Viljams Moriss. Mēbeļaudums “Evenlode”. 1883. Viktorijas un Alberta muzejs. Foto: Ieva Andžāne

Stils kā lidojoša lapsene 0

Izstāde “Jūgendstils. Sākotne. Ietekmes. Savdabība” Rīgas Biržā līdz 4. augustam

Vilnis Vējš
08/06/2018

Ar jūgendstilu man ir personiskas attiecības: tas ik palaikam liek par sevi painteresēties, un tā jau pusgadsimtu. Kad uz brīdi uzvilnījusī interese atslābst, liekas – nu nē, tas ir kā skaļš, trokšņains kaimiņš, kā istabā ielidojusi lapsene, no kuras prieks tikt vaļā. Es pieļauju, ka sava attiecību vēsture ar jūgendstilu ir katram Rīgas iedzīvotājam, jo nav iespējams uzaugt šajā pilsētā, kaut reizi mūžā nepievēršot uzmanību dīvainajām formām ēku fasādēs vai stilizētajām veikalu un kafejnīcu izkārtnēm. Tomēr, ja gadu vai zināšanu trūkuma dēļ jūgendstils tiešām ir palaists garām, tas atkal un atkal pats izraujas uzmanības lokā. Kā šajā reizē – Rīgas Biržā iekārtotās izstādes “Jūgendstils. Pirmsākumi. Ietekmes. Savdabība” veidolā. Tā noteikti jāredz – vienalga, vai esat stila cienītājs, nīdējs vai bez jebkādām attiecībām ar to. 


Pāra vāzes. Izgatavotājs ”Royal Doulton”, Anglija. 1905-1910. Keramika. Inv. Nr. 21081A, 21081B. Seinsberija Vizuālās mākslas centrs, Noridža. Foto: Ieva Andžāne


Jūlijs Straume (1874–1970). Skice. 1906. Zīmējuma fragments. Latvijas Nacionālā vēstures muzeja kolekcija. Publicitātes foto

Izstāde tiecas aptvert neaptveramo – visas Eiropas visu jūgendstilu, sākot ar, kā pieteikts nosaukumā, pirmsākumiem un beidzot ar vēlīnu stadiju, pie kuras pieskaitāma vismaz daļa eksponātu, kas ir Latvijas izcelsmes. Nav nekā pārsteidzoša, ka Eiropas metropolēs sācies virziens nokļūst līdz mūsu zemei ar kādu gadu novēlošanos – taisnību sakot, tā tas notiek vēl šobaltdien. Nosaukums mudina izstādē meklēt ne tikai jūgendstilu, bet arī tā ierosmes avotus – līdz ar to daudzkārt paplašinot potenciāli izstādāmo priekšmetu loku. Arī aicinājumi saskatīt savdabīgās izpausmes katrā  no pārstāvētajām valstīm paver iespēju, ka izstādīti ir ne tikai stilam kopumā raksturīgākie priekšmeti, bet arī dažādi atvasinājumi un lokalizācijas, kurās, iespējams, savdabības ir vairāk nekā universālā. Lai arī Biržas lielā zāle ir stāvgrūdām pilna ar eksponātiem, liekas, ka to joprojām ir par maz, lai skatītājs patstāvīgi spētu izdarīt secinājumus par visām nosaukumā  ietvertajām tēmām. Palīdz katalogs, bet tikai tādā gadījumā, ja esat to nopircis un izlasījis pirms izstādes apmeklējuma, jo vienlaicīgi  darīt abas lietas ir neiespējami. Droši vien ir vērts apmeklēt izstādi pavadošos pasākumus – ekskursijas, grāmatu lapošanas un citas aktivitātes – turklāt nevis vienu, bet visas! Paldies kuratoru idejai vismaz kaut kā sašaurināt pieteikto tēmu loku – minimāli atspoguļota arhitektūra, tikai dažu būvju projektos. Toties bagātīgi ir pārstāvēta grāmatu māksla. 


Oskars Van De Vords. Skulptūra “Nemiers” (“La Tourmente”). Pirms 1910. Ziloņkauls, marmors. Inv. Nr. SC.075.
Karaliskais mākslas un vēstures muzejs, Brisele.  Foto: Ieva Andžāne

Vēl mazliet par apstākļiem, kas personīgi man liek pret jūgendstilu izturēties ar sajūsmu un zināmu noliegumu reizē. Domāju, tā nav nekāda individuāla uztveres īpatnība, jo līdzīgu attieksmi esmu vērojis bieži: kritiska, aizdomīga attieksme faktiski ir sākusies tūlīt pēc stila norieta līdz ar Pirmo pasaules karu. Laikam iznīcinošāko un reizē spārnotāko vērtējumu devusi Sūzena Sontāga “Piezīmēs par kempu” (1964): “Tā ir mīlestība pret pārspīlēto, pret “galīgi garām”, pret lietām, kas–izrādās–tās–kas–tās–nav. Labākais piemērs ir jūgendstils – vistipiskākais un vispilnīgāk attīstītais kempa stils. Jūgendstila objektos viena lieta parasti tiek pārvērsta citā: gaismas ķermeņi ziedošu augu formā, dzīvojamā istaba, kas īstenībā ir grota. Spilgts piemērs: Parīzes metro ieejas, ko 1890. gados radījis Hektors Gimārs kā dzelzī izlietus ziedu pušķus.” (Tulkojis Vents Vīnbergs, latviski lasāma šeit). Lai cik neskaidrs būtu pašas Sontāgas lietotais kempa jēdziens, par spīti tam, ka visa eseja ir viens vienīgs mēģinājums to pamatot, nav grūti uzminēt, kas viņai kā spožai 20. gadsimta intelektuālei izraisījis iekšēju pretestību: pašā stila formulā iekodētā dekorativitāte, antiracionalitāte un zināms anahronisms jau rašanās brīdī. Jūgendstils ir kā modernā – industriālā un zinātnē balstītā – laikmeta antitēze tad, kad visstraujāk attīstās rūpniecība un tehnika, starpvalstu tirdzniecība, strādnieku kustības un kreisās idejas, liekot koloniālajai pasaules kārtībai nonākt manāmā turbulencē. Izšķērdīgās greznības ēras pēdējā kaprīze, pirms tās vietā nāca viss, ko mēs saprotam ar modernismu mākslas jomā – tektoniski pamatota formu uzbūve, konstrukcijas atsegtība un lieku izpušķojumu aizvākšana. Varbūt tieši tādēļ šis stils nezaudē spēju valdzināt arī pēc daudziem gadiem – kā neprātīga dēka, ko patīkami atcerēties, bet nedod dies’ atkārtot.


Kausi. Nezināms autors. Vācija. 20. gs. sāk. Sudrabs. VRVM 35, VRVM 36. Rīgas vēstures un kuģniecības muzejs.  Foto: Ieva Andžāne


Žoržs Fukē (Georges Fouquet, 1862–1957). Piespraude. Francija. 1898–1901. Zelts, rubīns, pērles, emalja. Andersonu jūgenda mākslas kolekcija, Seinsberijas Vizuālo mākslu centrs, Austrumanglijas Universitāte, Lielbritānija. Publicitātes foto

Izstādes Rīgas Biržā nopelni ir, ka tā kā “caur puķēm” liek paskatīties uz mākslas fenomenu kā starptautisku ideju un formu apriti tieši atbilstoši laikmeta garam; ka tajā ir iezīmēta saistība ar citām parādībām, piemēram, arts and crafts kustību, kura bieži uzskatīta par modernisma priekšvēstnesi dizaina jomā, ar koloniālās pasaules beigu sākumu, ko iezīmēja mākslinieku apsēstība ar Japānu un, Beļģijas gadījumā, kā to norāda katalogs, ar Kongo utt. Ko vērts ir atgādinājums vien, ka jūgendstils kaut kādā veidā varētu būt saistīts ar gumijas riepu izgudrošanu 1888. gadā. Izstādes apjomā meklējama arī viela kritiskām piebildēm: aizraujošākie stāsti netiek ārā no kataloga un ekspozīcijā par pieteikto tēmu daudzveidību maz kas liecina. Piemēram, Viljama Morisa atpūtas krēsla izstādīšana liek mazliet uzraut uzacis stila pūristiem, bet nezinošu skatītāju var arī maldināt; krievu mākslas sadaļa palikusi vispār bez paskaidrojuma, arī katalogā. Izstādei ir liela starptautiska projekta vēriens, bet ekspozīcija iekārtota ļoti tradicionāli: priekšmeti kārtoti pēc valstu  piederības kā atsevišķi, pašvērtīgi artefakti pie gaiši krāsotām starpsienām un vitrīnās. Arī valstu ietvaros tie grupēti konservatīvi: vāzes pie vāzēm, ķemmes pie ķemmēm utt., nemaz nemēģinot veidot sarežģītākus telpiskus inscenējumus. Visur vienādā, neitrālā vide krāsās visai intensīvajam, patumšajam un ekspresīvajam stilam laupa daļu potenciālās izteiksmības. Man nezināmu iemeslu dēļ, abas reizes apmeklējot izstādi, pavisam tukša atstāta izrādījās telpu anfilāde gar Doma laukumu, kur lielajā zālē saspiestie eksponāti būtu varējuši izretoties, veidojot vismaz kaut kādu dialogu arī ar ēkas arhitektūru. 


Gabriels Bernadū. Tauriņš uz ziedkausa. 1913. Akmens masa, māls, glazūra, emalja. Inv. Nr. OAO 77. Orsē muzejs. Foto: Krišjānis Piliņš

Tas, ka Rīgas biržas ēka ieturēta neorenesanses, nevis jūgenda formā, nevarētu būt šķērslis aktīvākam telpu un ekspozīcijas dialogam: atcerēsimies, ka greznie un izaicinošie priekšmeti, visticamāk, nonāca turīgo rīdzinieku iepriekšējo laiku interjeros. Tieši tāpat kā, piemēram, 20. gadsimta 90. gados, kad tie aktīvi tika izpirkti no antikvariātiem un pat atkal ievesti no ārzemēm, lai greznotu jaunbagātnieku ģipškartonā izpildītos interjerus. Varbūt tā bija viena no reizēm, kad man jūgendstila likās par daudz – arī imitācijas un attāli atdarinājumi. Tomēr stila raksturs, kas ir tik spožs un ekstravagants, ka to var ātri iegaumēt un iekārot arī amatieris vai interesents, ir pareizā atbilde, kādēļ tas vienmēr vilina. Vēlaties redzēt vāzi kā ziedlapu, uz kuras nosēdies tauriņš, lampu, kura izskatās pēc tulpju pušķa, tapetes, kas izskatās pēc gobelēna un otrādi, bufeti, kas atgādina altāri fallam – lūdzu, tas viss jūs sagaida Rīgas Biržā! Ja nu jūtaties no redzētā tik iespaidots, ka gribat tūliņ kādu greznuma priekšmetu savās mājās, vēlmei nav šķēršļu. Turpat Vecrīgā kādā antikvariātā varat iegādāties Kopenhāgenas Karaliskās porcelāna rūpnīcas vāzīti, bet nabagākiem ļaužiem paredzētie Grīziņkalna stikla izstrādājumi gan jau ka sameklējami arī Avotu ielas apkārtnē. 



Rožūdens flakons. Bohēmija, Čehija. Ap 1900. Stikls, sudrabs.
Vāze. Bohēmija, Čehija. Ap 1900. Stikls, sudrabs.
Andersonu jūgenda mākslas kolekcija, Seinsberijas Vizuālo mākslu centrs, Austrumanglijas Universitāte, Lielbritānija. Publicitātes foto


Jūlijs Straume (1874–1970). Dekoratīva auduma mets "Pāvi". 1906. Papīrs, tempera. Foto: Normunds Brasliņš