Foto

Valodas gadījumi, reizēm rupji

Vilnis Vējš

Recenzija par izstādi “Valoda” Mūkusalas Mākslas salona lielajā zālē


03/05/2018

Latviešu māksla ir tuvojusies konceptuālisma robežai, bet pārkāpusi – pavisam reti.

Kā zināms, latviešu māksla ar tekstiem pārāk nedraudzējas. Katrs, kam ir gadījies intervēt māksliniekus, zina, ka parasti tikai ar lielu skubināšanu izdodas viņus atraisīt, un nereti seko piebilde, ka “to jau vārdiem nevar pateikt”. Labi vēl, ja nerunīgie mākslinieki pārstāv modernisma paradigmu, kuras pamatā tiešām ir uzskats, ka mākslas valoda ir krāsas, līnijas un sastindzināti žesti. Bet, ja to pašu – turklāt nereti visai kategoriskā formā, apgalvo jaunieši, kuri it kā ir radināti domāt konceptuāli, jāsaka kā lidmašīnas pilotam pirms katastrofas: “Mums ir problēma!”. Pie reizes prātā nāk ASV eksprezidenta Baraka Obamas kaislīgais jautājums, kuru viņš uzdeva cīņā pret Donaldu Trampu (un zaudēja…): “Svarīgi ir saprast, no kurienes nāk antiintelektuālisms.” Analfabētisms nevarētu būt pie vainas, jo to Krievijas Rietumu guberņās izskauda jau aizpagājušajā gadsimtā. Ticamāk, ka latviešu mākslinieki ir radināti vārdiem neuzticēties – pārāk bieži tie lietoti, nevis lai izteiktu domas, bet lai apslēptu to trūkumu. 


Skats no izstādes. Foto: Didzis Grodzs


Paulis Liepa. N171014R. 2014. Finieris, papīrs, augstspiede. 60 x 38 cm. Zuzānu kolekcija.

Ar bažām devies uz Mūkusalas Mākslas salonā sarīkoto izstādi “Valoda”, biju patīkami pārsteigts. Izstādes tēma gan ir par plašu – gan latviešu mākslā sameklējamiem piemēriem, gan telpai, kuru tie apdzīvo. Toties precīzi ierobežojošs ir ievada teksts: “Izstāde “Valoda” ir par mērķtiecīgiem, nejaušiem, izteiksmīgiem un tik tikko pamanāmiem valodas klātbūtnes gadījumiem Zuzānu kolekcijā, galvenokārt grafikā un glezniecībā” (izstādes kuratore Arta Vārpa). Svarīgi atzīmēt, ka izstāde ir par gadījumiem, kas nepārkāpj tradicionālo mākslas jomu robežas un neuzdod par konceptuālismu to, kas tāds nav – izņemot izstādes centrālo darbu, par kuru vēl būs runa. Latviešu māksla ir tuvojusies konceptuālās mākslas, kurā valoda ir centrāls elements, robežai, bet pārkāpusi – pavisam reti, kā to viedi izpētījis profesors Jānis Taurens. Tomēr teksti citos medijos – glezniecībā, grafikā – nereti spēlē asprātīga komentāra, iekšējās opozīcijas vai vienkārši estētiska papildinājuma lomu. Kas varētu liegt mums par to priecāties? 


Bilde no litogrāfiju cikla “Krāsojamais albums” (1985. Papīrs, tuša, krāsu zīmulis. 29,5 x 40 cm, Zuzānu kolekcija)


Bilde no litogrāfiju cikla “Krāsojamais albums” (1985. Papīrs, tuša, krāsu zīmulis. 29,5 x 40 cm, Zuzānu kolekcija)

Izstāžu zāles viduci aizņem acīmredzot kolekcijas lepnums – slaveno krievu konceptuālistu Iļjas un Emīlijas Kabakovu litogrāfiju cikls “Krāsojamais albums” (1985). Tie ir it kā nevainīgi kontūru zīmējumi, kas paredzēti bērniem izkrāsošanai. Tomēr katras lapas fonā starp zaķīšiem, burkāniņiem, gotiņām vīd uzraksts: Пошёл на хуй – kā rupjas, taču patiesas attieksmes demonstrējums (kas to pauž? Darba tapšanas laikā tā varētu būt valsts iekārta, bet tikpat labi - kāds vaļīgs disidents.). Ar interesi izlasīju, ka šis sulīgais teksts angliski tulkots kā Fuck off, bet latviski – “Ej dirst”. Hmm, ir nianses, vai ne? Krievu teksts varētu nozīmēt arī Fuck you, savukārt minētais Fuck off visdrīzāk būtu tulkojams kā “Atpisies”. Tāda, lūk, bagātīga valoda! Vispār rupjības kā atbrīvojošu, sirsnīgu izpausmi lieto vēl vairāki izstādē pārstāvētie mākslinieki – piemēram, Kristaps Ģelzis darbā “Mākonis” ierakstījis milzīgu “Bļeģ”, bet Leonards Laganovskis uzgleznojis fiktīvu pilsētas karti, kurā starp citām ir, piemēram, Dolbojobu un Pizdabolu ielas. Vitgenšteins gan laikam šīs nesauktu par valodspēlēm, bet mēs to varam atļauties. Mums patīk sulīgi joki, un paldies Zuzānu pārim, ka viņi tos kolekcionē!


Skats no izstādes. Foto: Didzis Grodzs

Lai neradītu iespaidu, ka izstādē ir vienas vienīgas jēlības, jāpiebilst, ka netrūkst arī poētisku un visādi citādi iedvesmojošu darbu. Sākot no Romana Sutas akvarelīša, kur uzraksti uz afišu staba ir tikai līdzeklis mitoloģiskas Parīzes atmosfēras radīšanai – komplektā ar kairinošiem sieviešu tēliem. Tas varētu likties aizkustinoši naivs provinciāla puiša skatījums uz lielo baudu galvaspilsētu, ja vien nupat nebūtu skatītas seriāla “Ģēnijs Pikaso” jaunākās epizodes, kur Parīzi joprojām “taisa” tādiem pašiem paņēmieniem. Naivs ir arī Frančeskas Kirkes gleznotais Vogue vāks ar vecas sieviņas seju – bet vai tad pirms pāris sezonām padzīvojušas sievietes modeļu lomās nebija globāls trends? Mazāk naivuma, bet daudz šķērsa stilīguma ir Vladimira Glušenkova darbos, kam ir potenciāls kļūt par vēlu atklātu laikmeta zīmi. Ir, protams, Boriss Bērziņš ar slavenajiem zīmējumiem uz grāmatu lapām, Putrāms, Poikāns, Zābers un Vorkals, kas katrs savā veidā iezīmē jautro postmodernisma laiku latviešu mākslā. Arī Andris Breže – paldies, ka atgādinājāt! Tad vēl autsaideri Āriņš, Ziediņš un Šēnbergs – izstāde ir mazu, bet neredzētu brīnumu pilna. Valodas lietojums mākslā – specifiski mums raksturīgais – tomēr ir poētisks, asociatīvs, varbūt pat mazliet grūtsirdīgs. Darbiņā “Ja rokoko… Puķes novītis…” 1973. gadā Visvaldis Ziediņš rakstījis: “Šis zīmējums, kas attēlo neko, nav arī nekas”. Nenozīmīga daudznozīmība, draugi, ir īstā latviešu valoda mākslā!


Skats no izstādes. Foto: Didzis Grodzs

Izstāde “Valoda” Mūkusalas Mākslas salona lielajā zālē skatāma līdz 22. jūnijam.