Foto

Juras perioda svētie muļķīši

Recenzija par Miķeļa Fišera izstādi “Atvērtais lūzums” un Voroņežas Nikolaja Oņiščenko izstādi “Kalnu pāreja” Maskavas galerijā “Triumf”

Sergejs Hačaturovs
21/05/2018

Izstādi, kas atklāta Maskavas galerijā “Triumf” (kuratore – Kristina Romanova), interesanti apskatīt jaunās subkultūru mitoloģijas rakursā. Izstādi veido divas monogrāfiskas daļas. Tā ir latviešu mākslas klasiķa Miķeļa Fišera personālā izstāde “Atvērtais lūzums” un jaunā krievu meistara no Voroņežas Nikolaja Oņiščenko izstāde “Kalnu pāreja”. Izstāde ir viens no notikumiem Latvijas valstiskuma simtgades svinību gaitā Latvijas Ārlietu ministrijas Sabiedriskās diplomātijas programmas ietvaros.

Pirmoreiz “Triumf” praksē divi mākslinieki eksponēti nevis atsevišķi (viens pirmajā stāvā, otrs – pagrabā), bet gan kopā. Rodas vienots emocionālais lauks, nozīmju telpa. Kas kopš bērnu dienām ir iemesls mūsu instinktīvajām bailēm tumšā istabā, vēlmei stāstīt šausmu stāstus starpbrīžos skolā vai pie ugunskura pārgājienā? Sastapšanās ar sevi pašu kā ar Svešo, elles izdzimumu, ļaunuma nesēju, reptiloīdu. Uzreiz prātā nāk Roberta Rodrigesa satriecošā filma “Fakultāte”. Zosādu radīja tas, ka sola biedri, džeki no grupas, pasniedzējas vienā mirklī varēja pārvērsties par zvīņainiem vai glumiem monstriem… Šīs tēmas par sastapšanos ar sevi kā ar citu rada interesei gan par konspiroloģiju, gan tādu “noburto” ģeogrāfisko vietu noslēpumiem kā Bermudu trīsstūris vai Djatlova pāreja. Interesi par šīm vietām baro nevis citplanētieši vai slepeni ieroču izmēģinājumi, bet paša baiļu aizspogulija, iespēja sastapties ar paša (zem)apziņas aizkulisēm.


Nikolajs Oņiščenko. Bez nosaukuma. 2018. Audekls, akrils. Courtesy: Galerija”Triumf”

Tieši šādu sastapšanos ar sevi kā Svešo lieliski inscenējuši divi mākslinieki – Fišers un Oņiščenko. Abi mākslinieki strādā postkonceptuālisma tradīcijā. Nikolaja Oņiščenko darbi izpildīti ar akrilu uz papīra vai audekla. No pirmā acu skatiena tā ir sava veida japāņu sumi-e akvareļu parafrāze. Sniegotas virsotnes, mākoņi, apvāršņi. Tomēr to stils savādi saslāņo izvēlēto tēlu vienotību. Viens tondo rāmī no zelta bultām-zibeņiem atgādina astoņpadsmitā gadsimta slepeno hermētisko biedrību artefaktu. Uz rozā fona kā kulise nolaižas balts drapējums, kurā ietriekta kārts. Šādas kārtis dursies gan kalnu, gan mākoņu ainavās. Virs debesskrāpjiem debesis šķeļ sarkanas bultas. Observatoriju ziemas ainavā aprij melnais caurums. Pamesta ekspedīcija tuvojas kalnu pārejai negaisā. Ir arī krēslaini video ar vertikālu vai diagonālu līniju zaigošanu virs tumši zila apvāršņa. Nikolajs Oņiščenko pētījis reālos “Djatlova pārejas” lietas dokumentus, tā bija traģēdijā Ziemeļurālos 1959. gadā, kad nenoskaidrotos apstākļos gāja bojā Urālu politehniskā institūta studenta Igora Djatlova tūrisma grupa.


Nikolaja Oņiščenko darbi izstādē “Kalnu pāreja”. Foto: galerija “Triumf”

Gadījumā ar tādiem stāstiem kā Bermudu trīsstūris un “Djatlova pāreja” šausmas iedveš sastapšanās ar sevi telpas un laika gaiteņos. Jo šausmas, piedzīvojot anomālas dabas parādības, rada telpisko koordināšu kropļojumi, mutācijas, pārrāvumi. Jebkura konkrēta apstiprināta, pat ufoloģiska versija mūs samierinātu ar zaudējuma faktu un atbrīvotu no katastrofiskās ielūkošanās neizdibināmajā. Visšausmīgākais ir tas, ka mēs nekad nesapratīsim, kā ierasts koordināšu tīkls spēj mūs izsviest no mums pašiem, nolemt bojāejai, nesapratīsim, kas konkrēti ir šo mutāciju iemesls. Protams, režisējot šo ierastības pārrāvumu, loģikas pārkāpšanu, kā varētu likties, nesatricināmā un mūžīgā ainavā ar kalniem un debesīm, Nikolajam Oņiščenko ļoti palīdz kodi, ko atstājis mantojumā tieši atkušņa laiks, kā arī padomju septiņdesmitie-astoņdesmitie gadi. Zaigojoši loki, konusi, svītriņas nākušas mantojumā no padomu opārta, kustības “Dvižeņije” romantikas, Francisko Infantes un Nonnas Gorjunovas daiļrades. Telpas un laika kontinuitātes kropļojumi, lūzumi kļuvuši arī par kino tēmu. Var atminēties Kubriku, bet var arī atcerēties padomju Baltijā pēc brāļu Strugacku romāna uzņemto filmu “Viesnīca “Pie bojāgājušā alpīnista”” (1979, Tallinnfilm). Šajā filmā izstāstīts ļoti šausminošs stāsts. Šausminošs tas ir tieši ar to, ka liek mums sastapties pašiem ar sevi, taču pēc būtības citplanētiešiem. Atcerēsimies Tarkovska ekranizēto Strugacku romānu “Pikniks ceļa malā”. Jo “Stalkerā” īsta zosāda uzmetas tajās vietās, kur daba reaģē uz tavām domām. Tu iedomājies, nokļuvi telpas piltuvē, tā tevi nospieda, sakropļoja.


Nikolajs Oņiščenko. Bez nosaukuma. 2018. Papīrs, akrils. Courtesy: Galerija”Triumf”

Šādu šausmu terapiju sola postmodernisma un konceptuālisma ironija, kurai tāpat pievēršas Oņiščenko. Rozā ainavas ar kalniem ar vatei līdzīgu struktūru, protams, sūta sveicienu Pāvela Peperšteina jaunajai izomitoloģijai, savukārt kārtis ainavā grafē perspektīvu, apjomus un priekšmetus pēc poētiskā paradoksa loģikas, ko pielieto, piemēram, pavisam jaunās paaudzes postkonceptuālists, galerijas “Triumf” eksponents Antons Morokovs.

Miķelis Fišers šausmas, kas rodas sastopot sevi kā Svešo, rāda kā filozofisku leļļu teātri, burlesku, traģifarsu. Tautas mitoloģija, pusaudžu konspiroloģija pašlaik ļoti aizraujoši izstrādā aiz parastu cilvēku veidola nomaskētu reptiloīdu iebrukuma tēmu. Varbūt arī mūsu līderi ir iesaistīti šajā sazvērestībā? Mūsdienu mākslā modīgā posthumānisma tēma gan Rodrigesa “Fakultātes”, gan Miķeļa Fišera daiļrades gadījumā bahtiniska karnevāla garā rada jauno Viduslaiku versiju ar tās jaunajiem sārtiem, spīdzināšanu un jaunajiem svētajiem muļķīšiem. Vispār jau šīs pasaciņas par juras laikmeta radījumiem, par kuriem pārvēršas atsevišķi “krietni” pilsoņi, lai pārņemtu varu pār pasauli, ir versija par pionieru nometņu šausmu stāstiņiem un svēto muļķīšu histēriju, kuri, skrandās tērpušies, cara priekšā iesaucas: “Pēdējās dienas nāk!” Šodien šis tēmas talantīgi komentē reperis Haski jaunajā intervijā Gogoļa centra mākslinieka Filipa Avdejeva izdotajā avīzē “Belij šum”.


Miķeļa Fišera ekspozīcijas “Atvērtais lūzums” fragments (“Paklausības stunda”). Foto: galerija “Triumf”

Tā ir ļoti dzīvīga un, lai cik paradoksāli tas arī neliktos, lieliska tradīcija. Humors, vārdu spēles, parodija palīdz atbrīvoties no kompleksiem, fobijām un šausmām, sastopoties ar sevi – citādo. Tēmā “Es – Svešais” Fišers veic apbrīnojamu konceptuālu manevru. Savus galīgi trakos un fantastiskos sižetus (“Fašisti nosūta sniega cilvēkus tālā kosmosā”, “Izdzīvotājs žāvē avārijā cietušos citplanētiešus. Kodolziemas 20. gads”, “Šopinga tūre citplanētiešiem Elisejas laukos Parīzē”) Miķelis Fišers rāda naivā, labsirdīgā, pozitīvā tehnikā – kokgriezumi uz pulēta, melnā krāsā nokrāsota koka. Paši viņa reptiloīdi, olgalvainie humanoīdi, modificētie kalmāri nezin kādēļ rada tādu lirisku sajūtu. Filmā “Fakultāte” Elijas Vuda varonis uzvar pretīgu briesmoni, kas izlicies par kārtējo pasniedzēju. Un, skatoties uz to, nošļukušu uz stieņa fizkultūras zālē un notecējušu ar gļotām, nākamais Hobits līdzjūtīgi saka: “Es saprotu, ka tev ir skumji. Tu esi tik vientuļš.” Bet padomju filmā “Caur ērkšķiem uz zvaigznēm” starpgalaktiskā simpozija profesors bija astoņkājis pēc formas. Viņu grozīja rezervuārā ar ūdeni. Viņš asprātīgi jokoja un apvainojās, kad pret viņu neizrādīja akadēmiķa statusam atbilstošu cieņu.


Miķelis Fišers. Modificēti kalmāri izlaupa kālija sāls ražošanas rūpnīcu. 2017. Kokgriezums uz krāsota un pulēta fona, koks.

Visi šie piemēri pierāda, ka vecā kino estētikā radītie Miķeļa Fišera monstri esam mēs paši. Svešā veidolā. Tomēr mākslinieks neapstājas pie šīs konstatācijas. Viņa izvēlētā tehnika – kokgriezums uz lakota koka – tēmai “Es – Svešais” piešķir jaunu perspektīvu. Intervijā ar kuratori Kristinu Romanovu Miķelis Fišers saka, ka dievina sešdesmito gadu padomju suvenīrus un tieši ainavas kokgriezuma tehnikā. “Šī sešdesmito gadu tehnika man stilistiski ļoti piestāv – zinātnes, tehnikas un kosmisko ceļojumu uzplaukums, lielas cerības, kas jau palikušas pagātnē.”

Savukārt es atceros, ka tieši Latvija man bija tā vieta, no kuras Krievijas PSR dzīvojošie centās atvest visforšākos suvenīrus. Sākot ar dekoratīviem izstrādājumiem, beidzot ar Rīgas balzamu. Kad pirmoreiz nokļuvu Latvijā 1980., Olimpiādes, gadā, mani satrieca, ka šī it kā ir PSRS daļa, taču pavisam cita vide, tāda kā padomju filmās par Rietumiem, detektīvos pēc Agatas Kristi romāniem (tos Baltijā arī filmēja). Sastapšanās ar citu sevi, citu valsti savās ārzemēs. Un šo dvēseles terapijai svarīgo kognitīvo krīzi mēs atceramies atkal, pateicoties Miķeļa Fišera mākslai.


Nikolajs Oņiščenko un Miķelis Fišers viņu ekspozīciju atklāšanā. Foto: galerija “Triumf”