Foto: Viktorija Eksta

Sameklējiet Austrumeiropu! 0

Izstāde “Orient” kim? Laikmetīgās mākslas centrā Sporta ielā 2-1 un Tallinas ielā 6

Vilnis Vējš
10/05/2018

Izstādes “Orient” apmeklējums man sākās ar meklēšanu – zinot, ka tās apjomīgākā daļa iekārtota Tallinas ielas vecajā autobāzē, kur tagad saimnieko aktīvisti Kaspara Lielgalvja vadībā, biju kļūdaini pieņēmis, ka tas ir turpat, kur pagājušogad notika Kaspara Groševa kūrētā grupas izstāde “Baltie klīdēji”. Tomēr nē – izrādījās, ka blakus mājā, taču to es secināju, kad biju jau izstaigājis kvartāla dziļumus un apskatījis visu to faktūru krāšņumu, ko pieņemts uzskatīt par austrumeiropeisku: apdrupušu, bet šā tā uzfrišinātu vidi, kur vecās garāžās, šķiet, vēl stāv RAF mikroautobusi, bet kāds stūris jau saposts korporatīvai prezentācijai. Tādēļ biju diezgan pārsteigts, ka pašai izstādei telpu raksturs izrādījies gluži lieks, pat traucējošs – mākslas darbi rindojās gar sienām, skulpturālākajiem aizņemot viduci, tāpat kā jebkurā baltās telpas galerijā. Varbūt tikai mazliet saspiestāk, ņemot vērā, ka starpsienas vecajā ēkā savulaik ir enerģiski būvētas, bet nekad nav jauktas nost. Varbūt tāds iespaids radās tikai tādēļ, ka biju jau noskaņojies uz Austrumeiropas meklēšanas viļņa. Ne savu iedomu dēļ, bet izstādes anotācijas iespaidā, kur bija rakstīts: “Izstāde “Orient” ir pārdomas par Austrumeiropas identitāti, kuras veidošanas neveiksme tiek aplūkota kā šī neskaidrā reģiona vienojošais aspekts”. Tā kā “Orient” nav ne pirmā, ne pēdējā izstāde, kas šogad solās meklēt identitāti, ir vērts pie tās pakavēties. 


Foto: Viktorija Eksta

Atstājot malā identitātes esenci, ja tāda vispār iespējama, palūkosimies uz jautājumu darbībā – kas to uzdod un kādā nolūkā? Es zinu gadījumus, kad cilvēki savu personisko identitāti atraduši ar grūtībām, pat mokām, tādēļ šī problemātika man neliekas ne noniecināma, ne otršķirīga. Tomēr nedomāju, ka Austrumeiropu kaut kādā veidā varētu salīdzināt ar personu. Neesmu drošs, ka tieši Austrumeiropas iedzīvotājus ikdienā nodarbina identitātes problēmas. Arī valstis diez vai – reģionā ir vairākas valstis un to robežas netiek apšaubītas – vismaz ne intensīvi. Vienojošais ir tikai kādas vairs neeksistējošas valsts – PSRS – ietekme, kas turklāt izpaudusies būtiski atšķirīgos veidos. Tādēļ vajadzība pēc kādas aptverošas papildu identitātes konstruēšanas, kurai nav pamatojuma ne personiskā, ne politiskā līmenī, rodas noteiktās situācijās – es vēl atceros, piemēram, Eiropas paplašināšanās projektu, ko pavadīja līdzīgas tematikas kultūras aktivitātes. Nav nejaušība, ka Austrumeiropas konstrukcija joprojām ir dienaskārtībā nevis politiskā, bet tieši kultūras, konkrētāk – laikmetīgās mākslas – kontekstā. Saliedēšanās centieni parasti rodas apdraudējuma situācijā vai kādu mērķu vārdā – un tie tiek bieži nosaukti. Vājāka konkurētspēja, mazāk pieejamo resursu, globalizācijas procesi un kultūras koloniālisms no ekonomiski attīstītāko valstu puses ne tikai Eiropas, bet pasaules mērogā. Par mērķiem – man šķiet būtiski, lai runa nebūtu tikai par zīmolu, suvenīru – kādu jaunu matrjošku, kuras vienīgais vēstījums ir: “Pērciet mani, mīļie Rietumu tūristi (kolekcionāri, kuratori), es esmu skaista un eksotiska, un man vēl tik daudz ir iekšā!” Neesmu drošs, ka identitātes jēga ir būt piedāvātai – kādam citam, ne sev. 


Veronika Bromová, I table, 2000. Foto: Viktorija Eksta

Izstādes kuratoram Mihalam Novotnijam varam būt pateicīgi, ka viņš mūs iepazīstina ar lielu skaitu čehu mākslinieku – Tallinas ielā viņu ir 16 no 43, kim? Laikmetīgās mākslas centrā – 8 no 15. Neslēpšu, ka gandrīz visus darbus redzu pirmoreiz, kaut gan izstādīti ir ne tikai jaunieši, bet arī nozīmīgi klasiķi. Tagad centīšos viņus iegaumēt un dažiem varbūt sekošu līdzi. Citu valstu pārstāvjus nemaz nemēģināšu skaitīt – neko citu kā apbēdinājumu tas nesola, jo Latvijas mākslinieki ir tikai divi – Atis Jākobsons un Viktors Timofejevs, pēdējais lielākoties strādājošs ASV. Turklāt ar Jākobsonu jau otrreiz neilgā laikā rodas problēma – viņa introverto manieri, ievietotu politizētā kontekstā, ir viegli pārprast. Negribu izklausīties pēc īgna grāmatveža, kas cer iegūt māksliniecisku rezultātu no saskaitīšanas, bet bažas paliek – kādā veidā “kāds” pārvēršas par “daudziem”, ar kādu ideoloģisku konstrukciju tiek piedāvāts identificēties un kādus vispārinājumus par sevi mēs spējam paciest? Un diez vai ir korekti būvēt koncepcijas par reģiona identitāti, pieaicinot vienu krievu un vienu lietuvieti (labi, pāri) tikai tādēļ, lai paplašinātu pārstāvniecību. 


Foto: Viktorija Eksta

Izstādē maz kas liecina, ka tās nolūks būtu iepazīstināt tieši Latvijas auditoriju ar plašo dalībnieku sastāvu. Eksponātu atšifrēšana, staigājot pa izstādi ar plānu, ir vismaz apgrūtinoša (nu jau diemžēl tradicionāla iezīme kim? organizētajām skatēm). Ciparu meklēšana kartē jauktā secībā un to salīdzināšana ar sarakstu pārvēršas kaitinošā spēlē, ja vien jūs tiešām vēlaties ar izstādi iepazīties, un rada priekšstatu, ka sastādītais palīgmateriāls ir tapis kādai citai telpai un vajadzībai. Video darbs, kas ieskaņots igauniski un krieviski, bet titrēts angliski, ir tikai par kripatu skatītājiem draudzīgāks nekā tāds, kur nav saprotama ne runātā valoda, ne subtitri. Īstā rēbusā man pārvērtās mēģinājums saprast (jau pēc izstādes apmeklējuma), kurā izstādes daļā kurā brīdī esmu atradies. Izrādās, pirmajai daļai, kas bija skatāma Tallinas ielā, sekojusi otrā – kim? centrālajā mītnē Sporta ielā, bet divas nākamās daļas – atkal Tallinas ielā. Kādēļ nebija iespējams iekārtot izstādi vai nu atbilstoši kuratora iecerētajai secībai, vai nu mainīt daļu numerāciju, nav saprotams. Negribētos domāt, ka izstāde par identitāti ir piedāvāta skatītājam, kura identitāte tā īsti nevienu nav interesējusi. 


Foto: Viktorija Eksta

Darbu sižetos pārsteidz lielais patērniecisko motīvu daudzums. Vienos tie risināti ar lielāku, citos – mazāku ironijas devu, tikai dažos uzvirmojot kritikai vai smeldzei. Vistiešāk izteicies rumānis Vlads Nanke. “Man patīk iepirkties!” vēsta nosaukums, un fotogrāfijas to arī parāda. Bet viņa otrs darbs bez nosaukuma, kura izgatavošanai izmantoti (palasiet!) “komēta, plant standaugu novietne”, demonstrē patiku apzaļumot telpas ar augiem pa tiešo no DEPO un pa ceļam uz izgāztuvi, nenodarbojoties ar to kopšanu. Vai tāds ir bijis autora nolūks, mēs nezinām, jo ar diviem darbiem ir par maz, lai spriestu par mākslinieku; kaut gan izstādes kontekstā – ļoti daudz. Ja arī ekspozīcijā dažviet var samanīt reģionam raksturīgās roku darba prasmes, lielākoties attiecības ar materiāliem ir tādas kā Pāvela Breilas (Maķedonija) performancē “Darbs”, ko jūs ieraudzīsit tikai tad, ja izbāzīsit galvu starp nevajadzīgi izvērsta tekstilizstrādājuma spraugām: vīrietis rok zemi (tiesa, caur balta papīra loksnēm, kas ļauj uz tām veidoties grafiskiem ornamentiem), bet laikmetīgajā mākslā ieinteresētā publika noskatās ar maskētām žāvām. Aizķerošs ir horvāta Dāvida Maļkoviča video “Zudušās atmiņas par tām dienām”, kurā dīkas vai pārgurušas sievietes pozē pie jaudīgām mašīnām. Tačkas, piķis un vecenes – kā Austrumeiropas sapņa motīvs parādās ne vienā vien eksponātā. Sporta ielā izvietotās izstādes daļas nosaukums “Sapucējušās, bet nav kur iet” jau skan kā sarkastiska diagnoze: lūk, kungi, kāda ir jaunā Austrumeiropas problēma! Par laimi, dažiem māksliniekiem, piemēram, igaunietei Margei Monko, to izdodas pavērst dziļāk. Tomēr viena fotogrāfija izceļas, un ne tāpēc, ka novietota uz grīdas. Izrādās, tā ir vienīgā Krievijas pārstāvja Avdeja Terogonjana tālajā 1992. gadā tapušās performances “Pretī objektam” dokumentācija. Lai gan par performanci to grūti saukt – autors vienkārši gulējis piedzēries uz grīdas kāda pasākuma laikā. Ja esat mazliet pazīstami ar bagātīgajām krievu akcionisma tradīcijām, nojautīsit, ka šis nav tikai joks. Ne pati izstāde, bet tās pavadošie teksti ir pilni ar norādēm uz Austrumeiropas pagātnei raksturīgajām brīvības alkām, kurām nav svešas ekstrēmas, pašaizliedzīgas darbības taisnības vārdā. Tāpat kā raksturīgā mākslas spēja tās adekvāti reflektēt. Tomēr, spriežot pēc izstādes koncepcijas, tā tiešām ir pagātne. 


Foto: Viktorija Eksta


Foto: Viktorija Eksta

Bukletā var izlasīt daudz pamācošu un gudru izteikumu, kam daļai var piekrist, daļai nē. Ar nepastarpinātu atklātību izstādes kurators man personīgi atklājās tikai sarunā ar kim? māksliniecisko direktoru Valentīnu Klimašauski. “Es nekad angliski nerunāšu un nerakstīšu tā, kā man gribētos. Varbūt tāpēc es mēdzu izmantot tik daudz citātu”. Tā tiešām ir, citātu ir daudz – gan izstādes verbālajā, gan formu valodā. Un vēl – “mani interesē arī tas, kā padarīt saprotamus tos, kas nerunā starptautiskā valodā, kā likt viņiem izskatīties stilīgiem.” Vēlēšanās izskatīties stilīgiem Rietumu plaša patēriņa ražojumos nudien ir katra austrumeiropieša “būt vai nebūt”. 

ARHĪVS: Fotoreportāža no izstādes “Orient” atklāšanas kim? Laikmetīgās mākslas centrā Sporta ielā 2-1 un Tallinas ielā 6