Publicitātes foto

Nemaz nejautājiet, no kā! 0

Grupas "Orbīta" izstāde "No kā rodas dzeja?" peldošajā galerijā "Noass"

Vilnis Vējš
23/05/2018

Ja jūs esat mākslas kritiķis, reizēm nonākat dilemmas priekšā – ieteikt skatītājiem kādu izstādi tādēļ, ka jūsu profesijas pienākumos ietilpst popularizēt mākslu vienmēr un visu, vai ieteikt tādēļ, ka jums patika un jūs vēlaties savā patikā dalīties. Pirmajā gadījumā jūs paslepšus cerat, ka skatītājs līdz ieteiktajai izstādei, visticamāk, nemaz neaizies vai, ja aizies, tad sev vien zināmu iemeslu dēļ un vilšanās gadījumā jūs nevainos. Otrajā – jūs tiešām domājat, ka gluži konkrēti, dzīvi cilvēki varētu sekot jūsu padomam, un pēc redzētā būt apmierināti. Tādi gadījumi, neslēpsim, ir daudz retāki. Ja jūs esat mākslas izstāžu apmeklētājs, pat ne apmeklētājs, bet vienkārši cilvēks, kurš gatavs šad tad izbrīvēt laiku, lai apskatītu ko interesantu, tad es jums iesaku aiziet uz grupas "Orbīta" multimediālo izstādi "No kā rodas dzeja?" peldošajā galerijā "Noass" pie AB dambja. 


NO EJAS. 2018. (Vladimirs Svetlovs).Telpiskā kompozīcija balstīta "tārpejas" fenomenā. Mēģinājums rekonstruēt situāciju, kurā rodas sajūta pirms dzejoļa parādīšanās. Publicitātes foto


Publicitātes foto


Publicitātes foto

Šim ieteikumam gan ir šādi tādi drošinātāji gadījumam, ja jums galīgi nepatiks. Pirmkārt, pastaiga pa dambi labos laika apstākļos pati par sevi ir veselīga un aplūkot Rīgas siluetu nekad nav lieki. Otrkārt, "Noass" ir galerija, kas mēdz piedāvāt vērtīgas izstādes – vismaz dažas pēdējos gados ir kļuvušas par manām sezonas favorītēm, un uz to jāiestaigā taciņa. Nu un, galu galā, Orbīta ir pazīstama kā dzejnieku apvienība – ja jūs esat ieteicis kādam apmeklēt dzejnieku izstādi, bet viņš nekā nav sapratis, tad vainu var droši novelt uz dzeju, jo kurš gan kaut ko saprot no mūsdienu dzejas. 


NO HAOSA ORGANIZĀCIJAS. 2018. (Aleksandrs Zapols). Interaktīva hidrauliski akustiskā instalācija. Haosa organizācijai instalācija aktivizē divus elementus – ūdens enerģiju un kolektīvo radīšanu. 
Publicitātes foto


Publicitātes foto

Par Orbītu sakāms vēl tas, kas jau tiražēts presei izplatītajos materiālos un ko esot teicis galerijas "Noass" vadītājs Dzintars Zilgalvis: "Viņu instalācijas ir spēcīgi vizuālās mākslas darbi, bet autorus mēdz uztvert kā dzejniekus, kā tekstgrupu". Tādēļ gribētos gan par izstādi rakstīt, pilnīgi ignorējot, ka autori ir dzejnieki, turklāt visnotaļ atzīti, bet diemžēl šoreiz nesanāks. Nevar neņemt vērā izstādes nosaukumu un skaidri formulēto tēmu, kas parāda, ka saistība ar dzejas pasauli ir ļoti svarīga mākslinieku pašidentifikācijai un ka tieši divdabīgais radošums – izpaušanās reizē dzejā un mākslā viņiem ir organisks. Turklāt gribas drusku oponēt Zilgalvim, kurš tālāk izteicies, ka Orbītu kā mākslinieku apvienību nenovērtē mākslas institūcijas: tas neiet rakstā ar turpat preses relīzē uzskaitītajiem grupas panākumiem, pagodinājumiem un daudzkārtējo dalību mākslas izstādēs, kuras organizējušas tieši laikmetīgās mākslas institūcijas. Orbītas dalībnieki noteikti nav saucami par margināļiem vai autsaideriem, kādi savulaik bija Lediņš ar Boiko: mainījušās ir pašas insaideru un autsaideru pozīcijas, kurās izglītībai noteiktā specialitātē, izpausmes jomu piederībai un tamlīdzīgi vai nu nav nekādas nozīmes vai tā ir pilnībā apgriezta, salīdzinot ar NSRD darbošanās laikiem. Orbīta laikmetīgajā mākslā ir visnotaļ akceptēta, bet, iespējams, Zilgalvis domājis kādu niansi: viņu darbi nereti izstādēs tiek iekļauti kā papildinājums, nepieciešamās garšvielas pamata virumam, lai veidotos vēlamais starpdisciplinaritātes aromāts. Tieši tā, manuprāt, ir izmantoti Aleksandra Zapoļa un Vladimira Svetlova, kā arī Sergeja Timofejeva kopā ar Ilvu Kļaviņu radītie darbi joprojām apskatāmajā Latvijas Laikmetīgās mākslas centra izstādē "Pārnēsājamās ainavas" Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā. Nav nekāds noslēpums, ka vairums laikmetīgās mākslas pārstāvju iepin savos darbos tekstus tik pašdarbnieciskā līmenī, ka nedaudz inteliģentas vārda mākslas ir tieši tas, ko vajag grupu izstādēs. 


NO LOGA. 2018. (Sergejs Timofejevs). Dzejas mašīna, kas četrus dažādus dzejoļus, ko četri dažādi autori ierakstījuši savās mājās (pie atvērta loga) savieto ar vienu un to pašu videoattēlu – statisku kadru, kuram piemīt "dabiskās montāžas" forma. Publicitātes foto


Publicitātes foto

Spēja artikulēt savas idejas kā verbāli, tā vizuāli un prasme būt vienmēr vajadzīgiem ir vieni no Orbītas veiksmes stāsta stūrakmeņiem. Lai gan ne vienīgie: ilgstoša turēšanās radošās apvienības statusā, nezūdošs seksapīls un nepārejošs stilīgums varētu būt vēl daži, kas biežāk raksturīgi popkultūras pārstāvjiem, bet, kā attīstīt savu zīmolu, viņi varētu mācīt arī akadēmisko jomu pārstāvjus. Patiesi, arī izstādē "No kā rodas dzeja?" viss ir tik gaumīgs, tik stilīgs – tieši tas, ko mēs gaidām no māksliniekiem. Vladimira Svetlova telpas inscenējumā "No ejas" jūs varēsiet atzvelties atpūtas krēslā zem burvīgas retro stāvlampas un pašķirstīt albumu ar vernakulārajām fotogrāfijām, reizē sapņojot par kalniem… Vai jūs to ne reizi neesat darījuši kādā jau slēgtā hipsteru kafejnīcā vai ballītes čilauta zonā? Attiecībā uz instalācijas nosaukumu – es saprotu tulkošanas dilemmu, ko izraisa atsauce uz "tārpeju", bet tomēr izvēlētos burtiskāku tulkojumu no krievu valodas – "no alas", tīri tēla dēļ. Sergeja Timofejeva dzejas mašīna "No loga" izskatās tik nostaļģiski pazīstama, ka man nācās grūti noticēt – tas esot pilnīgi jauns objekts! Vai atceraties senos vilcienu sarakstu automātus Rīgas stacijā? Noteikti nē, jo jūs esat par jaunu, bet es gan. Jau Oļegs Tillbergs tos izmantoja kā retro atribūtus kādā instalācijā, bet arī tā jau ir sena pagātne, kas pati izsviesta mēslainē. Lūk, kad rodas iespēja tamlīdzīgā aparātā atkal pakustināt pārslēgu, lai izdzirdētu visu četru Orbītas puišu samtainās balsīs lasītus dzejoļus divās valodās, un piedevām skatīties vēja virinātā logā kā no Rīgas poētiskā kino arhīviem, pilnīgi asaras sariešas acīs! Anotācijā rakstīts, ka autori dzejoļus ierakstījuši katrs savās mājās, bet man labpatīk iedomāties, ka viņi visi sēž turpat apkārt un dudina reizē, kamēr logs virinās un virinās… Vai tad nesteidzība, kas piemita padomju kino, un monotonais “bū-bū-bū” nav tieši tas, ko mēs gaidām no dzejas lasījumiem? Salieciet kopā ar “š-š-š”, kas skan no blakus telpām, un tas pilnībā apmierinās jūsu skaniskās ekspektācijas laikmetīgās mākslas izstādē. Artūrs Punte objektā "No pulsācijas" sakās esam atdalījis skaņu no satura, bet patiesībā tās savienojis oriģinalā priekšmetā – mūzikas instrumentā, kuru nav jāmāk spēlēt, lai tas skanētu. Sapnis! Aleksandrs Zapoļs pievieno to, kā mums vienmēr ir par maz – interaktivitāti un liegas viļņu šūpas, turklāt ar iespēju parakstīties.


NO PULSĀCIJAS. 2018. (Artūrs Punte un Jēkabs Voļatovskis). Elektromagnētiskā akustiskā stīgu ierīce sākotnējā muzikālā dzejas impulsa atklāšanai. Tā ļauj dzejoļa intonāciju un ritmu atdalīt no izmantoto vārdu nozīmes. Publicitātes foto


Publicitātes foto

Tomēr ne tikai atminamu motīvu izmantojums un lietpratīga apspēle padara šo izstādi tik kārojamu, tik gandarījošu vismaz manas paaudzes skatītāja acīm. Vislielākie nopelni, bez šaubām, pienākas intonācijai – labi pazīstamajai grūtsirdībai, kas sajaukta ar maskulīnu sapņainumu. Patiesi, "No kurienes rodas dzeja?" ir kā "Kriminālās ekselences fonda" versija augstajā mākslā, bez zemajam galam raksturīgās bravūras, rupjībām un jokiem. Māksla, kas radusies no visa redzētā, dzirdētā, izdomātā un iztēlotā, kad tā sakrājies ne mazums, bet nekā praktiski nav noderējis. Lūk, no kā! Ar vārdu sakot, iesaku.

Mākslas darbu realizācijā piedalījušies Ilva Kļaviņa, Arnis Vatašs, Jēkabs Voļatovskis, Ingars Rancevičs, Arvis Viguls, Valts Ernštreits, Pēteris Draguns.

ARHĪVS: Fotoreportāža: "Orbītas" multimediālās izstādes "No kā rodas dzeja?" atklāšana

  Materiāls tapis ar Valsts kultūrkapitāla fonda atbalstu