Elina Vainio. ‘’Modernās ērtības 2’’, 2016—2017

Nobīde no ierastā 0

Recenzija par Rīgas Fotogrāfijas biennāli

Tomass Pārups
11/05/2018

Ir grūti nepamanīt fotogrāfijai veltītu mākslas notikumu īpatsvaru, kas pēdējā laikā novērojams Latvijas laikmetīgās mākslas dzīvē. Sekojot Rīgas Fotogrāfijas biennālei, nule kā ar plašu programmu sācies arī Rīgas Fotomēnesis, kā apstiprinot, ka no fotogrāfijas kādu laiku vēl nevarēsim atpūsties. Kamēr interesenti drūzmējas Rīgas Fotomēneša pasākumos – prezentācijās, meistarklasēs, izstāžu atklāšanās un sarunu vakaros radošā gaisotnē –, līdz 13. maijam Rīgas Mākslas telpā vēl skatāma mākslas zinātnieces Ingas Brūveres kūrētā izstāde “Ekrāna ēra I: Pašportets”. Tā pievēršas mūsdienu tehnoloģiju ietekmei uz cilvēku ikdienas dzīvi un identitāti, apkopojot divpadsmit mākslinieku darbus, kas vairāk vai mazāk apspēlē paša mākslinieka vai sabiedrības attiecības ar digitālo vidi un jauno tehnoloģiju nemitīgo attīstību.


Līga Spunde. ‘’Kiberbomzis’’ (2018). Skats no izstādes ’’Ekrāna ēra I: Pašportrets’’. Foto: Krišjānis Drēviņš

Lai ko tas arī neliecinātu par manu attieksmi pret laikmetīgo fotogrāfiju, izstāde patīkami pārsteidza ar acīmredzamu novēršanos no tradicionālā fotogrāfijas medija. Patiesībā šīgada fotogrāfijas biennāle no iepriekšējām krasi atšķiras. Ne tikai tās galvenajā izstādē novērojama nobīde, bet arī kopumā var nojaust novirzīšanos no tā, ko vairums cilvēku saprot ar vārdu “fotogrāfija”, uz tādu kā rotaļāšanos ar attēliem. Tas ir patīkami, jo skatītājiem netiek piedāvāts ierastais, proti, smalkos koka rāmjos noformēti kadri no hipsterīgu ārzemju fotogrāfu pastaigām pa Austrumeiropas blokmāju rajoniem vai zibspuldžu izgaismotiem piedzīvojumiem kādā Baltkrievijas reivā. Šajā izstādē fotogrāfijas tiek izmantota kā atskaites punkti, kas māksliniekiem sniedz iespēju izvērsties citos mākslas medijos. Starp fotogrāfijām redzami skulpturāli objekti, vairāki video darbi, kā arī interaktīvais darbs “Kiberbomzis”, ko izveidojusi Līga Spunde – vienīgā izstādē pārstāvētā latviešu māksliniece.


Līga Spunde. ‘’Kiberbomzis’’ (2018). Skats no izstādes’’Ekrāna ēra I: Pašportrets’’. Foto: Krišjānis Drēviņš

Par pamatu Spundes darbam ņemti attēli no dažādu publisku iestāžu datoru atkritnēm, kurus māksliniece vairāku gadu garumā vākusi un arhivējusi. Attēlus var apskatīt izstādē novietotajā datorā. Lai arī attēlu un videoklipu grēdas pirmajā brīdī izraisa mulsumu, smieklus un vieglu pārsteigumu, to kopums ir fascinējošs tieši tāpēc, ka nevienam tos nebūtu jāredz. Tie ir izrakti no digitālās “miskastes” un izlikti publiskai apskatei, radot aizraujošu liecību par sabiedrību, kura ikdienā rada, lejupielādē un izmet neizmērojamu failu daudzumu. 


Pols Peipers. ”Vīrietis ar tumšiem matiem un saulrietu fonā‘‘, 2017– turpinās

Ar asprātību izceļas arī lietuviešu mākslinieks Pols Peipers, kura fotogrāfiju sērija “Vīrietis ar tumšiem matiem un saulrietu fonā” aplūko seju atpazīšanas tehnoloģijas ietekmi uz attēlu veidošanu. Izmantojot Microsoft vizuālās atpazīšanas sistēmu, Peipers savus nelielos attēlus ir papildinājis ar pavadošiem uzrakstiem. Rezultāts patiešām ir smieklīgs – fotogrāfiju ar mazu sunīti pludmalē dators nosaucis par “Zebru baru, kas staigā cauri pļavai”, bet mākoņainu ainavu nodēvējis par “Cilvēku grupu, kas lidina gaisa pūķus”. Rezultātā mākslinieks radījis gan izklaidējošu darbu kopumu, gan veiksmīgu un nenosodošu komentāru par mūsdienu tehnoloģiju nepilnībām.


Keita Kūpere. “Mums nepieciešams patvērums‘‘, 2016


Džūno Kalipso. ‘’Medusmēnesis’’, 2015—2016

Tālākajā telpas nostūrī pavīd britu māksliniece Džūno Kalipso – darba “Medusmēnesis” objekts ir pati autore jeb viņas alter ego vārdā Džoisa. Šajā videodarbā māksliniece iznirst no vannas – vai nu tērpusies zīda naktskreklā, vai nu kaila, savu ķermeni nokrāsojusi zaļā krāsā. Viņa gozējas spoguļa priekšā salkanas mūzikas pavadījumā. Blakus izstādītās fotogrāfijas arī ir mākslinieces pašportreti. Taču pārsteidzoši daudz uzmanības viņas darbos piesaista vide, kurā viņa sevi portretē. Savādie, kiča piesātinātie interjeri, kur dominē maigi rozā vai spilgti zili toņi, rada iespaidu, ka fotogrāfijās redzamā darbība notiek kādas baismīgas melodrāmas filmēšanas laukumā.


Hanness Vīdemans. “Biohakeri’’, 2016

Rezumējot var teikt, ka Rīgas Fotogrāfijas biennāles centrālā izstāde šogad iezīmē saistošu nākotnes darbības virzienu. Tā vietā, lai pieblīvētu telpu ar fotogrāfijām vien, ekspozīcijā izpaužas izteikta dažādība, kas liecina par kuratoru spēju laikmetīgi izturēties pret attēlu kultūru.


Skats no izstādes ’’Ekrāna ēra I: Pašportrets’’. Foto: Krišjānis Drēviņš


Skats no izstādes’’Ekrāna ēra I: Pašportrets’’. Foto: Krišjānis Drēviņš


Skats no izstādes ’’Ekrāna ēra I: Pašportrets’’. Foto: Krišjānis Drēviņš


Skats no izstādes ’’Ekrāna ēra I: Pašportrets’’. Foto: Krišjānis Drēviņš


Kristina Olleka (Kristina Ollek) & Kerts Vīarts (Kert Viiart). ‘’Autentiskums’’ (2017, Video), ‘’Aizvietotāji’’ (2017), ‘‘Izmantots aizvietotājs‘‘ (2018). Skats no izstādes’’Ekrāna ēra I: Pašportrets’’. Foto: Krišjānis Drēviņš


Skats no izstādes ‘’Ekrāna ēra I: Pašportrets’’. Antuāns Katala (Antoine Catala). ‘‘Prāta teorija‘‘ (2017, Courtesy Galerie Christine Mayer). Foto: Krišjānis Drēviņš