Iedomu pelni
Recenzija par Zanes Tučas izstādi „...Bet cilvēks nekad nespēj būt pietiekami kluss” galerijā „Alma”
Pēteris Bankovskis
27/02/2018
Atkāpjoties ledājiem, tagadējā Latvijas teritorijā pirms kādiem 12 vai 13 tūkstošiem gadu, sekojot dzīvnieku bariem, ieklejoja un apmetās pirmie šejienes cilvēki – ziemeļbriežu mednieki. Tagadējā Norvēģijā, pateicoties siltajai Golfa straumei, ziemeļbriežu mednieki ienāca (vēsturiskos mērogos) nedaudz agrāk. Kā vienā, tā otrā vietā mednieku, viņu sieviešu un bērnu grupas kalpoja saviem instinktiem: barojās, vairojās, vajāja konkurentus vai bēga no tiem un droši vien kaut kādā ziņā pamazām socializējās. Iespējams, ka socializāciju zināmā mērā noteica daba: briksnāji, ūdeņi, miglas. Sevišķi miglas, no kurām ik brīdi varēja iznirt kas draudīgs, kas tāds, ko uzlūkojot vien, tu vienkārši izbeidzies.
Zanes Tučas no četriem mākslinieku rezidencē Norvēģijā tapušiem darbiem sakomplektētā izstāde „...Bet cilvēks nekad nespēj būt pietiekami kluss” aplūkojama pazīstamās galerijas „Alma” jaunajā mājvietā Tērbatas ielā. No Trūmena Kapotes patapinātais izstādes moto vedināt vedina domāt par klusumu, par mākslinieces centieniem ar grafiskiem līdzekļiem strādāt klusuma materializēšanas virzienā. Vai tāds virziens ir iespējams? Protams, jā, kā jebkurš cits virziens. Vai „virziena” galā iespējams sasniegt mērķi? Protams, nē, jo artefakts, šajā gadījumā glezna, vienmēr būs redzams, sataustāms, ierobežots, kaut kā definēts, kamēr klusums nav ne redzams, ne dzirdams, ne sataustāms, un tam nav robežu.
Klusums. 2017. Akrils, audekls, zīmulis. 138,5 x 188,5 cm
Varbūt runa nemaz nav par klusumu vai skaļumu, laika homogenitāti vai diskrētumu, varbūt runa pēc izstādes aplūkošanas un agrāk redzēto Zanes Tučas darbu nojausmu izvilināšanas no atmiņām var sanākt par telpu. Jā, par telpas, nevis laika homogenitāti un „vienlaicīgumu”.
Uz niansēti pelēkajām plaknēm pacietīgi un ļoti lēni klājas 10H zīmuļa grafīta pēdas. Pats klāšanās norises fakts, protams, ir mirklīgi tagadnīgajā šejienē – nepārtraukti notiekošajā laika paradoksā. Un tajā tikšķ un klikšķ arī mākslinieces apjēgsmes, vēlmes un nodomi .
Taču skatītāja priekšā ir priekšmets, pie sienas piestiprināts audekla četrstūris, uz kura virsmas pigmentu suspensijai pāri klājas māla un grafīta maisījuma mikrogranulas. Pateicoties dažādos leņķos no šīs virsmas atstarotai atšķirīga viļņa garuma gaismai, acs „konstruē” attēlu un nosūta to smadzenēm. Turklāt skatītājs jau no iepriekšējās pieredzes zina, ka attēls ir statisks. Tomēr pieredze ir viena lieta, bet domu „kustība”, ko varbūt mudina vai kavē izjūtas, sensoro tvērumu sajūgums ar apziņas pašbūtību, dara savu. Un skatītājs IZTĒLOJAS – ļauj savam paštēlam paradoksālā kārtā spēlēt „izzinošas” vai „vērtējošas” lomas no plaknes gluži kā halucinācijā ģenerētā telpiskā struktūrā.
Vējš – tie esam mēs. 2017. Akrils, audekls, zīmulis. 30 x 30 cm
Tad notiek, ka egļu vai citu koku zarotnes sāk apdzīvot bezgalības dziļumu, saspēlējas ar miglu, pārtop rēgainās nojausmās, sāk atspoguļoties nez no kurienes ienākošās, stiklainās virsmās. „Tagad” un „te”, ko personificē audekls, pigments, mikrogranulas, ielas dzīve aiz loga, Robina Heivorda tubas skaņu „gleznas”, – tas viss izslīd no tuvuma un tāluma nošķirtības diktāta un gar Ancilus ezera krastu pa sniegotās tundras ar aci neaptveramajiem plašumiem aizjoņo ziemeļbriežu bars.
Skats no izstādes
Brīdī, kad bara vārgākais dzīvnieks sāk acīmredzami steberēt un atpalikt, kad skatītājs, apskurbis no pakaļdzīšanās azarta, jau atvēzējas izšķirīgajam šķēpa sviedienam, galerijā „Alma” ienāk kāds apmeklētājs un ņemas klusiņām izvaicāt galeristi par Zanes Tučas gleznu cenām. Pa Tērbatas ielas bruģi aizdārdina uzforsēts subaru, kaut kur iezvanās telefons, zvana džinkstoņa vēl ilgi atbalsojas kreisajā ausī. Mazajā galerijā pie sienas četri darbi – trīs lieli un viens maziņš. Pelēki egļu zari, pelēkas debesis, pelēka pasaule. Iedomu un banalitāšu pelnu pelēka pasaule. Dziļāka par mums un mūsu centieniem un vienmēr tuvu klātesoša.
