Nikoss Navridis (Nikos Navridis), All of old. Nothing else ever... 2018. Foto: Kristīne Madjare

Pārmaiņas – ātras vai lēnas? 0

Rīgas Starptautiskās laikmetīgās mākslas biennāles izstāde bijušajā Latvijas Universitātes Bioloģijas fakultātē

Vilnis Vējš
21/06/2018

Kā Rīgas Starptautiskās laikmetīgās mākslas biennāles galvenā tēma ir pieteiktas pārmaiņas. No kuratores Katerīnas Gregosas koncepcijas, kas publicēta katalogā, izriet, ka vispārīgais jēdziens “pārmaiņas” tiek konkretizēts galvenokārt kā tehnoloģiju progresa sekas cilvēku dzīvēs: “Mēs piepeši atskāršam, ka mūsu pasaule pārmainījusies līdz nepazīšanai.” Un vēl: “Mūsu pasaule uzņem arvien lielāku ātrumu.” (19. lpp.) Tā kā biennāle ir patiešām milzīga gan dalībnieku skaita, gan izstādīto darbu ziņā un izvietota vairākās vietās Rīgā un Jūrmalā, tad likumsakarīgi, ka katrā izstādē akcentēti citi pārmaiņu veidi. Lielākā daļa eksponātu, kas apskatāmi Latvijas Universitātes bijušās Bioloģijas fakultātes ēkā Kronvalda parkā, ievieš vairāk skaidrības, par kādām tieši pārmaiņām kuratore domājusi visvairāk. 


Šķiet, ka pats pārmaiņu jēdziens būtu pelnījis visvairāk kritiskas izjautāšanas un diskusiju. Piemēram, kas mūsu dzīvēs ilgstoši paliek tāpat, kā bijis, un kas, kā apgalvo biennāle, strauji mainās līdz nepazīšanai? Kādās proporcijās? Vai mūsu rīcībā ir kāds pamatojums, ka šobrīd pārmaiņas notiek ātri, bet agrāk tās notikušas lēnāk? Kas, teiksim, ļautu apgalvot, ka pārmaiņas manā dzīvē tieši tagad ir straujākas nekā bērna vai pusaudža vecumā? Es pilnīgi droši zinu, ka toreiz daudz kas mainījās nevis pa gadiem, bet dienām vai pat stundām. Kādēļ lai es domātu, ka manu vecāku jaunībā pārmaiņas bija mazākas – kad viņi, vēl bērni būdami, piedzīvoja triju valsts iekārtu maiņas, kara frontes līniju virzīšanos pāri – turp un atpakaļ, vai kad pārsēsties no zirga vilktiem ratiem lidmašīnā nebūt neprasīja tik daudz laika? Es neaicinu uz matu skaldīšanu vai personīgo atmiņu vakaru, bet pievērst uzmanību, ka jau biennāles pamatos ir ielikti zināms priekšstats par pārrāvumu starp “toreiz” un “tagad”, aksiomātisks pieņēmums par nozīmīgām pārmaiņām un to straujo tempu, kas uzsvērti saistīts ar tehnoloģijām. Lai gan pieeja ir diezgan eksakta, pat tehnokrātiska, salīdzināmas mērvienības netiek ne prasītas, ne piedāvātas. Tomēr pēc tādām būtu jātaujā, ja nevēlamies būt līdzīgi vientiesīgiem patērētājiem, kas uz vārda tic komivojažierim, ka inovatīvā grīdas slota vai jaunākā modeļa viedtālrunis pilnīgi un neatgriezeniski izmanīs viņu dzīvi. 


Izstāde Bioloģijas fakultātē, neapšaubāmi, ir lielu pārmaiņu liecība. Ēkā, kur vēl nesen skoloja topošos biologus, tagad iemājo īslaicīgi mākslas projekti. Atgādināsim, ka vēl pirms biennāles te pabija ikgadējais laikmetīgās mākslas festivāls Survival Kit, un abi pasākumi nokļuvuši tādā vietas valdzinājuma gūstā, ka tematiku lielā mērā pieskaņojuši tai. Tomēr situācija ir stipri pārspīlēta, dramatizēta – Bioloģijas fakultāte nav gājusi bojā, kā izskatās, tikai pārvākusies uz jaunu mītni. Arī iepriekšējā notika salīdzinoši mūsdienīgs mācību process, un ēka izskatītos savādāk, ja no tās nebūtu izvāktas visas vēl lietojamās iekārtas. Tomēr aina, bez šaubām, ir rosinoša: tukša, majestātiska celtne, kurā kā pagātnes liecinieki patvērušies tikai divi nelieli muzeji. Ar tiem tad arī jāsāk, lai piedāvāto radikālo pārmaiņu un laika ritējuma interpretāciju līdzsvarotu ar mērenāku, vairāk respektējot cēloņsakarības un pakāpeniskumu.


Ēriks Kessels (Erik Kessel), The Human Zoo. 2018. Foto: Kristīne Madjare

Ērika Keselsa (Nīderlande) instalācija The Human Zoo, kas izvietota LU Zooloģijas kolekcijā, labi parāda, ka daudzinātās pārmaiņas lielā mērā ir uztveres problēma: vecmodīgais muzejs, kurā ir tūkstošiem eksponātu, kas rūpīgi sakārtoti pēc noteiktu pazīmju līdzībām un atšķirībām, laikmetīgā mākslinieka skatījuma ir viena, monolīta vide ar ievietotiem “svešķermeņiem” – fotogrāfijām, kam kopīgs tikai tas, ka… hm, teiksim, tās ir amizantas, lai arī diezgan triviālas. Publika bez aizķeršanās kursē garām vabolītēm un tauriņiem, lai iespurgtos pie fotogrāfijām, kuras tikpat labi varētu atrast portālā spoki.lv. Tajās attēlotie cilvēki dažviet atgādina vaboles, starp kurām ievietoti, citur – ne, bet nenoliedzami izskatās interesanti un teicami izklaidē. 

Citā veidā, taču līdzīgu efektu rada Emīlijas Škarnulītes (katalogā norādīts, ka viņa ir bez noteiktas dzīvesvietas) video, kas aizņem iespaidīga izmēra ekrānu un lielu telpu tajā pašā spārnā: tas sākotnēji izskatās kā psihedēliskas kustīgas tapetes, kas veidotas ar datorgrafikas palīdzību, bet paskaidrojošais teksts katalogā apgalvo, ka māksliniece iespaidojusies no pētījumiem pasaules slavenākajās fizikas laboratorijās. Atzīšos, ka, zinot ekspozīcijas tematisko sasaisti ar zinātnes problemātiku, otrreiz izstādi apmeklēju ar pavadoni – filozofu Aināru Kamoliņu, kurš tajā orientējas nesalīdzināmi labāk par mani. Lūk, viņš tad man arī atklāja, kurā Škarnulītes videoattēlā redzama CERN hadronu paātrinātājā veikta izmēģinājuma ilustrācija, kurā – eksperimenti gaismas ātruma sasniegšanai, bet es to acumirklī aizmirsu. 

Otrā Bioloģijas fakultātē saglabātajā muzejā – Ķīmijas laboratorijā, kas tāpat pārpilna nozīmīgu notikumu liecībām, – iekārtota Siselas Tolasas (Norvēģija/Vācija) smaržu instalācija Chemistry Lab Display. Kolbās burbuļo caurspīdīgi šķidrumi, ko var paostīt un uzzināt vai tā arī neuzzināt, ka tiem ir kāda saistība ar Baltijas jūru. Muzejs pārvēršas par fonu, greznām dekorācijām interaktīvai izrādei.


Maikls Lendijs (Michael Landy), Open for Business. 2018

Daži minētie piemēri liecina par fokusa maiņu, kas mākslā, kaut gan tā, iespējams, atsaucas uz zinātniskiem pētījumiem, ir neizbēgama, lai uzrunātu auditoriju. Zinātne palaikam ir garlaicīga, mūsdienās tā noteikti ir sarežģīta, un tās sasniegumus var darīt zināmus citiem tikai formalizētus noteiktā veidā. Mākslinieka pētījums turpretī var atļauties koncentrēties uz tēliem – vienalga, vizuāliem, skaniskiem vai tekstuāliem –, kam jārada skatītājā iespaids ierobežotā laika nogrieznī. Šis fokuss uz interesantumu labākajos paraugos demonstrē autora asprātību un sagādā skatītājam acumirklīgu prieku – “Ā, es sapratu!”; citos paliek kā nozīmīgas tēmas ilustrācija vai plakātisks nostājas paudums. Mans ekskursijas biedrs trāpīgi norādīja, ka zinātnieka tēls vairākos izstādes darbos ir savdabīgi atsvešināts – tas parādās baltā kombinezonā, maskā, bez kādām personības pazīmēm un izpilda robotiskas kustības. 

Lai izstāde būtu interesanta – un tas, manuprāt, ir izdevies –, krietni piestrādājuši speciālisti, kas izstāžu recenzijās parasti paliek nepieminēti. Katrs mākslas darbs ir izstādīts labākajā iespējamajā veidā, teicami sasaistīts ar vēsturisko vidi vai, gluži otrādi, nošķirts no tās. Pieļauju, ka bez izstādes galvenās kuratores lieli nopelni tajā ir biennāles dizainerei Mihaelai Radesku (100ideas), ražotājiem “Dekorāciju darbnīca”, Form Art Lab un Yes, we can, kā arī iespaidīgajiem resursiem, kas ieguldīti tehniskajā nodrošinājumā. Uzslavas pelna katalogs, kurā atrasts ne pats parocīgākais, bet katrā ziņā lietojams veids, kādā atrast informāciju par katru izstādīto darbu – pēc autora vārda alfabēta kārtībā. Tādā veidā izdevies nepārslogot ekspozīciju ar paskaidrojošiem tekstiem, lai gan kataloga šķirstīšana padarīta par obligātu izstādes apmeklējuma sastāvdaļu. Slavējami ir arī kataloga teksti, kas, lai gan ne pavisam brīvi no profesionāla žargona, notur to saprāta robežās. 


Nikoss Navridis (Nikos Navridis), All of old. Nothing else ever... 2018. Foto: Kristīne Madjare

Pēc izstādes, uzdodot sev jautājumu – kas vislabāk iespiedies atmiņā?, – pārsteigts secināju, ka tie tomēr ir vizuāli iespaidīgākie darbi, kuri, iespējams, pat nav “pētnieciskākie” vai svaigākās idejas piedāvājošie. Iespējams, tur vainojama manas uztveres specifika, kurā slikti  ieguļas deklarācijas un manifesti, kā arī apelēšana pie vispārīgiem jautājumiem. Piemēram, Nikosa Navrida (Grieķija) speciāli biennālei radītā instalācija bijušajā bibliotēkā šķita teju vai simboliska: lūk, mākslinieks izcēlis no plauktiem grāmatas, kas katra, nav šaubu, ir pārpasaulīgas gudrības pilna, un radījis no tām atsevišķu sienu. Grāmatas ar visu gudrību ir skatītāja acu priekšā, pat pavērtas, bet to saturs tik un tā nav pieejams. Tās kalpo kā aplūkojams mākslas objekts. Vai arī – vācu mākslinieka Juliana Rozefelta videodarbs, kas demonstrēts lielākajā amfiteātrī (acīmredzot autors ir viens no prominentākajiem biennāles dalībniekiem, ne velti viņa biogrāfijā izcelta sadarbība ar Keitu Blānšetu). Hipnotizējošie filmējumi no drona nemaz neslēpj, ka ir spēcīgā “īstā kino” iespaidā – daļa no tiem uzņemta kāda lielbudžeta grāvēja dekorācijās. Tomēr ne tikai iespaidīgās ainavas, bet arī mums jau pazīstamo zinātnieku – citplanētiešu – kustību horeogrāfija liek tām sekot ar neatslābstošu interesi. Pieļauju, ka cilvēkiem ar audiālās uztveres dominanci vienreizējā piedzīvojumā var izvērsties Hansa Rozenstrēma (Zviedrija) vai Osvaldo Masjā (Apvienotā Karaliste) skaņas instalācijas. Jāatzīmē, ka pie maniem patīkamākajiem iespaidiem jāpieskaita Katrīnas Neiburgas (vienīgās Latvijas pārstāves izstādē) video “Mazsālīti garie gurķi”, kas komplektā ar ēkas ārpusē izstādīto instalāciju “Ligzda” (kopā ar Andri Eglīti) veido tādu kā purva diloģiju. Tomēr interesanti, ka šī it kā mežonības apoteoze pēc tādas izskatās tikai fragmentārā vērojumā – pilnā garumā noskatīta, tā drīzāk atgādina agrīno mākslinieces darbu “Burvju lietas” (2003), kas attēloja kādas ģimenītes izbraukumu zaļumos krietni ironiskā noskaņā. 

Pie sarūgtinājumiem, kad vairākas stundas bija pavadītas izstādē, varu pieskaitīt diezgan lielu darbu īpatsvaru, kas operē ar zinātnisku pētījumu formu, bet pievieno diezgan maz jaunas informācijas jau aptuveni zināmajam un neuzrāda arī negaidītus skatu leņķus uz bieži cilātām tēmām. Piemēram, Eliasa Kaneti atziņas no grāmatas “Masa un vara” nekļūst pārliecinošākas ar ilustrācijām no YouTube, kurās redzamas slavenas nekārtības rokfestivālos, kaut gan aizkustina, protams, ka mākslinieks klipu rindā iekļāvis kadrus no Jura Podnieka filmas “Vai viegli būt jaunam?”. Tāpat oficiāli paziņojumi par klimata pārmaiņu bēdīgajām sekām nekļūst personiskāk uztverami, ja tie demonstrēti kopā ar idilliskām ainavām uz trim dārgiem ekrāniem. 


Foto: Kristīne Madjare

Man šķiet svarīgi atgādināt, ka pētniecībā balstīta māksla, kas sasaucas ar zinātnes nozarēs – bioloģijā, fizikā, medicīnā utt. – aktuālām tēmām, nav gluži jaunums Latvijā. Ar to mūs jau divdesmit gadu regulāri iepazīstina mākslas, zinātnes un kultūras inovāciju tīkls RIXC, kā arī atsevišķi mākslinieki – Gints Gabrāns un citi. Palaikam viņu piedāvātie risinājumi ir bijuši par pārsteidzošāki par biennālē redzamajiem. Tāpat Rīgā ir izveidojies ne pārāk liels, bet stabils šādas ievirzes mākslas skatītāju loks. Vai pēc RIBOCA 1 izstādes, kas uguņo ar pārstāvēto mākslinieku skaitu un realizācijas perfekciju, viņu rindas būs daudzkārt pieaugušas, noskaidrosies pēc izstāžu slēgšanas. Pārmaiņas notiek lēni.