No izstādes “Pacieties”. Foto: Raitis Puriņš, Dienas mediji

Par to, kas nav... 0

Jānis Taurens
13/02/2012

Sarmītes Māliņas un Kristapa Kalna izstāde “Pacieties” LNMM izstāžu zālē “Arsenāls” ir apskatāma līdz 18. martam.

Foto: Kristaps Kalns

Atnācis mājās pēc Sarmītes Māliņas un Kristapa Kalna izstādes atklāšanas, pamanīju, ka man pirmo reizi pēc ilgāka laika nav nekāda domas pavediena, lai sāktu rakstīt recenziju. Kā meklējot glābiņu, pārlaidu skatienu grāmatu plauktiem un, nonākot pie pēdējā, apjautu, ka man kaut kā pietrūkst. Acīmredzot grāmata, ko vēlējos ieraudzīt – lai arī nespēju pateikt tās nosaukumu –, vairākas reizes mainot dzīvesvietu, bija pazudusi. Ar grāmatām tā mēdz notikt. Iedomājos, ka tāda varētu būt manam draugam Vasīlijam Voronovam, ar kuru kopā bijām izstādē. Zināju, ka Vasīlijam nākamajā dienā agri no rīta jādodas uz Pēterburgu, bet man bija viņa dzīvokļa atslēgas, un īstiem draugiem, ja arī ne viss, tad grāmatas, protams, ir kopīgas.

Otrā rītā, nonācis Vasīlija dzīvoklī, uz vienmēr kārtīgā rakstāmgalda pamanīju vairākas aprakstītas lapas un, nejauši ieskatījies tajās, ieinteresēts sāku lasīt. Tās bija personīgas piezīmes par iepriekšējā dienā redzēto izstādi un tik precīzi atspoguļoja manu vakardienas apmulsumu, ka nolēmu recenzijas vietā vienkārši iztulkot šīs pārdomas (Vasīlijs vienlīdz labi prot gan krievu, gan latviešu valodu, taču savas piezīmes, kas nav domātas kādam konkrētam medijam, parasti raksta krievu valodā). Teksts bija palicis nenobeigts – iespējams, Vasīlijam bija jādodas uz staciju –, tāpēc nobeigumā esmu mēģinājis turpināt viņa domu un izteikt arī kādu paskaidrojošu piezīmi. Publikācijai, protams, esmu saņēmis Vasīlija atļauju.

* * *

Ja man būtu jāraksta recenzija par šo izstādi, es to nosauktu “Par to, kas nav...”. Jā, piekrītu, tas skan ne pārāk labi, bet šis abstraktais un neveiksmīgais nosaukums ļauj man pārvarēt sākotnējo mulsumu, ko raisa šī izstāde. Es varu sākt, uzskaitot to, kas nav šī izstāde, citiem vārdiem sakot – par ko tā nerunā, un līdz ar to arī, par ko būtu muļķīgi rakstīt recenziju.

Māliņas un Kalna izstāde padara nevajadzīgus, pat smieklīgus viņu darbu aprakstus – tie ir tik vienkārši, to ir maz un tiem nav nosaukumu. Sīks darbu apraksts kopā ar nosaukumiem (cik labi, ja tie ir gari un konceptuāli izvērsti), un, lūk, recenzija jau gandrīz gatava. Atliek vien piebilst kādu faktu no mākslinieku biogrāfijas un salīdzinājumu ar iepriekšējiem darbiem, lai nobeigtu tradicionālu lasāmgabalu “iz lielpilsētas mākslas dzīves”. Bet Māliņas un Kalna darbi to padara lieku. Pietiktu pateikt, ka izstāde ir viņu iesāktā ceļa turpinājums.

Neesmu tik drošs, ka nav jēgas salīdzināt šos darbus ar kādiem citiem pasaulē rodamiem piemēriem, taču arī šeit labāk noderēs apofātiskais jeb noliedzošais ceļš. Šajā gadījumā kļūst svarīgi kaut ko pateikt par to, kas nav šī izstāde vai kam šie darbi nav līdzīgi (lai arī kādam formāla līdzība varētu ienākt prātā). Izstādes lietas nav līdzīgas, piemēram, Maskavas konceptuālisma 70. gados iesāktajiem un līdz pat mūsdienām darinātajiem objektiem vai instalācijām, lai arī tajās izmantoti atpazīstami priekšmeti, grūti saprotamos vai provokatīvos salikumos, tādos kā Vadima Zaharova “Tronī sodīšanai ar mīlu” (2004). Šis viņa “moku sols”, ko varēja redzēt 2009. gada Venēcijas biennālē un kurā sēžot jums ar laiku cauri izaugs roze, tikai formāli sasaucas ar soliem un puķēm Māliņas un Kalna darbos. Viņu darbos puķes, baznīcas soli vai grāmata (lai arī no akmens) daudz lielākā mērā paliek mums ierastās puķes, soli vai grāmata (Bībele, kas mēdz būt neatvērta kā akmens grāmata). Pēdējā piezīme norāda uz tieksmi ļaut raisīties asociācijām, bet Māliņas un Kalna darbi nav vienkāršs aicinājums katram skatītājam stāstīt pašam sev savus stāstus, uz ko tik šķietami nevainīgi caur bērnības atmiņu tēlu vilina koka zirdziņš... Ne par to ir šie darbi.

Domu varētu formulēt vispārīgāk – izstāde “Pacieties” nav par to, kas ir subjekts aktuālās mākslas (laika un tendences nozīmē) lielākajā daļā. Taču reizē šis apgalvojums ir neskaidrs – ko nozīmē, ka kaut kas ir subjekts vizuālajā mākslā? Tas ir reprezentētais subjekts vai skatītājs? Māksla varbūt mazākā mērā kā literatūra, bet spēlē lomu skatītāja identitātes veidošanā. Šī procesa mehānisms mākslā ir sarežģītāks, tā nav tikai identifikācija ar romāna vai stāsta varoni, kas iespējama literatūrā, tomēr māksla – un ne tikai radikāli uzrunājoša politiski angažēta konceptuālā māksla – spēj destabilizēt mūsu priekšstatus par patību.

Uzskatāmākais piemērs būtu Dānijas un Ziemeļvalstu paviljonos izvietotā ekspozīcija “Kolekcionāri” (The Collectors) jau minētajā 2009. gada Venēcijas biennālē, kas prezentēja divas izdomātas personas. Baseinā pie Dānijas paviljona aplūkojamā – acīmredzot noslīkušā – cilvēka figūra lika domāt par personības sašķeltību un nākamajā domas solī par subjekta traktējumu psihoanalīzē, un tā varētu turpināt. Protams, tā bija pavisam neliela daļa no plašākas fikcionālas instalācijas, kas aptvēra divus paviljonus, un subjekta – kā kolekcionāra – jēdziens šeit bija visai nepārprotams, pat uzspēlēti literārs. Bet subjekta jēdzienu var attiecināts arī uz pavisam cita veida mākslu. Piemēram, Bārneta Ņūmena abstraktie un vienkāršie krāsu laukumi, kuriem netieši jānorāda uz kaut transcendentu, jutekliski tveramās formās neattēlojamu, arī pieņem subjektu – lai arī atšķirīgu no iepriekš minētā.