No izstādes “Pacieties”. Foto: Raitis Puriņš, Dienas mediji

Terijs Īgltons “Literatūras teorijā” raksta, ka 90. gados literatūrkritika noraidījusi izpratni par cilvēku, kurš pats nosaka savu likteni, un to aizvietojusi ar plūstošu, mainīgu decentrētu subjektu. Bez rietumu marksisma, poststrukturālisma, psihoanalīzes un feminisma, kas iesāk šo aizvietojumu, droši vien var minēt postkoloniālo teoriju, minoritāšu diskursu un citas “teorijas” inkarnācijas. Vājāk un ne tik izteikti tas parādās arī vizuālajā mākslā. Esmu jau reiz ironizējis par “kim?” mākslas centra izdoto Klēras Bišopas nelielā raksta tulkojumu, kurā viņa apgalvo, ka “subjekts ir nevis sev pašam pārskatāma, racionāla un skaidra klātbūtne, bet nelabojami decentrēts un nepilnīgs”, tas ir “nevis fiktīvais harmoniskās kopienas viengabalainais subjekts, bet daļējo identifikāciju subjekts, kas ir atvērts nepārtrauktām pārmaiņām”, “sašķelts un nepilnīgs” (citēju šeit pēc atmiņas). Toreiz – un arī tagad – man šķita smieklīgi šādu šķietami pašsaprotamu un modīgu raksturojumu attiecināt uz sevi, jo kritiska pozīcija taču prasa vismaz īslaicīgi stabila atbalsta punkta konstrukciju. (Bet kritiskums jau mēdz būt arī nekritisks.)

Šī pagarā atkāpe manās pārdomas bija vajadzīga, lai pateiktu sev, ka Māliņas un Kalna darbu subjekts ir citādāks. Šķiet, tūlīt jājautā: bet kāds tad? Jo pateikt vienkārši: “Vienots, nemainīgi dots un drošs”, nozīmētu tikpat kā atzīt: “Totalitārs, pret atšķirīgo neiecietīgs un vardarbīgs.” Ka tas tā nav, es ceru, piekritīs katrs, kas bijis izstādē...

Paskatos pulkstenī, ir jau vēls (drīzāk – agrs rīts), un es beidzot saprotu, ka izstādes nosaukums ir uzruna man: “Pacieties, paies kāds laiks un tu sapratīsi.” Pagājušas vairākas stundas, un esmu sapratis – rakstot par izstādi, īstenībā rakstu par sevi. (Šo domu, izteiktu pirms pāris dienām un citā sakarā, esmu parādā Ivaram Runkovskim, bet tas šajā gadījumā nav svarīgi.) Tomēr rakstīt par sevi – tā nav burvju recepte, kas atbrīvo no visām ligām. Spriegums – iespējams, varētu pat teikt, ka dialektisks – saglabājas, jo es šajā brīdī vēl arvien esmu izstādes skatītājs...

* * *

Kā jau minēju, Vasīlija teksts bija palicis nepabeigts, un es mēģināju to turpināt kā daudzreiz kopīgās sarunās bijām papildinājuši viens otra domu. ...vēl arvien esmu izstādes skatītājs, jo māksla jau nav tikai svētdiena, kad aizeju uz izstādi... Šajā brīdī es atcerējos grāmatu, ko biju meklējis, bet neatradis savā grāmatu plauktā. Mans turpinājums Vasīlija domai atsauca atmiņā rindas ar pavisam pretēju nozīmi, ko Prāvests saka Brandam: “Bet ticība tik – svētdiena. // [..] Kā māksla, tāpat reliģija // Nav īsta, kad to atšķaida” (proti, tām ierādāma ierobežota, nebūtiska “svētdienas” izrotājuma vieta). Luga bija palikusi atmiņā no skolas gadiem, kad Dailes teātrī Brandu tēloja Juris Strenga. Protams, mūsdienām Ibsena dramatiskā poēma šķiet pārāk patētiska, Branda meklētais dievnams, kuram nav sienu un mūru un kura velve ir debesjums, līdz ar slaveno maksimu “Visu vai neko!”, pretstatā Prāvesta un citu personāžu racionāli dozētajai reliģijas iknedēļas devai, drīzāk atgādina poētisku pārspīlējumu, un šāda valoda (lai arī tās mīlīgi iejūsmināta versija ik pa laikam dzirdama Latvijas TV pirmajā programmā) – neglābjami novecojusi, ja tiek runāta nopietni.

Māliņas un Kalna darbi nav tādi – lai arī “Brandā” var atrasts poētisku ekvivalentu katram no pieciem viņu darbiem, šī luga tikai vēlreiz raksturo un noslēdz Vasīlija “par to, kas nav” šī izstāde, sarakstu. Tas ir kā “kuģīšu” jeb “kartupeļu” spēlē – ir sašauti visi lauciņi ap meklēto pretinieka kuģi, nākamais šāviens būs “Trāpīts!”. Taču mākslā tāpat kā reliģijā – pēdējais interpretācijas solis nav jēdzieniski izsakāms, “Trāpīts!” ir kā liels, melns aplis, kurā viegli trāpīt (tas fascinē), bet tajā pašā brīdī mērķis, izrādās, nav tas, tas ir kas cits...

Kādā senākā sarunā ar Vasīliju, kurā apspriedām 2010. gadā krieviski iznākušo Terija Īgltona darbu “Literatūras teorija. Ievads” (krieviski tulkots tā otrais, papildinātais 1996. gada izdevums), kuru viņš pieminējis arī šajās pārdomās, mēs vienojāmies, ka literatūrā svarīgākais nav teksta nozīme, kas rodas autora un lasītāja priekšstatu mijiedarbībā, bet gan izmaiņas, kas rodas paša subjekta – rakstošā, lasošā un tekstā runājošā – jēdzienā. Subjekta jēdziens ir kā bumba, ko lasītājs met pret tekstu, bet notver to mainītu savā refleksijā.[1] Šo domu var attiecināt arī uz Māliņas un Kalna darbiem. Ņemot vērā Vasīlija daudzkārt ironiski pausto neiecietību pret metaforisku izteiksmes veidu, paskaidrošu – cilvēks, par ko liek domāt izstāde “Pacieties”, nav nedz Ibsena laika aizrautīgais vīrietis, nedz 20. gadsimta beigu sašķeltā patība. Tas ir cilvēks – mākslas darba subjekts –, kuram vēl ir kādas atmiņas, pārliecība, piederība. Bet reizē viņš ir nedrošs, viņš pats ir savu šaubu priekšmets – šaubu, kas līdzinās tām, bez kurām nav domājama ticība.



[1] Mestās un atkal noķertās bumbas tēlu esmu aizņēmies no Šillera un Gētes sarakstes, kurā Šillers par Fihtes filozofiju saka, ka pasaule tajā ir kā bumba, ko Es met un refleksijā atkal noķer (sk. Šillera 1794. gada 28. oktobra vēstuli Gētem).  

 Arhīvā lasi:
10/02/2012 - Atklāšanas :: Foto no izstādes “Pacieties” atvēršanas
09/02/2012 - Ziņas :: Sarmīte Māliņa un Kristaps Kalns “Pacieties”
27/07/2011 - Intervijas :: Sarmīte Māliņa un Kristaps Kalns