Kristians Brekte pie sava darba izstādē “Būt vai nē” Dailes teātrī

Šekspīrs un sarkanais buciņš 1

Vilnis Vējš
10/02/2012

Izstāde “Būt vai nē” Dailes teātra izrāžu apmeklētājiem ir apskatāma līdz 21. jūnijam

Izstāde ir izglītojoša. Tas nebūtu jāuztver kā pārmetums, tieši otrādi. Kā norises vieta minētā mākslas telpa “Brīvības 75” nav nekas cits kā Dailes teātra plašais foajē otrajā stāvā – tas pats, ko projektējusi Marta Staņa un kas pēc žalūziju noņemšanas tik vilinoši izskatās vakaros no ielas. Ņemot vērā nesen publiskotos datus, ka Dailes teātri apmeklē vairāk nekā 200 000 skatītāju gadā, skaidrs, ka tur apgrozās izstāžu zālēm nesasniedzama auditorija. Dailes teātra vieglais repertuārs noteikti vilina patērētājus, kas sarežģītāk uztveramu mākslu speciāli nemeklē. Tātad ir iespēja vismaz gadīties pa ceļam. Pat ja, kā savā blogā trāpīgi atzīmējis Toms Treibergs, publika uzmanīgi riņķo ap ekspozīciju, nevis tajā iedziļinās, un arī ja nerealizēsies teātra iecere piesaistīt apmeklētājus dienas laikā, doma ir apsveicama.

Kā teātra sadarbības partneris uzstājas Latvijas Mākslinieku savienība – kuratores Ingas Brūveres personā. Arī tas izraisa interesi, jo šī organizācija nav no tām, kas bieži būtu spīdējusi ar jaunām idejām un radošu aizrautību. Gluži otrādi, savulaik padomju mākslinieku “uzraudzīšanai un sodīšanai” paredzētā darba vieta vairāk nekā divdesmit gadu laikā tā arī nav spējusi atrast savu vietu prakšu konkurences apstākļos, piesaistot uzmanību tikai ar ķīviņiem par mantu, ko tā, jāsaka, nespēj pat noturēt. Izstāžu praksē savukārt Savienības karogu arvien biežāk plivina tie, kam citu – talanta vai radošuma, vienkārši nav, kamēr veiksmīgi mākslinieki savu piederību organizācijai labi ja piemin CV.

Izstādes iemesls, acīmredzot, ir teātra mārketinga ierosinājums. Tās atklāšana bija pieskaņota Šekspīra traģēdijas “Romeo un Džuljeta” pirmizrādei (ja atceramies, “Marlēne” savulaik bija integrēta vēl plašākā aktivitāšu plānā, kurā ietilpa ne tikai izrāde un izstāde, tiesa, ārpus teātra, bet arī – kā galvenais punkts – žurnāla “Santa” jubileja). Tādēļ par izstādes tēmu izvēlētas dižā Šekspīra dzejas rindas, lai gan no viņa otras pazīstamākās lugas “Hamlets”. Nu, tematisku izstāžu rīkošanā pieredzējušāku rīkotāju par Mākslinieku savienību laikam gan nevarētu atrast – atmiņā ataust gan Kosmonautikas dienai, gan Lielajam Oktobrim, gan kultūras milžu jubilejām veltītas skates. Kaut gan nevarētu droši apgalvot, ka izdevīgu brīdi un iespēju, nevis iedvesmas mirkli, ķerošas personas nebūtu bagātīgā klāstā atrodamas pilnīgi visās mākslas institūcijās.

Izstādi no abām pusēm veiksmīgi ievada lielformāta darbi – Ievas Maurītes “zīmēti gleznotā” galva un pašas kuratores no mākslīgiem ziediem darinātais uzraksts “Love is illusion”, kas nemaz bez krietnas atkāpšanās iespējas nebūtu izlasāms. Darbu izpildījums ir – nevis tā, ka vājāks, bet ar krietni apgraizītām interpretācijas iespējām, ko nosaka sašaurinātais tematisms. Saprotot tēmu kā “domu graudu” pārnesumu vizuālā valodā (protams, protams, bez ilustrācijas, kā vairākkārt atkārtojusi kuratore, bet – kādēļ gan ne?), tēliem liegta daudznozīmība, to spēja radīt jēgu savstarpējā formu saspēlē un interakcijā ar skatītāju. Kuratore ir darījusi gudri, uzaicinot dalībnieku lokā māksliniekus, kuru vārdi ir aktuāli nepavisam ne ar Mākslinieku savienību saistītās aktivitātēs, bet, lai uzzinātu viņu darbu nozīmi konkrētajā ekspozīcijā, ir nepieciešams izlasīt pie stendu sāniem piestiprinātas lapiņas ar tekstu.


Ivars Drulle

Kristiana Brektes sarkanais buciņš ar sprauno locekli un Ivara Drulles vīriņš, kas atgūlies krievu kriminālromānu iespaidā, piesaista uzmanību pat bez kāda “citāta”. Lai gan, par otro runājot, pārņem bažas, vai kuratori pār mēru neekspluatē autora atsaucību darināt jaunu darbu katram projektam un tēmai, nepaspējot to personiski apdzīvot. Arī Leonarda Laganovska datormodelējumi piesaista aci, kaut gan ieraugot “Nabaga Jorika” galvaskausu ar telefona numuru, gribas reaģēt ne vairāk kā pieklājīgi, kā dzirdot otrreiz vienu un to pašu asprātību tās pašas personas izpildījumā. Formas pievilcību, kas aicinātu ieinteresēties par saturu, es neatradu Imanta Grosa fotogrāfijās, bet Izoldes Cēsnieces instalācija “Nomirt, aizmigt” pārāk atgādināja objektus, kādus kopā ar mākslinieci radījām izstādē “Elektrifijācija” studiju laikos, pirms gadiem divdesmit.

Tiktāl izstādes iecere ir apsveicama un tās izpildījums – atzinīgi vērtējams, bet... atgriežoties pie sākumā minētās iespējas, ka to aplūkos arī cilvēki, kas ikdienā izstāžu telpās neiegriežas, negribas beigt ar skaļu “Urrā!”. Kaut kā negribētos, lai “latviešu laikmetīgā māksla” pilnīgam nepazinējam turpmāk asociētos ar šādu, klasiskus un Ļoti Nozīmīgus Citātus skaidrojošu pieeju. Šekspīram ir sava vieta teātrī, bet, izlīdzinoši konstatēsim, vizuālā māksla to vēl tikai meklē.

Arhīvā lasi:
10/02/2012 - Atklāšanas :: “Būt vai nē” atvēršana
06/02/2012 - Blogi :: Toms Treibergs – Pa ceļam aizejot
23/01/2012 - Ziņas :: “Būt vai nē” Dailes teātra mākslas telpā

Andrejs Zars - 10.02.2012 14:26
Brektem tas ir jauns darbs jeb no tās pēdējās viņa izstādes?