Ekspozīcijas skats. Foto: Krists Luhaers

Pēc Lutera 0

Recenzija par izstādi “Luters. Pagrieziens” Latvijas Nacionālajā bibliotēkā

Toms Treibergs, kultūras žurnālists
11/12/2017

Foto: Foto: Krists Luhaers

Šoruden Latvijas Nacionālā bibliotēka (LNB) sadarbībā ar Strasbūras Nacionālo un Universitātes bibliotēku un Vitenbergas Zemes bibliotēku Štutgartē izveidojusi izstādi “Luters. Pagrieziens”, kura iepazīstina ar apstākļiem un tālākajām sekām pēc kristīgās ticības reformatora Martina Lutera Opus Magnum – 95 tēžu publiskošanas. Pirms 500 gadiem šis notikums bija dinamīta degļa pati pēdējā dzirkstele pirms eksplozijas. Ne vien ticības, bet arī politiskā kontekstā. Tās rezultāti mūsu acu priekšā manāmi vēl šodien, sākot no domātāju un teologu idejām, drukātām dažādos gadsimtos izdotu grāmatu lappusēs, beidzot ar dievnamiem un to iekšienē notiekošo, beidzot ar apjomīgiem starptautiskiem kongresiem un citiem sadraudzības pasākumiem, kuri apvieno protestantus dažādās pasaules malās.

Kā uzsver izstādes veidotāji, galvenais tās uzdevums ir bijis apliecināt, ka Livonijas pilsētas, arī Rīga tolaik ir bijušas nozīmīga daļa no Eiropas notikumiem, ne tikai nomaļa teritorija, kurā vāri uzplaiksnījušās kontinenta metropoļu notikumu atblāzmas. Intervijā žurnālam “Ir”* vēsturnieks, LNB vadošais pētnieks un viens no izstādes kuratoriem Gustavs Strenga norāda: “Pirmais reformators Andreass Knopkens ierodas Rīgā 1521. gadā, jau 1522. Rāte ir reformācijas pusē, un 1524. gadā viss pasākums ir beidzies – lielākā daļa katoļu garīdznieku un priesteru ir izmesti no pilsētas. Tas noteikti ir vairāk politisks un sociāls, nevis teoloģisks process. Luteram tas ir teoloģisks process.”


Izstāde Latvijas Nacionālās bibliotēkā iekārtota piecās tematiskajās sadaļās: “Pirms Lutera. Dievbijība agrīnajos viduslaikos”, “Neviennozīmīgais Luters”, “Lutera vēsts izplatās”, “Luters un dziesmas” un “Vissvarīgākais. Bībele un Luters”. Tonāli visas minētās sadaļas ir ieturētas gaiša koka vai baltas un pelēcīgas krāsas noskaņās. Tā tiek panākta apcerīga un nesteidzīga gaisotne. Un, kad vienā no telpām no griestiem atskan baznīcas dziedājumi, sirds, kā varam lasīt dziesmu grāmatās, “pacilājas”.


Gaišās saplākšņa sienas vietumis rotā iegriezumi: vai tas būtu Lutera portrets, ainas no tālaika ikdienas vai baznīcas vitrāžu atveidojums. Pēdējais nav vērtējams kā patīkami uzskatāms darbs, pat ja atskabargainie plēsumi uz nogriežņu malām iecerēts kā trauksmaino laikposmu raksturojošs robustums. Daudz veiksmīgāka un asprātīgāka izdevusies pāreja uz sadaļu “Lutera vēsts izplatās”, kurā liela nozīme Svētbilžu grautiņu aprakstam un ar tiem saistītajiem dokumentiem (piemēram, Alusnesēju brālības biedru un rēķinu grāmatai). Šeit gaišais saplāksnis ir sadedzināts, noskaņa top drūmāka, dramatismu palielina arī Kaabai** nedaudz līdzīgais kvadrāts, kurš karājas pie griestiem un ar savām apakšējām malām tikko skar pieauguša cilvēka galvu. Zem tā lasāms senākais zināmais latviešu valodā rakstītā teksta fragments: Gisberta tēvreize, datējama ar 16. gs. pirmo pusi (apmeklētāji rindiņu no šī teksta var paņemt līdzi kartiņas formātā).


Deguma metafora mūs aizved uz 1524. gada martu Rīgā. Gan daļa no minētās brālības biedriem, gan arī citkārt godājami pilsoņi, kuri savu iespēju robežās bija arī cītīgi ziedotāji baznīcām (vai viņu radinieki), Lutera ideju uzrunāti un saviļņoti***, iebruka vispirms dominikāņu un Svētās Katrīnas franciskāņu konventos, un pēc tam arī Pētera un Jēkaba baznīcās, iznīcinot visu, kas kaut kādā mērā būtu nodēvējams par greznu vai traucējošu sakramenta izsniegšanā vai saņemšanā, tostarp arī altārgleznas. Šis notikums nav viennozīmīgi vērtējams kā klaja vardarbība, bet drīzāk kā spontāns un kaismīgs ticības akts: artefaktu iznīcināšanu noslēdza Psalmu dziedājums un sprediķis mācītāja Tegetmeiera vadībā. Kas interesanti, šis atgadījums var tikt uzskatīts par Rīgas pilsētas pirmās bibliotēkas tapšanas iniciatoru. Kāpēc tieši – atbilde atrodama izstādē.


Apmeklētājiem iespējams aplūkot sevišķi vērtīgus eksponātus, kas atvesti uz Rīgu LNB un Strasbūras un Štutgartes sadarbības rezultātā: pašas 95 tēzes, 15. gs. vācu mākslinieka Daniela Hopfera, varētu teikt, komiksu, kas ilustrē Lutera tēžu galvenos vēstījumus, Lūkasa Krānaha vecākā darbnīcas mākslinieku darbus un Hansa Holbeina jaunākā ilustratīvo žestu – Svētais Lūkass pie rakstāmpults, bet ar ļoti precīzi nolasāmiem Lutera sejas pantiem. Aizgrābtību ar reformatoru paskaidro arī tālaika atveidojumi, kuros virs viņa galvas ir mirdzošs nimbs un lidinās Svētā Gara balodis. Ir arī eksponāti, kas saistāmi tieši ar Rīgu: Triumfa krusts, kas ir viens no retajiem viduslaiku mākslas priekšmetiem, kas saglabājies Rīgā; franciskāņa Burkarda Valdisa “Parabola par Pazudušo dēlu”, dramatisks sacerējums, kurš sarakstīts Rīgā un turpat arī 1527. gadā uzvests, kā arī vairāki citi zīmīgi priekšmeti.


Vēl vērtīgāka par šiem, nenoliedzami, interesantajiem eksponātiem šķiet uzziņa par neviennozīmīgo Lutera personu. To izdzirdam no vēsturnieka Kaspara Kļaviņa viņa videovēstījumā. Videomonologi vairākos ekrānos izstādē ir visai daudz, tāpat kā pašu runātāju. Lutera rīcība, kuru Gustavs Strenga pieminētajā intervijā pielīdzina lēmumam Atmodas laikā pamest kompartiju, līdz šim aicinājusi viņu uzskatīt par drošsirdīgu un savos nodomos humāni balstītu domātāju, kurš nebaidās no rīcības, lai arī kādas būtu paredzamās sekas (viņu izslēdza no Baznīcas, pasludināja ārpus likuma un darbus aicināja sadedzināt). Tomēr Vitenbergā dzīvojošais augustīniešu mūks, kurš sākotnēji bija necilas universitātes mazpazīstams profesors, bet pēc tam jau varonis un pravietis, arī bija ar savām ēnas pusēm. Piemēram, agresīvi aicināja nicināt citticīgos un dedzināt raganas, neapliecināja gatavību iestāties par cilvēku sociālo vienlīdzību un nodeva sacēlušos zemniekus varas saplosīšanai, tādējādi atzīstot pastāvošās varas dominanci. Kā norāda Kaspars Kļaviņš, Lutera cīņas sparu un darbošanās vēlmi pētnieki saista ar trim stihijām: melanholiju, stresu un bailēm. To visu viņš veicināja tālaika sabiedrībā, liekot secināt, ka harmoniska garīgā attīstība viņam bija sveša vai nesasniedzama. Savukārt Lutera skrupulozi izstrādātā naida kurināšanas metodoloģija starp maldu ceļu gājējiem un patiesības kaujiniekiem atduras paralēlēs ar to pieeju, kādu savās skarbākajās izpausmēs realizē mūslaiku kapitālisms.


Ir bagātinoša sajūta, ieklausoties vēsturnieku un teologu stāstītājā no ekspozīcijā izvietotajiem ekrāniem, taču to daudzums un “runājošo galvu” īpatsvars ir nedaudz nomācošs. Kā risinājumu tik liela apjoma informācijas uztveršanā varētu iedomāties solus, uz kuriem piesēst, lai varētu ērtāk iegrimt Eiropas kultūras un politikas vēstures sarežģītajos stāstos. Varbūt tas apgrūtinātu apmeklētāju atrašanos nevienādā izmēra telpās? Tādā gadījumā šo atelpas funkciju varētu realizēt tajās, kur vietas ir vairāk. Uz lielformāta papīra loksnēm uzdrukātie teksti arī ir nozīmīgs informācijas pienesums, taču šeit jānorāda uz to nevienmērgo balansēšanu uz akadēmiskas un populārzinātniskas izteiksmes robežas.

Protams, šī nav izstāde par ko tik konkrētu un šķietami vieglāk apgūstamu, kā, piemēram, retro automobiļi vai kosmētikas attīstība no 18. gadsimta beigām līdz mūsdienām. Jā, skatītājs ir aicināts iedziļināties. Bet teksta formatējums un garo papīra lokšņu izvietojums veicina noslodzes sajūtu, it kā brīdinot: “Ja neizlasīsiet šo stāstījumu, izlaidīsiet no rokām pavedienus tālākajā apmeklējumā”. Piemēram, iepriekš pieminētais pirmais latviešu valodā rakstītā teksta fragments, kuru apmeklētāji var iepazīt gan uzdrukātu uz “dzīvas grāmatas”, gan paņemt sev līdzi kartītes formātā, sniedz mirklīgu zibsni, ilūziju, ka pieskaramies vēsturei, bet to ne vienmēr panāk paskaidrojošie teksti. Un tas nav tikai materialitātes dēļ; te nozīmīgs ir konkrēts pagrieziena punkts vai skaidra un vienlaikus teiksmaina ceļojuma uzsākšanas vieta. Jo ceļojumi ir divi - viens, kurā ļaujamies izstādes kuratoru, dizainera un scenogrāfa redzējumam, un otrs, kurā dodamies paši – nupat jaunām zināšanām papildinātajā apziņā. Kura savukārt ar intelekta palīdzību pēc tam rada izpratni.


No otras puses, ja izstāde dotu tikai un vienīgi šos konkrētos pagrieziena punktus un nemaz nepaskaidrotu plašāku kontekstu, tā būtu virspusēja un apliecinātu neieinteresētību izvēlētajā tēmā. Tas, kas šīs izstādes gadījumā nedaudz pietrūkst, ir tās vainagojums, kuru savā ziņā realizē pēdējā sadaļa ar nosaukumu “Vissvarīgākais. Luters un Bībele”. Tajā gūstam ieskatu, piemēram, par Ernsta Glika izvēli izmantot Lutera tulkojumu kā paraugu savā darbā, par Lutera izvēlēto vācu valodas atveidojumu, kurš nu uzskatāms par modernās vācu valodas stūrakmeni, un citām niansēm, saistītām ar Svēto Rakstu pārlikumu ne tikai citā valodā, bet nu jau arī citā ticības izpratnes sistēmā. Pat uz kolonnas uzdrukāts pilns Bībeles teksts (ja nemaldos, viena kvadrātmetra apjomā) nedod punkta, noslēguma vai kopsavilkuma sajūtu. Varbūt tas ir pašu 95 tēžu uzdevums – arī tās izstādes apmeklētāji var paņemt līdzi, uzdrukātas uz avīzes izmēra pārlocīta papīra. Tādā gadījumā izstāde turpinās jau ārpus bibliotēkas telpām, stiprinot izpratni par Rīgu pirms Latvijas un ticību pēc Lutera.

Izstāde “Luters. Pagrieziens” Latvijas Nacionālajā bibliotēkā aplūkojama līdz 4. februārim.

Izstādes kuratori: Gustavs Strenga, Andris Levāns
Izstādes koncepcijas autori: Madeleine Zeller, Benoît Jordan, Matthieu Arnold
Grafiskais dizains: Una Granta
Scenogrāfs: Reinis Suhanovs
Projekta direktore: Brigita Zelča-Aispure

* Pauls Raudseps Luters bija blogeris, intervija ar vēsturnieku Gustavu Strengu. „Ir”, 2.-8.11.17.
** 
Kaaba - kubveidīgas formas celtne Mekā, vissvētākā vieta islāmticīgajiem.
*** 
Luters asi nostājās ne tikai pret pāvestības pārstāvēto indulgenču jeb grēkatlaižu tirgošanu, bet arī pret pārlieku greznību dievnamos un aizraušanos ar liturģiskajām greznumlietām un atribūtiku. Savā veidā abas šīs nostājas paskaidro viņa 79. tēze: „Ir zaimošana sacīt: „Paceltais krusts, kas rotāts ar pāvesta ģerboņiem, ir līdzvērtīgs Kristus krustam””.