Foto

Atmiņu amplitūda

Jana Kukaine
31/01/2012 

Foto: Didzis Grodzs

Valdas Podkalnes izstāde “en face_vol. 3” ir apskatāma “Galerijā 21” līdz 18. februārim

Runāt par tādām lietām kā bērnība, atmiņas par māti un dzīves cikliskums, manuprāt, ir liels izaicinājums. Šie temati jau tāpat ir piesātināti, pārslogoti un emocionāli uzlādēti, un pietiek ar mazu pieskārienu, lai notiktu sprādziens. Un reizēm tam nav it nekāda sakara ar mākslu, bet gan ar skatītāja subjektīvajām atmiņām vai izjūtām. Tā notika arī ar mani – bērni un mīlestība mani neatstāj vienaldzīgu, taču ne jau tāpēc, ka izstādē apskatāmie darbi būtu īpaši veiksmīgi vai uzrunājoši (par laimi, ir arī daži izņēmumi). Nē, es vienkārši kaut ko atcerējos un kaut ko iedomājos. Piemēram to, kāda es pati varētu izskatīties 89 gadu vecumā un kā es tad justos, ja kāds jauns vīrietis masētu man kājas. Taču, kā jau minēju, mākslas darbs nevar pastāvēt uz reprezentētā objekta nozīmīguma rēķina, tāpēc izstādē mani vairāk interesēja reprezentācijas veids, proti līdzekļi, kurus māksliniece izmanto, lai runātu par izvēlētajiem tematiem – savām atmiņām un atmiņām vispār.  

Izstādē en face_vol. 3” Valda Podkalne risina divējādus stāstījumus. Pirmais ir fotogrāfiju sērija, kurā redzama Frīdla Prunbauera, savā mājā veicot ikdienas darbus. Šis stāstījuma veids ir ļoti konkrēts – ar veļas knaģiem, avīzēm, matu ruļļiem, ratiņkrēslu un kūpinātas zivs smaržu. No izstādes apraksta var uzzināt, ka māksliniece divus mēnešus kopusi veco kundzi, šajā laikā atsaucot atmiņā un it kā no jauna satiekot savu māti.  

Fotogrāfiju ir daudz, un tās ir diezgan garlaicīgas, pat šausminošas. Es tiešām nezinu, kāpēc māksliniece izvēlējusies fotografēt tieši tā. Varbūt viņa gribējusi atstāt iespaidu, ka patiesībā fotografējusi Frīdlas mazmeita, vai varbūt vēlējusies radīt vienkāršības, tiešuma efektu. Taču fotogrāfiju tonalitāte, zibspuldzes atstātā asā ēna un izdruku kvalitāte liek šaubīties, vai tas ir izdevies. To, ka šī sieviete ir interesanta un ka viņas garajā mūžā piedzīvotais ir uzmanības vērts, drīzāk parāda nelielās replikas, kas pavada fotogrāfijas, taču ar to ir par maz. Tāpēc ir nedaudz žēl, ka tāda iespēja nav pilnībā izmantota, it īpaši – ņemot vērā Prunbaueras kundzes humoru un labvēlību, ar kādu viņa ļauj ieskatīties diezgan intīmās savas ikdienas dzīves detaļās.

Otrais stāstījums par atmiņām runā abstrakti, tiesa, tik plašā amplitūdā, ka grūti rast kopēju iespaidu gan par pašu izstādi, gan mākslinieces balss intonāciju. Tā svārstās no diezgan neveiksmīgām mātes vēstules fragmentu digitālām izdrukām (kas acīmredzot ir ļoti personisks dokuments, taču kā artefakts nepārliecina nedz izdrukas kvalitātes, nedz izpildījuma ziņā) līdz neparasti smalkiem, izteiksmīgiem un nozīmes ziņā ietilpīgiem darbiem – priekšmetu grupām un instalācijām, tādiem kā “Supernova”, par kuru es priecājos un gavilēju.

Šajā instalācijā teju anatomiskā precizitātē sakārtoti neparastas formas veidojumi (jeb “spoki”), kas, izrādās, ir alegoriski mīlestības, jēgas, zināšanu, uzmanības un ziņkārības tēli. Centrā ir redzama stiklā iestrādāta trīsdimensionāla mākslinieces vecāku kāzu fotogrāfija, un, aplūkojot nelielā skapīša saturu, var nojaust, kādas būs jaunā pāra turpmākās gaitas (jeb “spokošanās”). Darbs šķiet trāpīgs laulības dzīves komentārs, kurai, lai gan tā turas uz šķietami tik ļodzīgiem plauktiņiem, tomēr piemīt kaut kas no “zvaigznes spožā uzplaiksnījuma”, kā darba aprakstā min pati māksliniece.

Darbu grupā Terra Scriptum (veidota kopā ar Haraldu Jegodzienski) interesanti apspēlēta binārā opozīcija “daba–kultūra”, par atmiņām runājot kā par jēgas veidojumiem pretstatā raupjajai, nekultivētajai, jēgas neapdvestajai matērijai. Savukārt darba “Metamarfoze” divstāvu podesta telpiskā asociācija ar apziņas uzbūvi man šķita drīzāk banāla, bet pievienotie dažādu mākslinieku vēlējumi atstāja literāra sājuma un pārspīlētas patētikas piegaršu (izņemot Andras Neiburgas nelielo vēlējumu  un Ilmāra Blumberga “Irbītes sapni”). Radās iespaids, ka māksliniece labi pārzina dažādu materiālu asociatīvās īpašības, kā arī kombināciju iespējas, taču, kad runa ir par vārdiem un tekstiem, tad stila izjūta nereti kļūst nedaudz izplūdusi.

Pretrunīgām jūtām noskatos 3 minūtes garo video “Laiks. Bērnības skaņas”. Tas projicēts uz koka planšetes, kas apvilkta ar papīru, uz kura vairāku gadu garumā radušās ūdens notecējuma un pelējuma pēdas. Iztēlē uzburu ainu – vietā, kur kādreiz dārzā spēlējušies divi bērni, tagad ir vien gruveši, nedz mājas, nedz dārza sen vairs nav. Cik skumji, nudien! Bērni smejas tik pārgalvīgi un vēja zvani zvana tik pravietiski, ka sirds sāpēs sažņaudzas. Mazie, it kā skatītājiem domātie nolupušie krēsliņi, kas vairākās rindās izkārtoti projekcijas priekšā, patiesībā ir daļa no instalācijas, jo uz tiem sēdēt nav iespējams, tāpat kā nav iespējams dzīvot atmiņās. Bet gar sienu izkārtotie bērnu krekliņi tomēr liek jautāt – neapšaubot to, ka katrai mātei ir dārga sava mazuļa pirmā drēbju kārta, vai tas ir pietiekami oriģināls veids, kā par to runāt mākslas darbā?  

Garām aizdārd tramvajs, ir kluss sestdienas rīts, salā sastingusī pilsēta tik tikko elpo. Izstāde aizkustina, raisa pārdomas, atsauc atmiņā, liek vilties un atstāj vienaldzīgu. Tā formāli ir tik pretrunīga un saturiski tik sadrumstalota, ka arī tad, ja cenšos to skatīt caur “atmiņu” tēmas prizmu, man tā arī neizdodas atrast kādu kopsaucēju, neraugoties uz kuratores un mākslinieces centieniem pārliecināt mani par pretējo. Tāds, lūk, nelokāmais mākslas kritiķis.