīgs, lai varētu tikai un vienīgi priecāties par šādu jaunumu vietējā kultūras repertuārā. Kā arī par to, ka turpmāk to plānots atkārtot katru gadu.

Lai arī pirmās performances, dažādas lekcijas un citi pasākumi notika jau no nedēļas sākuma, festivāla galvenās dienas bija 15., 16. un 17. jūnijs, kad tā centrālajā norises vietā Durbes ielā 4 (RISEBA telpās) trīs vakarus pēc kārtas vairākās zālēs ar paralēlām programmām varēja baudīt performances mākslu tās visdažādākajās izpausmēs. 

ARHĪVS: Fotoreportāža: atskats uz Rīgas Performances festivāla "Starptelpa" norisi

Izpausmju dažādība ir arī viens no iemesliem, kas rosināja festivāla līdzdalībniekus reflektēt par performances mākslas būtību un robežām. Reflektēts – vai vismaz mēģināts to darīt – tika visur: pašās performancēs, sarunās pirms un pēc tām, svētdienas diskusijā, LSM speciāli izveidotajā festivāla dienasgrāmatas sadaļā, skatītāju un mākslinieku galvās. Likumsakarīgi un droši vien labi, ka ne pie kādas universālas performances mākslas definīcijas šīs sarunas neaizveda, taču tās veicināja klātesošo izpratni un dažiem, iespējams, radīja jaunus veidus, kā domāt par mākslu. Varbūt tieši žanra īpatnības ir tās, kas tik ļoti veicina domāšanu un sarunu: performancē mazāk un retāk kā citās mākslas izpausmēs skatītāja uzmanība tiek novērsta ar tehniskās meistarības vai estētikas palīdzību, un skatītājam, ja tas vispār vēlas no šīs pieredzes jebko iegūt, neatliek nekas cits kā “pieslēgties” un jautāt sev: kas tas ir, ko es redzu? Ko tas nozīmē? Kāpēc tas liek man justies tieši šādi? Turklāt “darbu” situatīvais un šķietami nejaušais raksturs bieži liek iesaistīties arī skatītājam, tādejādi kļūstot par performances dalībnieku.


Ukrainas māksliniece Tetjana Korņejeva (Тетяна Корнєєва). Performance "Transparency". Foto: Paulis Jakušonoks

Tā tas notika, piemēram, Ukrainas mākslinieces Tetjanas Korņejevas performancē, kur viņa sestdienas pēcpusdienā tika ar ģipša palīdzību piemūrēta pie trotuāra RISEBA ēkas priekšā – tika iemūrētas mākslinieces kājas un samūrētas kopā rokas. Uz trotuāra apmēram metra attālumā tika atstāti pāris āmurīši un citi ģipša smalcināšanai piemēroti rīki. Tas, vai un kad viņa tiks atbrīvota, bija atkarīgs no garāmgājēju žēlastības (jāatzīst, tas notika ļoti ātri).


Džesika Hērsta (ASV). "Take Your Medicine". Foto: Paulis Jakušonoks

Vai arī amerikānietes Džesikas Hērstas priekšnesumā Take Your Medicine, kura tēma bija mentālās saslimšanas. Divi ķiteļos tērpti ārstu palīgi vispirms iezieda mākslinieces ķermeni ar medu un tad apbēra to ar vairākiem spaiņiem krāsainu tablešu, liekot Hērsai izskatīties pēc savāda, raiba adatādaina monstra. Skatītāji tad tika aicināti “iedzert zāles” – iet pie Hērstas, paņemt tableti no viņas ķermeņa un norīt. Pamēģināju. Laikam nebija man piemēroti antidepresanti, jo nekādu efektu nejutu – ja neskaita pārdomas, kuras diez vai man jebkad būtu radušās kā citādi.


"Exorcist" (Baltkrievija). Foto: Paulis Jakušonoks

Negaidīta sanāca skatītāju iesaiste baltkrievu mākslinieku trio EXORCIST GESAMTKUNSTWERK performancē, kurā viens no biedriem tika “iemūrēts” tikko tapušā instalācijā no industriālajiem atkritumiem – iespiests un iesiets starp vadiem, trosēm, automašīnu riepām, visādiem dzelžiem un krāmiem, putuplasta gabaliem. Tad sekoja “eksorcisms” – mākslinieka mēģinājums paša spēkiem tikt brīvībā. Tas vilkās diezgan ilgi, un brīdī, kad satrauktie skatītāji saprata, ka viņam tas neizdosies, tie devas palīgā.


Multimediāla izrāde "Lāčuvīrs". Foto: Paulis Jakušonoks


Torgeirs Vasviks. Multimediāla izrāde "Lāčuvīrs". Foto: Paulis Jakušonoks


Zviedru mākslinieces FRAUKES laikmetīgās dejas un japāņu buto mākslas izrāde – performance. Foto: Paulis Jakušonoks

Vienlaikus ne visas performances ir situatīvas, spontānas un improvizētas. Piemēram, priekšnesums “Lāču vīrs”, ko sniedza Simonas Orinskas vadītā butō dejas kursa kolektīvs, savā saplānotībā, saskaņotībā, dramaturģijā un noslīpētībā vairāk atgādināja kustību izrādi nekā performanci, atkal liekot uzdot jautājumu – kur sākas un beidzas performances žanrs? “Lāču vīrs” bija apburošs audiovizuālais ceļojums apcerē par kosmisko maskulīno un feminīno spēku sadursmi un tās radošo un destruktīvo spēku, un to papildināja pirmatnējas mūzikas pavadījums, ko ar dažādiem tradicionālajiem instrumentiem un savu balsi radīja norvēģu mūziķis Torgeirs Vasviks. Tomēr gan “Lāču vīra”, gan, piemēram, cita butō dejas priekšnesuma – performance “UMI” zviedru mākslinieces Fraukes izpildījumā – līdzība ar iestudētu izrādi radīja pamatīgu kontrastu ar citām iepriekš minētajām performancēm. Kas savukārt liek domāt, ka šī žanra definīcija ir ne tikai grūti atrodama, bet ir arī bezjēdzīgi – un tāpēc atbrīvojoši – plaša. Performance var būt jebkas, ko kāds kādā brīdī dara kāda cita klātbūtnē. Varbūt tas ir tieši tik vienkārši. Piemēram, poļu mākslinieces Tiskas Samborskas performancē My Pleasure* varēja būt klāt (piedalīties) tikai viens skatītājs: festivāla laikā tā notika vairākas reizes, un gribētāji varēja uz kādu no reizēm mēģināt pieteikties. Par to, ko Samborska tur aiz slēgtām durvīm tad darīja ar katras performances “laimīgo”, droši vien labāk jautāt tiem laimīgajiem.


Anda Lāce. "Daudz laimes". Foto: Paulis Jakušonoks

Visbeidzot, kā vēl vienu festivāla hailaitu gribas atcerēties arī pašmāju mākslinieces Andas Lāces performanci “Daudz laimes”. Lielāko daļu no tās viņa pavadīja, no papīriem tinot ārā milzīgu daudzumu svētku trauku – servīzes, bļodas, kausus, deserta trauciņus, vāzes, tasītes, glāzes un tā tālāk. Tādus, kas tik bieži tiek kādam dāvināti uz svētkiem, vēlot daudz laimes, un pēc tam arī izmantoti tikai svētkos. Lāce tos visus attina un lēnām krāmēja uz līdzsvara baļķa pusotra metra augstumā. Pie viņas galvas bija piestiprināta go-pro kamera, kas notiekošo sinhroni pārraidīja uz liela ekrāna, tādējādi ļaujot sekot notiekošajam arī no pašas performētājas skatpunkta. Tiesa, ik pa laikam šo tiešraidi nomainīja kas cits, ko laikam varētu uzskatīt par alegoriju dzīvei: pār ekrānu lielā ātrumā skrēja kas līdzīgs personīgā datora attēlu mapes slīdrādei. 


Anda Lāce. "Daudz laimes". Foto: Paulis Jakušonoks

Tā kā vietas uz baļķa nebija daudz, bet trauku toties bija pat ļoti daudz, ar laiku tos nācās balansēt arvien nedrošākos torņos, kaudzēs un citās konfigurācijās, un daži no traukiem šo procesu nepārdzīvoja. Bet tiešām tikai daži: kopumā māksliniece bija gana izveicīga, un pēc pāris stundām darba baļķis bija pilnība nokrauts ar vārīgām skulptūrām. Un tad, protams, sekoja tas, ko dziļi sirdī visi jau sen nojauta – paņēmusi rokā slotu, Lāce kāpa uz baļķa pati un lēnām, ar rotaļīgu smaidu sejā grūda traukus nost, ļaujot tiem noklāt grīdu ar raibu stikla un māla lausku paklāju. Jāuzteic izvēle izmantot tieši līdzsvara baļķi: atteikšanās no pagātnes artefaktu nastas ir grūts un bīstams process, kurā ikviens nepareizs solis var beigties ar sāpīgu kritienu. Ja Lāce būtu kritusi performancē, piezemēšanās uz visām tām lauskām gandrīz noteikti beigtos ar slimnīcu. Bet visiem par laimi tā nenotika, un māksliniece, vētrainu aplausu pavadīta, pameta performances arēnu sveika, vesela un plati smaidot. Jau tā iespaidīgo performanci vēl divtik iespaidīgu padarīja vēlāk uzzinātais fakts, ka tie vis nebija kaut kādi uz ātro pa krāmu veikaliem savākti trauku komplekti, bet gan pašas autores ģimenes mantojums.


"Grace Grace Grace" (Lielbritānija). Foto: Paulis Jakušonoks

Kaut kā tā. Protams, festivālā redzēto varētu aprakstīt vēl un vēl, tomēr svarīgākais ir nevis redzētais, bet gan redzēšanas rezultātā izdomātais vai saprastais. Un lai cik veiksmīgs būtu post factum veikts apraksts, tas nevar lasītājam sniegt performances mākslas varbūt vissvarīgāko elementu – klātbūtni. Tie, kas dāvāja “Starptelpai” savu klātbūtni, no tās noteikti devās prom daudz bagātāki, un tas ir pilnīgi pietiekošs attaisnojums festivāla notikšanai. Tāpēc jācer, ka organizētāju plāni īstenosies un “Starptelpa” nākamgad notiks atkal, lai arī tie, kam šogad to sanāca palaist garām, varētu dāvāt pašmāju un ārzemju performētājiem arī savu klātbūtni. Joprojām nepietiekami – vismaz Latvijā – izprastā un atzītā performances māksla ir pelnījusi savu festivālu Rīgā.

  Materiāls tapis ar Valsts kultūrkapitāla fonda atbalstu