Foto: Gunārs Janaitis

“Mazepa” – Vai izdevīgs darījums? 1

Orests Silabriedis
29/01/2012

Foto: Gunārs Janaitis

Pirmā reakcija: nudien šis ir gadījums, kad jāvaicā – kas par to visu atbildīgs? Un, kā vienmēr, kad latvietis uzdod šādu jautājumu, tas izskan bez smaida ēnas, toties ar ievērojamu sašutumu. Šoreiz gan ir maķenīt citādi – visai reti taču gadās, ka no sliktas izrādes tu aizej mājās ar smaidu kaut kur iekšpusē. Skatuves čīkstoņa, libreta pērles, tenora pūles – jā, bija pa apsmaidāmam brīdim, tomēr kopumā...

It kā taču nepieklātos atzīties, tomēr jāatzīst vien ir, ka no Zagrebas uz Rīgu importētais uzvedums uzreiz nemaz neļauj īsti saprast, vai no skaniskā viedokļa šī ir tikai viduvēja vai slikta opera? Vispārzināms, ka Čaikovskim (Pjotram Iļjičam) ļoti patika skundēt un gausties. Nez vai šoreiz viņš tomēr nebūs nodarījis pāri pats sev, vēstulēs atzīstoties, ka grūti nākot viņam šis opuss. Klausoties bezgalīgas sekvences, trijskaņu gājienus un citas iepriekšparedzamas skaņu figūras, liekas, ka operas sacerēšanas laikā komponistu nomākusi bezgala vienaldzība pret izvēlēto materiālu. Diez ko labs palīgs komponistam nav arī citkārt rupeklīgais un ciniskais, taču šajā gadījumā visai plakani vārsmojošais libretists Viktors Bureņins. Nesamērīgi garas un liekvārdīgas ir ievadmūzikas pirmajam un otrajam cēlienam. “Poltavas kauja” saturiski drusku labāka, taču no instrumentācijas viedokļa panaiva. Daži ļoti skaisti kori. Izcila Mazepas ārija. Aizkustinoša un smalka Marijas šūpuļdziesma un operas fināls kopumā. Tātad secinām – viduvēja opera (un tādu pasaulē ir ļoti daudz) ar dažām spožām epizodēm (jo komponējis taču nemēr talantīgs cilvēks).

 

Nu un, cik grūti nāca Čaikovskim, tikpat grūti šķiet, klājies arī Zagrebas opernama režisoram Ozrenam Prohičam. Viņš neapšaubāmi ir profesionālis – to apliecina dažas ļoti pieklājīgas ainas, piemēram, kora gatavošanās nāvessoda skata šermuļainai izbaudīšanai un gandrīz viss trešais cēliens, kas risināts atturīgi un pašās beigās pat emocionāli iedarbīgi (ne bez tēlnieka Branko Lepena apsveicamas palīdzības). Var pieņemt norādes uz staļinisma laiku un alūzijas par baleta klasiku (Staļins un balerīnas!), jā, tādas epizodes gluži vienkārši var būt, un tad jau skatītājs pats izšķiras, vai viņam patīk vai nepatīk. Taču uz iestudējuma kvalitātes neviendabīgumu norāda Marijas pelde vannā, Andreja spontānais, taču pagļēvais Marijas izvarošanas centiens, skatuves ripas vienmuļā griešanās (pēdējā cēlienā uzjautrinot mūs ar burkšķošiem tehniskiem trokšņiem) un pāri visam absolūti nesakarīgā videomāksla divu nozīmīgu (un skaistu) āriju laikā, kā arī skanot “Poltavas kaujai”. Kočubeja un Mazepas dziedājumu nozūmēšana, rādot līķa nešanu, zemnieku izmisumu, fanātiķa acis, dimdošus zvanus un tamlīdzīgas lietas, manuprāt, ir režisora vēlme nodrošināties ar klausītāja uzmanības pievēršanas rezerves ieroci, ja gadījumā izrādītos, ka mūzika vai atskaņojums nespēj gana piesaistoši pildīt savas funkcijas. Skatoties “Poltavas kauju”, varam izteikt pieņēmumu, ka caurviju video, visticamāk, bijis vajadzīgs šīs instrumentālās epizodes “nosegšanai”, tomēr pirmīt redzētie kadri te gan kārtoti citā dinamikā, taču joprojām nav ieguvuši saturisku nepieciešamību. Kā augstāk teikts, daudz ko izpērk trešā cēliena nesamocītais ritējums un Marijas vājprāta skats, kur tēva nāvesskata iespaidā prātu zaudējusī meitene liek kopā leļļu istabiņu un dzied šūpuļdziesmu tam, ko domā bērnu esam un kas īstenībā ir viņas atraidītais mīļotais Andrejs, ko aizstāvoties nogalinājis Mazepa. (Blakusminot, šo rindu rakstīšanas gaitā uzdūros tīmeklī Paula Bankovska pārdomām par “Mazepu”, un viņš šo leļļu istabiņas būvēšanu pielīdzina trafaretajām banalitātēm, ar kurām vienādiņ noņemas operrežisori, – var saprast Paula redzējumu, tomēr šajā gadījumā liekas, ka trāpījums ir nevis banalitātes, bet emocionalitātes lauciņā; iespējams, tas ir stipri subjektīvi.)

Tā, lūk – kopumā prāts gandrīz vai nesas rezumēt, ka šādu nevienādas kvalitātes operu un tās tikpat nelīdzsvarotu iestudējumu nelon uz Baltā nama skatuves likt. Tā varētu teikt, ja ne muzikālais iestudējums, kurā ielikts daudz darba un kas sniedz daudz vērtīgu momentu. Pirmā uzslava Modestam Pitrenam – viņa vadībā izrāde visnotaļ rit pareizos tempos un ar virzību, veiksmīgi pretojoties mūzikā diemžēl klātesošajai mīcīšanās sajūtai. Orķestris atbild diriģentam visumā iejūtīgi un uzdevumu veic profesionāli (šo rindu autors redzēja 2. februāra izrādi). Koris pelnījis nevis uzslavu, bet lielu uzslavu – tik vibrējoši piesātināts ir dziedājums, tik kristāliski krieviskas ir a cappella epizodes. Izcils darbs!

No solistiem visupirms slavasdziesma titullomas iemiesotājam Ivanam Ponomarenko – vienlaidus liets tēls kā liels zvans, spēcīgs un atmiņā paliekošs. Viņa ēnā diemžēl paliek Kočubeja atveidotājs Ramazs Čikviladze, kuram trūkst gan vokālās jaudas, gan aktieriskās enerģētikas. Julianna Bavarska ir vokālā ziņā pārsteidzoši smalka Marija. Tiesa, pirmajā cēlienā liekas, ka balss tehniskās savākšanas process, ko māksliniece visumā sekmīgi īsteno nu jau pāris gadu, ierāvis skaņu tādā kā bezskanīguma zonā, taču solistes sniegums turpmākajā izrādes gaitā apliecina, ka bažas veltīgas – ja izdosies iecerēto veikt līdz galam, mums būs izcils soprāns, kas tiek galā ar visdažādākajiem uzdevumiem. Pirmās lielās cerības modās jau novembrī, klausoties Bavarskas solo Verdi Rekviēmā – tik satriecoši labs, kaut ne viscaur, tehniskais sniegums sen nebija šajā mūzikā dzirdēts. Ar interesi gaidīsim turpmākos panākumus. Par skatuves stāju gan Juliannai Bavarskai vēl būtu jāpiedomā. Iespējams, arī lielāka emocionālā līdzdalība balss skanējumā nenāktu par ļaunu.

Andžella Goba – ak, te var tikai sajūsmā neveiksmīgi meklēt epitetus. Viņas atveidotā Marijas māte ir viens no izrādes pārliecinošākajiem balstiem – tik piepildīts ir dziedājums, tik varens un krāšņi plūstošs, tik emocionāli caururbjošs. Atmiņā ataust Andžellas savulaik iemiesotā Atslēdzniece Janāčeka “Jenūfā” – toreiz tas bija Lielās mūzikas balvas vērts sniegums. “Mazepā” redzētais “velk” uz ko līdzīgu. Diemžēl neko labu nevar teikt par neveiksmīgo mīlētāju Andreju, ko tikpat neveiksmīgi mums rāda Mihails Makarovs – ir zināmi balss dotumi, it kā pat ir vēlme tikt ar uzdevumu galā, taču rezultātā mēs saņemam pilnīgi nekādu varoni, kura vokālās pūles brīžam pat liek pasmaidīt, kaut lomā maz uzjautrinoša. Var pieņemt, ka mazāk grūtus vokālus uzdevumus Makarovs pilda labāk, taču aktieriskā ziņā gan lielu ilūziju nav. Rihards Mačanovskis, Raimonds Bramanis un Andris Lapiņš šoreiz ir nevainojami trešā plāna lomu atveidotāji.

Par “Mazepas” vajadzīgumu un iederīgumu Baltajā namā var tikai spekulēt, sak, vai šis nav kādas eiropeiskas sadarbības auglis – mēs jums, jūs mums. Tas pats par sevi nav nekas slikts, taču gribētos, lai apmaiņa rit Latvijas skatītājiem izdevīgā virzienā. Kaut gan – ja mēs pretī dotu “Vilkaču mantinieci”, apmaiņa varētu būt adekvāta. Tas, protams, maz ticams. Nākošās izrādes 16. martā un divreiz Rīgas Operas festivālā jūnijā. Klīst baumas, ka Marijas lomā būšot redzama un dzirdama arī Liene Kinča.

Liga Riga - 08.02.2012 15:10
Man kā skatītajam parastajam lai gan mūzika un dziedājums patika, tomēr nievas radīja deja vu scenogrāfija un tērpi. Pilnīgi piekrītu par to aizgājušo vilcienu ar vannu. Bet varbūt izskaidrojums rodams tur, ka režisors jau nav no mūsu Baltā nama, tāpēc kā viņš var zināt, ko latviešu skatītājs jau ir/nav redzējis. Tiešām neviennozīmīgi. It kā negribas totāli nolikt, bet teikt un ieteikt, ka jāiet - arī nē...